Tas mums lika ieraudzīt Valsts vides dienesta un tā vadītājas Ingas Koļegovas birokratizēto vārgulību. Rodas pat aizdomas nevis par neizdarību, bet par nelikumīga biznesa "jumtošanu".
Pavisam citā gaismā mēs redzam arī to, pie kā tikām laika gaitā pieradināti un pat uzskatījām par pašsaprotamu. Apkārtējās vides sargu un dabas draugu pārstāvniecībai pienākošos vietu mūsu valsts politikā sen jau aizņem partejisks zombijs jeb dzīvais mironis.
Latvijas Zaļā partija ir pilnībā deideoloģizējusies – pašasprāt, ļoti veiksmīgi. Smieklīgā kņada par "Eiropas pirmo zaļo prezidentu" bija tās pēdējā publiski pamanāmā vēlme atgādināt par savu sākotnējo politisko platformu.
LZP jūtas aizņemta ar "svarīgākām" lietām – vides politika, pat tikai tukšas retorikas līmenī, tai sen jau šķiet lieks traucēklis patīkamām šeptēm. Kā smejies, "mēs sēžam pie viena galda ar lieliem puikām, bīdām lielas lietas – ar runām par puķītēm un putniņiem tikai smīdināsim nopietnus cilvēkus! Galu galā no VARAM mēs esam patriekti un diez vai tur tik drīz atgriezīsimies".
Pavisam atklāti ideoloģiskā satvara atmešana tika uzrādīta kongresā, jaunā līdera raudzībās, kad "zaļajam" sentimentam atklāti tika iedots kurvītis. Partijas priekšnieka Edgara Tavara ambīcijas šķiet saistītas tikai un vienīgi ar viņam, Saeimā neievēlētam, "lielo puiku" dāvāto parlamentārā sekretāra amatu Satiksmes ministrijā. Turklāt LZP jau ir pavisam cita, krietni kolorītāka, pat fenomenāla "seja" – Jūrmalas vietvaras vēlēšanās "virtuāli uzvarējušais" partijas domes loceklis Gatis Truksnis.
Tas būtu pārāk garš stāsts – mēģināt izpētīt, kā un kāpēc deideoloģizējās Latvijas pēckara vēsturē vecākā jaundibinātā partija. Kas zina, varbūt tas bija jau iekodēts pirmsākumā, kad rūpes par vidi dažam LZP dibinātājam kalpoja vienīgi par likumīgu piesegu cīņai ar komunismu.
Jau ilgu laiku partijas pamatnodarbe un pat pastāvēšanas jēga ir savas "franšīzes" tirgošana dažādiem ambicioziem ļautiņiem. Piederība ZZS – partiju apvienībai, kas patlaban dominē valdībā, – ir pārliecinoša reklāma šādam biznesam. Tā dēvētie "zaļie" nodrošina vienkāršotu iekļūšanu Latvijas lielajā politikā – turklāt varas koalīcijā! – tiem, kurus atsijātu citu, kaut cik prasīgāku, partiju sieti, vai apgādā ar komfortablu partejisko izkārtni municipālpolitikas darboņus. Daļa no tiem pašvaldībās klaji konkurē un konfliktē ar zemsaviešiem – ZZS galveno vilcējspēku.
Tieši LZP Latvijas politikas skatuvi aplaimoja ar vēl vairākām citām odiozām un destruktīvām figūrām bez jau piesauktā Trukšņa – ar Ivetu Griguli (protams, tas ir komplicēts stāsts), Gunti Belēviču, Valdi Kalnozolu...
Tagad Nacionālā apvienība (NA) Slokas ugunsgrēka melno dūmu mutuļos lasa nelāgu vēstījumu: tās pretenzijas politiski pārvaldīt vides aizsardzību – komplektā ar reģionu attīstību – ir ļoti nopietni iedragātas. Lai saglabātu partijas un Kaspara Gerharda rokās naudīgo VARAM, droši vien NA domās par VVD vadītājas publisku patriekšanu no amata pēc viņas pretrunīgās, pat melīgās taisnošanās medijos.
Nupat Saeimas deputāts Romāns Naudiņš man intervijā ar rūgtumu atcerējās savus centienus vides – un reģionu – ministrēšanā. (Tā gan bija/būs veltīta pavisam citam tematam – atskatam uz divus gadus seniem Saeimas centieniem iegrožot ātro kredītu biznesu, kas galvenokārt tika īstenoti viņa vadītajā Tautsaimniecības et cetera komisijā.) Politiķis toreiz gluži vai partizāniski pūlējies izbeigt nelikumīgu atkritumu aprakšanu Inčukalna novadā, piemēram, VVD inspektors esot aicināts līdzi izbraucienā, nesakot viņam galamērķi. Drazas tur tiekot apglabātas joprojām...
Vienalga, kurš saimnieko/saimniekos VARAM, īsta "zaļā" partija sen būtu skandinājusi visus trauksmes zvanus. Tā censtos nepieļaut, ka nelikumīgas atkritumu izgāztuves ir ne tikai uzņēmumu un iedzīvotāju "izdevumu optimizācijas" līdzeklis, bet pārvēršas par "eksporta pakalpojumu". Vidi sargājoši deputāti nepārtraukti bikstītu VVD un tā ģenerāldirektoru/-i enerģiskākai rīcībai vai arī pūlētos viņu nomainīt ar patiesu cīnītāju. Taču LZP sen vairs nevēlas "kļūt smieklīga" ar šādu rosību. Kā ir teikts jēlā, bet klasiskā krievu anekdotē: ņe carskoje eto ģelo...
Ja kādi censoņi meklē brīvu un veiksmīgu politisko nišu startam uz 13. Saeimu, tiem nav tālu jāmeklē – vides sargu žanrs patiesībā ir pilnībā brīvs, "zaļais" karogs mētājas putekļos. Turklāt sabiedrība patlaban strauji atbrīvojas no ilūzijas, ka padomju industrijas (tostarp agrārās) sabrukums ir atrisinājis visas galvenās Latvijas ekoproblēmas.
Slokas ugunsgrēks rada izdevību iekļūt Saeimā "īstiem zaļajiem". Reāla konkurenta uzrašanās liks tagadējam zombijam sabrukt pīšļos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
