Ja pasaulē futbolu lepni dēvē par sporta karali, tad Latvijā mēs tam varam piestumt mugursomu pilnu ar lapām, nogrūst pa trepēm, ieslēgt skapītī un saukāt par nīkulīgu vasali. Un ļoti jocīgi, ka tā – mēs taču esam fanu nācija.
Lai arī kā Krievijas gāzes čempionāts būtu izvarojis Latvijas hokeja virslīgu, mēs katru pavasari piedodam visiem visu, piežļācamies alu un kliedzam visādas lietas no tribīnēm, lai atbalstītu valsts izlasi. Mēs esam spējīgi neapsmiet Kalvīti, kurš ierasti ir apvainots kā valsts izzadzējs, Saeimā čučētājs un krīzē stūmējs, pie nosacījuma, ka Latvijas izlase izdara kaut ko labu. Futbola izgāšanās gadījumā mēs pat nezinām, kuru nevainot, jo nevienam nav ne jausmas, kas ir pie stūres.
Velns, mēs spējam mobilizēties pat uz florbola skatīšanos. Florbola!! Ierasti neviens, atskaitot draugus un ģimenes, pat nezina, kas tas tāds florbols īsti ir, bet tad reizi gadā pielasās pilna arēna ar ļaudīm un spriež, kurš krutāks – Rajeckis vai Blinds? Un tie jau ir par diviem uzvārdiem vairāk nekā tu tagad vari nosaukt no futbola izlases!
Tas pats ar pludmales volejbolu – pēkšņi uz Eiropā notiekošajiem posmiem vienmēr var redzēt pilnas tribīnes ar Latvijas atbalstītājiem, kuri mērojuši ceļu, lai priecātos par Šmēdiņu un to otru. Kāpēc mēs varam kļūt par pludmaļu lielvalsti ar vienu vasaras mēnesi Latvijā, taču nevaram kļūt par futbola jebkādu-valsti?
Mums pietika ar vienu pašu Porziņģi, lai visa Latvija jau pēc dažiem mēnešiem nēsātos apkārt Ņujorkas "Knicks" kreklos, daudzinātu Kristapu ar dziesmām un sāktu sekot līdzi NBA un aizdi*stu pilnus sociālos tīklus ar #NBAVote.
Mums nav ne mazākās saprašanas par boksa pasauli, mēs necik nesaprotam, ko nozīmē tā josta, ko viņš kaut kur atkal izsitis un kas ellē ratā bija tas čalis, kuru viņš piekāva, taču mēs visi zinām, ka Mairis Briedis ir kaut kāds čempions un visi esam redzējuši visas cīņas! Interese par boksu mums ir neizmērāmi lielāka par futbolu.
Tad vēl Ernests Gulbis, tagad arī Ostapenko... Nolādēts, pat telpu futbolu OC savācas skatīties vairāk kungu sporta biksēs nekā Latvijas futbola virslīgu.
Latvijas līdzjutēji spēj sadalīt uzmanību – mums ir daudz elku, kam sekot un ko mēģināt iebalsot dažādās aptaujās. Varētu pat teikt, ka Latvijas fani ir vieglākie fani pasaulē, jo tik maza nācija meklēs katru salmiņu pie kā pieķerties, lai kliegtu "sāārauuu!!!" Bet futbolam tas nav izdevies.
Labs mēģinājums bija 2004. gads, kad acīmredzot tikai nejaušības un Māra Verpakovska dēļ uz brīdi visa nācija iepauzēja hokeju, basketbolu, skvošu, badmintonu, šautriņas, lidmodelismu, pornogrāfijas skatīšanos, novusu, adīšanu un visas pārējās lietas, kam ikdienā ļaudis deva priekšroku tā vietā, lai interesētos par futbolu.
Latvijas izlase iespaidīgi izcīnīja vietu Eiropas čempionātā, kur ne tikai hokejistiem raksturīgajā manierē skaisti zaudēja, bet pat cīnījās neizšķirti ar, piemēram, tādu lielvalsti kā Vāciju. Šķita, ka nu tik būs – zelta vārti vērsies vaļā un visi pārējie sporta veidi futbolam varēs stāvus veikt minetu.
Ir pagājuši padsmit gadi un savā attīstībā esam nonākuši pie tā, ka:
- Mēs uzlabojam ģeogrāfijas zināšanas, atklājot aizvien jaunas valstis, kam zaudēt (piemēram, par Fēru salu eksistenci nācija uzzināja no kāsiena futbolā)
- Mums izdevās veiksmīgi panākt, lai 'Skonto' stadionam atstāj prožektorus un krēslus uz spēli pret Portugāli
- Starkovs beidzot moš' sāks mācīties latviešu valodu.
Tomēr viss, viss augstākminētais man nešķiet ne uz pusi tik pazemojošs kā fakts, ka Rīgā futbola spēle ir izpārdota tikai tāpēc, ka cilvēki gribēja paskatīties uz Krištiano Ronaldu. Nevis uz Latvijas izlasi. Zemene aizvien ir spilgtākā persona Latvijas futbolā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
