Katru reizi, sākot kādu rakstu, ir divas būtiskas izvēles – būt pieklājīgi atturīgam vai … pateikt ļoti tieši, ko domāju. Svarīgi ir netraumēt īpaši jūtīgo Latvijas sabiedrību un tās godājamos locekļus, jo tāda ir "smalko ļaužu" daba – tas, ka kādi politiķi var sabiedrībai vienkārši līdz vājprātam ciniski melot, acīs skatīdamies, pieder pie lietu kārtības. Daudzos joprojām mīt verga dvēsele, un, ja kungs, čurājot uz galvas, saka, ka līst lietus, tad vispārējās kārtības labad tam ir jāpiekrīt.
Tāds ir latviskās dzīvesziņas stingrākais pieticības bauslis – tev nebūs augstāk par savu pakaļu lēkt! Protams, protams, nevienam nav liegts saukt lietas īstajos vārdos, bet tad rēķinies, ka "smalkā sabiedrībā" nebūsi lāga iederīgs. Piedevām nevienā – ne sorsīti un "atklātības" divkosīgie sludinātāji no "Providus" tevi mīlēs, ne pie oligarhu galda varēsi drupačas lasīt. Varbūt pie kremlēnu galda tiksi pieņemts, bet tur bez Putina čību bučošanas neiztikt. Grūta dzīve, kāds var būt iesauksies! Nav tik traki – ja nelien pie pašieceltiem "smalkiem" ļautiņiem un turies kopā ar vienkāršiem, bet īstiem cilvēkiem, tad viss ir kārtībā. Tas bija lirisks ievads nopietnām pārdomām.
Laiks pirms vēlēšanām bija vārgu, bet tādu kā naivo cerību laiks. Kāds bija iedomājies, ka lietas Latvijā varētu mainīties uz labo pusi. Kultūras ministrija pat sarīkoja žurnālistu iepirkumu konkursu ar ļoti smalku nosaukumu "Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā".
Viens no Kultūras ministrijas konkursa stipendiātiem bija labi pazīstamais žurnālists Jānis Domburs. Tepat "Delfi" priekšvēlēšanu laikā viņš ar komandu sarīkoja kārtīgu interviju šovu ar pašvaldību budžeta treknā pīrāga kārotājiem. Saprotiet pareizi – nav ne mazāko šaubu, ka viņa intervijas bija godīgas, ar skaidru mērķi – izvilkt dienas gaismā un atmaskot blēžus. Varbūt pie reizes fanu pulciņam izrādīt bezgala dziļo erudīciju. Var dažādi vērtēt šīs intervijas – citiem patika, citiem varbūt ne īpaši. Tomēr rezultāts izsaka visu – pašvaldību vēlēšanas beidzās bez nopietnām pārmaiņām.
Lielākā daļa aizdomās turēto par pamatīgu valsts un pašvaldības budžeta izzagšanu palika savos amatos. Kā vienmēr, izcēlās Jūrmalas bijušais un jaunieceltais mērs Gatis Truksnis. Neskatoties uz to, ka viņš burtiski smird pēc korupcijas, drausmīgi un sīvi, ZZS un "Saskaņa" nekautrējoties viņu atkal iecēla par pilsētas vadītāju. Viņiem un vēlētājiem kaut kādas tur Dombura un citu intervijas ir pilnīgi un absolūti vienaldzīgas. Jā, latviski runājot – pie pakaļas.
Teikšu, kā ir, – Gatis Truksnis ar saviem sponsoriem un ZZS vadoņiem pilnīgi mierīgi turpina čurāt sabiedrībai acīs un stāstīt, ka līst demokrātiski jauks lietutiņš. Sūdziet mani kaut vai Hāgas tribunālā, bet tā tas ir – smird trakāk nekā milzu ugunsgrēks nelegālajā atkritumu poligonā.
To labi zina ZZS vadība, pats Gatis Truksnis un visa apkārtējā kompānija. Viņiem kaut kāds tur Domburs ar savu šovu var skriet ap koku. Štrunts par Domburu – ap koku var skriet demokrātija, godīgums un atbildīga politika. Patiesībā visa Latvija. Varbūt ne tik nekaunīgi, bet kopumā tādi paši barokļi palika arī daudzās citās pilsētās.
Lielākais jautājums šobrīd nav par Truksni, Lembergu, Ušakovu. Jautājums ir par to, kāpēc mediju, vismaz to, kuri pretendē uz kaut kādu pētniecību, ietekme ir tik vāja un nesekmīga. Kāpēc sabiedrība nesadzird un neuztver situācijas patieso būtību? Kāpēc varu – valsts un pašvaldību līmenī – joprojām saglabā tieši tie, par kuriem gadiem ilgi runāts un rakstīts – viņu rokas ir dziļi aplipušas ar nozagtiem miljoniem.
