Nesen diezgan lielu ievērību izraisīja intervija ar jauno Krievijas vēstnieku Latvijā Jevgeņiju Lukjanovu. Tajā viņš diezgan nediplomātiski norādīja: "Vai nu esam līdzvērtīgi partneri, vai neesam partneri vispār, citādi ar Krieviju nevar." (1)
Vai Lukjanovs patiešām neaptver, kā izklausās viņa paziņojums? Doma, ka Krievija varētu uztvert Latviju kā līdzvērtīgu partneri izklausās pēc, teiksim tā, īpatnēja humora. Viņu pārspēj vienīgi pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš nesen intervijā amerikāņu kinorežisoram Oliveram Stounam pilnā nopietnībā paziņoja: "Mēs atšķirībā no citiem mūsu partneriem nekad nejaucamies citu valstu iekšpolitiskajās lietās." (2)
Tomēr jokus pie malas. Krievijas vēstniekam, Latvijas politiķiem un īpaši uzņēmējiem ir jāsaprot, ka Krievijas problēma nav jautājums, kurš ir lielāks, mazāks, līdzvērtīgāks vai mazvērtīgāks. Galvenā problēma ir tās politiskā un ekonomiskā nestabilitāte, neprognozējamība. Krievijas vēstnieks šobrīd sūdzas par Rietumvalstu noteiktajām sankcijām un izliekas nesaprotam to patieso iemeslu – uzbrukumu Ukrainai. Tai pašā laikā viņš aizmirst arī, ka Krievija regulāri lietojusi dažādas ekonomiskās sankcijas pret Latviju visus 26 gadus kopš neatkarības atjaunošanas. Katru reizi, kad Krievijai kaut kas nepatika Latvijas rīcībā, tā nekavējoties izmantoja brutālu ekonomisko spiedienu. Līdzīgi tas ir bijis arī pret citām kaimiņvalstīm – Igauniju, Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Ukrainu, Baltkrieviju, Poliju un citām.
Šī politiskā šantāža ir tikai viena no problēmām. Otra lielā problēma ir tā, ka Krievija ar savu no dabas resursiem atkarīgo ekonomiku un augsto korupcijas līmeni ir nestabila un neprognozējama. Latvijas uzņēmēji jau vairākkārtīgi ir cietuši no dažādām Krievijas ekonomiskajām krīzēm un citiem satricinājumiem. Protams, Krievija ir liels tirgus un tepat blakus – vienmēr būs vilinājumi izmēģināt laimi. Tomēr jāatceras, ka tas ir ārkārtīgi riskanti, miljonu investīcijas un darbs vairāku gadu garumā var izkūpēt dienas laikā ar vienu vienīgu Krievijas birokrāta spalvas vilcienu. To būtu grūti noliegt pat vislielākajiem Krievijas draugiem.
Tikko vairāku banku analītiķi izvērtēja situāciju Latvijas eksporta jomā. Viņi vēlreiz atgādināja par Krievijas tradicionālo nestabilitāti. "SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norādīja: "Sevišķi pārsteidz 48% kāpums eksportā uz Krieviju, kas joprojām ir ceturtais lielākais [Latvijas] eksporta tirgus. Grūti prognozēt tālāko attīstību, jo tam ir liels politiskais risks un kāpumu strauji var nomanīt kritums." (3)
Krievijas vēstnieks un politiķis no Ventspils Aivars Lembergs ir kopīgi sūkstījušies, ka Latvija tikko atteikusies no dalības Krievijas gāzes vada Baltijas jūrā projektā "Nord Stream 2", jo tā Latvija "pazaudēs daudz miljonu". Abi norāda, ka ir arī citu valstu ostas, kur "tās ["Nord Stream 2"] caurules stāvēs". Iepriekš eirodeputāts Krišjānis Kariņš izteica cerību, ka Zviedrijas, Dānijas, Somijas, Igaunijas un Lietuvas ostas arī atteiksies no šī piedāvājuma (4). Ja kāda no šīm valstīm tomēr būs izvēlējusies paņemt "daudzus miljonus" no Krievijas, tad tas būs jautājums mūsu Ārlietu ministrijai, kā un vai varam turpmāk uzticēties šai kaimiņvalstij.
Zīmīgi, ka Lembergs nav vienīgais, kurš lobē Krievijas intereses "Nord Stream 2" projektā. Ir vairāki ietekmīgi pašmāju lobiji, kuri ignorē britu žurnālista un Krievijas pētnieka Eduarda Lūkasa reiz rakstīto. Savā pravietiskajā 2008. gada grāmatā "Jaunais aukstais karš. Kremļa radītie draudi Krievijai un Rietumiem" viņš rakstīja: "Dažus mēnešus pēc amata atstāšanas Vācijas kanclers Gerhards Šrēders kļuva par Ziemeļu gāzes vada projekta priekšsēdētāju; viņš uzstāj, ka rīkojies ētiski nevainojami. Aukstā kara laikā Rietumu politiķi un amatpersonas, kas saņēma naudu no Kremļa, riskēja ar godu un pat brīvību. Mūsdienās darījums paliek darījums." (5)
Visiem, kuri šobrīd paļaujas uz sadarbību ar Krieviju, ir jāatceras, ka faktiski esam jauna Aukstā kara apstākļos. Krievija ekonomisko sadarbību vienmēr ir izmantojusi kā politiskās šantāžas ieroci. Krieviju nevar uzskatīt par prognozējamu un stabilu partneri arī nestabilās, no dabas resursiem atkarīgās un korupcijas saindētās ekonomikas dēļ. Krievija ekonomisko sadarbību izmanto kā narkodīleris, kurš piedāvā atkarības adatu saviem "klientiem". Pēc īslaicīgās eiforijas neizbēgami seko smaga atkarība un grūti pārvaramas problēmas.
Ko šajā situācijā darīt Latvijai? Neko īpašu – jebkuru sadarbību ar Krieviju vērtēt kā ārkārtīgi riskantu. Atliek vienīgi cerēt, ka reiz pienāks tā diena, kad Krievija kļūs par stabilu un prognozējamu demokrātisku valsti kā, piemēram, Somija vai Francija. Abas pārliecinoši spēj aizstāvēt savas ekonomiskās intereses, iztiekot bez pamācībām un draudiem kaimiņiem. Protams, cerība ir muļķu mierinājums. Bet cerība vienmēr mirst pēdējā. Iespējams, tādēļ muļķi dzīvo tik ilgi.
Avoti:
1. DELFI/LETA: Krievijas vēstnieks: vai nu esam līdzvērtīgi partneri, vai neesam partneri vispār
http://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-vestnieks-vai-nu-esam-lidzvertigi-partneri-vai-neesam-partneri-vispar.d?id=48939021
2. Gazeta.ru Путин: мы никогда не вмешиваемся во внутреннюю политику других стран
https://www.gazeta.ru/politics/news/2017/06/13/n_10168043.shtml
3. Diena.lv: Globālā konjunktūra veicina eksporta izaugsmi
https://www.diena.lv/raksts/uznemeja-diena/zinas/globala-konjunktura-veicina-eksporta-izaugsmi-14174192
4. DELFI/LETA Rinkēvičs: Latvijas iesaiste 'Nord Stream 2' būtu drauds valsts drošībai
http://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/rinkevics-latvijas-iesaiste-nord-stream-2-butu-drauds-valsts-drosibai.d?id=48758405
5. Eduards Lūkass, "Jaunais aukstais karš. Kremļa radītie draudi Krievijai un Rietumiem", apgāds "Atēna", 2008. gads, 110 lpp.