Foto: LETA
Analizējot Latvijas ekonomikas nākotnes perspektīvas, vispirms jāatzīmē, ka ekonomika pamazām sasilst. Tas nozīmē – ja vien pasaulē nenotiks kaut kas ārkārtējs, ko iepriekš nevar paredzēt, tad turpmākie gadi ekonomikai būs veiksmīgi.

Šobrīd noteicoša ietekme uz IKP izmaiņām ir divām nozarēm – rūpniecībai un tirdzniecībai. Tās ir lielākās nozares, un to augšupejas temps pārsniedz ekonomikas vidējo. Abos gadījumos liela loma ir eksportam — no rūpniecības izlaides ap ¾ ir eksports, tirdzniecībā straujāk aug vairumtirdzniecība, pateicoties pakalpojumu eksportam.

Rūpniecības izaugsmē jo īpaši liels nopelns ir metālapstrādei un mašīnbūvei. Lielākais riska faktors ir transporta nozare. Nav šaubu, ka Latvijā iekšējais pieprasījums pēc transporta pakalpojumiem līdz ar vispārējo attīstību augs, taču šo pakalpojumu eksporta nākotne ir ļoti nenoteikta.

Vēl arī citās nozarēs notiek izaugsme. Pavisam noteikti – celtniecībā. Ļoti iespējams, ka nozare pieaugums būs mērāms ar divciparu skaitli ne tikai šogad, bet arī vēl vismaz pāris gadus. Būs pieejami Eiropas fondu līdzekļi, pēc 2-3 gadiem būs kārtīgi "iesilis" arī mājokļa tirgus, tad sāksies "Rail Baltica" būvniecība, kur aptuveni puse no visiem izdevumiem būs Latvijas teritorijā.

Pakalpojumu eksportā Latvijā turpina attīstīties biznesa eksporta pakalpojumi, strauji augoša ir IT nozare. Viesnīcas un restorāni pērn bija visstraujāk augošā nozare, starp līderiem tā būs arī šogad. Nozarē ir ieguldītas lielas investīcijas, kas noteikti dos rezultātu. Ir dažas jomas, kā lauksaimniecība un mežsaimniecība, kurām, tā teikt, nebūs daudz iespēju "izvērsties", to attīstības tempi neapšaubāmi būs lēnāki.

Šis gads no iepriekšējā pavisam noteikti atšķiras ar investīciju izmaiņu virzienu. Bija dziļš kritums pagājušajā gadā, notiek straujš kāpums šogad. Latvijā kopš deviņdesmito gadu beigām investīciju apjoms pret iekšzemes kopproduktu (IKP), izņemot 2010. un 2016. gadu, bija augstāks nekā Eiropas Savienībā vidēji, un šogad mēs droši vien atgriezīsimies pie normas.

Kas veicinās investīcijas? ES fondi ir tikai viens no faktoriem. Pagājušajā vasarā valsts izdevumi investīcijām dažos mēnešos kritās pat par 50% gada griezumā, tagad ir drīzāk pretēja situācija. Rūpniecības uzņēmumu aptauju rezultāti rāda, ka ir augsts jaudu noslodzes līmenis. Aptaujas rāda arī augošu vietējo un eksporta pasūtījumu apjomu, konkurētspēju. Turpmāk palielināsies arī darbavietu skaits. Pat pagājušajā gadā, kad bija runas par ekonomikas atdzišanu, kopējais aizņemto darbavietu skaits gada beigās bija gandrīz par 1 procentu lielāks nekā aizpagājušā gada beigās. Ja skatāmies tikai uz privāto sektoru, kas autentiskāk parāda tirgus tendences, jo sabiedriskajam sektoram, protams, ir lielāka inerce – ja skatāmies Rīgu un tās apkārtni, tad pagājušajā gadā bija aizņemto darbavietu skaita pieaugums par aptuveni 2 procentiem. Tas, protams, neliecina par stagnāciju.

Tā kā šogad ir izaugsmes paātrinājums, tad arī uzņēmumu rentabilitāte visdrīzāk uzlabosies. Bet pēc tam atkal, sacenšoties par ierobežoto darbinieku skaitu, kāds ir Latvijā, rentabilitāte cietīs. To mēs redzējām arī iepriekšējos gados Igaunijā, kad bija visnotaļ laba attīstība, bet straujā algu kāpuma dēļ daļai uzņēmumu peļņa samazinājās. Strādājošo skaits Latvijas ekonomikā nevarēs ļoti strauji pieaugt, jo negatīvajiem notikumiem pagātnē – emigrācijai un zemajai dzimstībai - ir ļoti liela ietekme. Tā ka uzņēmumiem viegli nebūs.

Atšķiras attīstību virzošie faktori Lielrīgā un pārējā Latvijā. Rīgā tas ir galvenokārt pakalpojumu eksports. Rūpniecība Rīgā ir tikai aptuveni desmitā daļa, pat nedaudz mazāk. Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē rūpniecības īpatsvars ekonomikas struktūrā ir divas reizes lielāks. Tranzīta plūsma ir gājusi te uz augšu, te uz leju, bet pārējos pakalpojumu eksporta posteņos ir bijusi ļoti spēcīga, ilgstoša attīstība, pieaugums kopš 2000. gada ir aptuveni 15 reizes, sasniedzot apmēram trīs miljardus eiro. Pakalpojumu eksportā, kas nav tranzīts, dominē Rīga – 80-90% no kopējā apjoma vai pat vairāk.

Ārpus Rīgas izšķiroša nozare ir un būs rūpniecībai, jo, ja neskaita lauksaimniecību un mežsaimniecību, tad šiem reģioniem nav lielu eksporta produktu, ar kuriem palielināt ienākumu apjomu, padarīt sevi konkurētspējīgākus. Lauksaimniecība un mežsaimniecība, protams, attīstīsies, bet tur pieauguma temps ir relatīvi ierobežots. Rūpniecībā iespējas gan ir ļoti lielas - šeit dinamika varētu būt strauja. Visstraujāk attīstīsies metālapstrāde, mašīnbūve un elektronika.

Ar vietējo patēriņu saistītās nozares pagaidām aug diezgan pakāpeniski, milzīga optimisma te nav. Var cerēt, ka bezdarbam samazinoties un algu pieaugumam paātrinoties, noskaņojums kļūs saulaināks. Cilvēku domāšana, uzvedība un attieksme pret naudu ir krasi mainījusies – senāk bija vēlme tērēt, bet pašlaik apmēram pusi no katra nopelnītā eiro mājsaimniecības uzkrāj. Latviešu tautai tas nebija raksturīgi, bet tagad tas ir raksturīgi. Krīzes atmiņas, runas par pensiju sistēmas nākotni, bažas par medicīnas pieejamību utt. veicina noguldījumu apjoma pieaugumu.

Šeit ieskicētais notikumu un apstākļu kopums ir palīdzējis atgriezties pie Latvijai "normāla" ekonomikas izaugsmes tempa, jeb 4.0 procentiem šī gada 1.ceturksnī. Tās tas bija brīdī, kad uz IKP pieaugumu neietekmēja kāda īpaši pozitīvi vai negatīvi faktori — Krievijas tirgus vājuma ietekme gandrīz izsīkusi, ES fondu cikls makro datos gandrīz vēl nav redzams. Tā kā cikliskie faktori turpmākajos gados būs labvēlīgi, ir iespējams arī straujāks kāpums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!