Varbūt visas šīs nelāgās aizdomas ir pilnīgi nepamatotas? Gatis Truksnis, Nils Ušakovs, Aivars Lembergs un citi līdzīgie ir sirdsšķīsti cilvēki, kuri pie savām bagātībām ir tikuši, pateicoties saviem izcilajiem talantiem, gaišajam prātam un sirdsapziņai. Protams. Es sev vēl un vēlreiz turpinu jautāt – kad mēs vienreiz beigsim ticēt šīm absolūtajām muļķībām? Viņus un citus līdzīgos no cietuma restēm šķir tikai un vienīgi korupcijas apkarotāju, prokuratūras un tiesu sistēmas stingru pautu jeb iekšu trūkums.
Tagad ir izvēlēts jauns KNAB priekšnieks. Ja līdz nākamā termiņa beigām pieminētie un viņiem līdzīgie nebūs cietumā, tad arī šim vīram minētie orgāni nebūs stiprā puse. Un atkal – būs vesela plejāde, kas skaļi mauros, ka šādi runāt nedrīkst, tam nav pamata, apvainoti goda vīri un sievas. Atkārtošos – skrieniet ap koku, tāds ir mans viedoklis un pārliecība, sūdziet kaut vai Hāgas tribunālā, man ir apnicis klusēt un izlikties, ka acīs čurāšana ir vasarīgs lietus. Gatis Truksnis ir jūsu diagnoze – burtiskā nozīmē. Andra Šķēles spārnotās idejas dzīvo un uzvar. Šķēle ir precīzi noteicis jūsu diagnozi. Dzīvojiet ar to. Nekam vairāk jūs neesat derīgi un spējīgi.
Tomēr atgriežamies pie žurnālistu brālības. Iepriekš jau minētais Jānis Domburs teju desmit gadus vadīja ļoti populāro diskusiju raidījumu "Kas notiek Latvijā?". Katru trešdienu politiķi un dažādi eksperti ar gudrām sejām gari un plaši diskutēja par aktuālo Latvijā. Tā bija lielākā un redzamākā publiskā diskusija valstī – sabiedriskajā TV trešdienās, tieši pirms ceturtdienas balsojumiem Saeimā. Un kas precīzi tajā pašā laikā – no 2001. līdz 2011. gadam – notika Latvijā? Tā tika izzagta īpaši lielos apmēros. Pats Domburs savā filmā "4. maija republika" to vēlāk atzina. Kā tas nākas, ka, no vienas puses, notiek it kā ļoti atklātas, asas publiskas diskusijas, bet tai pašā laikā visaugstākā līmeņa zagšanas turpinājās un turpinās? Līdzīgi ar augstās politikas ļaunprāšiem ļoti pašpārliecināti karoja agrākās "Dienas" žurnālisti un citi. Un kur ir kaut viens patiešām nopietns liela kalibra zaglis jeb oligarhs, kurš būtu saņēmis pelnīto sodu? Cietumā nonāca vien daži pārmijnieki. Īstas cīņas vietā laika gaitā izrādījās, ka bijusi vienīgi skaļa, bet tukša plaukšķināšana.
Visnopietnākais jautājums šoreiz ir tieši par žurnālistiem, medijiem – kāpēc sabiedrībā nedzird, nesaprot vai nevēlas saprast, kas tiek teikts? Daudzi varbūt vēl mēģina ticēt kaut kādiem ideāliem, cerēt, ka kaut kas mainīsies. Tomēr rezultāts ir bēdīgs. Pašvaldību vēlēšanās nekādas būtiskas pārmaiņas nenotika. Saeimā kopš Dombura "Kas notiek Latvijā?" laikiem ir mazliet mainījušās tikai darbojošās personas, bet ne melošana, acīs skatoties. Kāds ir sausais atlikums? Pēc pirktspējas paritātes mēs esam bezcerīgi atpalicēji Baltijas valstīs. Latviski runājot, lielākie nabagi. Izglītības, veselības un nodokļu reformas – novēlotas un iestrēgušas. Bet runājuši, diskutējuši esam daudz, gudri un plaši. Tikai žēl, ka līdz šim tā ir izrādījusies bezjēdzīga muldēšana bez cienījama rezultāta.
Arī mediju videi beidzot ir jāsaprot, ka arī pašiem ir kāda fundamentāla problēma. Tas nav stāsts tikai par Jāni Domburu vai viņam līdzīgajiem. Tas ir plašāks un nopietnāks stāsts. Latvijā šodien valda lembergi, trukšņi, ameriki un ušakovi. Kā viena cienījama valsts un tauta līdz kaut kam tādam ir nonākusi – tas ir tas jautājums.