Teorētiski: Kāpēc dokumentālajai filmai "Pārgājiens" ir jādod iespēja?
Man nācās ar aukstu ūdeni apliet uzsvilušās emocijas, uzzinot, ka Raimonds Elbakjans ir radījis filmu par Nilu Ušakovu. Lai savāktos, es rāmi atlaidos krēslā, pārstāju sist ar dūri pa sienu un noteicu: “Mieru, tikai mieru. Kaut arī neviennozīmīgi vērtēts, Nils Ušakovs tomēr ir Latvijas galvaspilsētas mērs jau vairākus sasaukumus. Viņam ir laba izglītība un darba pieredze, kas uzkrāta gan pasniedzēja arodā Latvijas Universitātē, gan korespondenta amatā Latvijas Televīzijas ziņu dienestā un citos medijos. Turklāt 2004. gadā par ieguldījumu žurnālistikā Ušakovs tika apbalvots ar Latvijas Žurnālistu savienības un Latvijas Universitātes nodibināto Cicerona balvu.”
Tas izklausās pēc laba dzīvesstāsta par ko uzņemt informatīvi dokumentālu filmu, vai ne? Un, ja es būtu Ušakova preses sekretārs, es noteikti arī būtu teicis: “eu, a, moška palaižam šito filmu drusku pirms vēlēšanām? Būs baigi labi!”
Tāpat es turpināju sevi mierināt, ka filmas režisors ir ļoti cienījamais Māris Martinsons. Nav tā, ka viņš savas Oskara nominācijas un Lielo Kristapu loterijā laimēja. Šādus cilvēkus es parasti ievietoju kategorijā “viņi sūdu nemaz nemācētu uztaisīt!”
Arī Raimonds Elbakjans, gluži kā Ušakovs, ir iejuties akadēmiķa arodā. Varbūt viņa CV ieraksts par iedvesmas lekciju vadīšanu skolēniem kopā ar Uģi Kuģi gan ir mazāk grandiozs fakts par LU, taču ar kaut ko ir jāsāk. Spītība Elbakjanam netrūkst – to pierādīja ne tikai fakts, ka viņš prot mašīnu noparkot uz trepēm, bet arī viņa spēja divu gadu laikā no “Maxima” boikotētāja pārbrendoties par “Maxima” PR pasākuma reklāmas seju – Maksimālistu. Tieši cilvēki ar stingru raksturu, bezkaunību un vienaldzību par to, ko citi domā, parasti sasniedz vislielākās lietas.
Emocionāli sagremojis šo savdabīgo, taču nenoliedzami kolorīto trīsvienību – Ušakovs/Martinsons/Elbakjans – spiežu “play” pogu filmai, no kuras ekspektācijas ir tik augstas, ka Podnieka “Vai viegli būt jaunam?” jau plānoju no savas atmiņas izdzēst ar shift+delete un ar rokām izplēst no Latvijas kultūras kanona.
Praktiski: Recenzija filmai “Pārgājiens”.
Jau 26. filmas sekundē manī raisās pirmās šaubas, kas liek domāt, ka “Pārgājiens” tomēr nebūs par fizisko un morālo ciešanu pārdzīvošanu, lai grūtībās iepazītu dižena līdera dabu.
Proti, uz garu pārgājienu 12 cilvēku sastāvā knapi pusei ir līdzi mugursomas, nevienam nav profesionāla ekipējuma, bet pats Nils pirmos metrus veic stilīgā naģenē, kas vēlāk nomainās pret ziemas cepuri. “Kurā somā Nils ielika naģeni, ja viņam nav savas mugursomas?” es nodomāju, taču nepiekasīsimies sīkumiem.
Kopskats vairāk izskatās pēc klases ekskursijas, kurā Ušakovs ir skolotājs, bet Elbakjans – tas skolēns, kurš neatlaidīgi turas blakus audzinātājai un uzdod jautājumus. Par skolēnu skaitu domas dalās – dažos kadros avantūrā dodas 12 cilvēki, bet citos jau 13.
Aptuveni 4. minūte ir tas moments, kurā es vairs nespēju argumentēt, ka jēdziens “dokumentālā filma” “Pārgājiena” konceptā nav maldinošs. Vai tiešām Elbakjans būs mani pievīlis?
Nepilnās desmit minūtēs esam uzzinājuši Nila nostāju valodu jautājumā; to, ka Nils protot izmantot sociālos tīklus, lai paglāstītu ikkatru pilsētnieka sasāpējušos augoni; Rīgas dome veicot fantastisku darbu vides objektu sakārtošanā; devītais maijs esot sabiedrības svētki un tā tālāk.
Ja neskaita Elbakjana jautājumu “kā ir jāaudzina dēls, lai viņš izaugtu par jēdzīgu cilvēku”, tad pa lielam mēs nedzirdam absolūti neko jaunu, interesantu un… dokumentālu. Sevis slavināšanu un “caur ērkšķiem uz zvaigznēm” motivējošā tipa pastāstus es priekšvēlēšanu laikā neskaitu kā interesantus un dokumentālus. Šāda tipa nekritiskām runām ir rezervēta vieta Rampas ugunīs un Dievietē.
Par “dokumentālās filmas” saturisko pusi tālāk varam vairs nerunāt – idejiski tur ir viss tas pats, ko Bondars ir saprintējis savās avīzēs un viss tas pats, ko Strīķe saprintētu savās avīzēs, ja viņai būtu nauda par ko saprintēt avīzes.
Pievērsīšos filmas dramaturģijai. Šajā ziņā mani uzrunāja divi momenti.
Pirmais. Ap 20. minūti komandai ir jāpārvar neliela upīte, rāpjoties pāri prāvam baļķim, kas izrādās slidens. Kā pirmais dodas līderis Ušakovs. Veiksmīgi paveicis darbu, viņš padod roku Elbakjanam un tad pārējie kaut kā paši tika pāri.
Otrais. Pie ugunskura sēdošs Nils atbild uz Saskaņas centra jaunieša un Rīgas domes darbinieka jautājumu par to, kas Ušakovam kā mēram ir bijis lielākais pārsteigums. Šo un citus ne mazāk interiģējošus jautājumus, ko pārgājiena biedri savā ikdienas darba rutīnā noteikti nebūtu varējuši noskaidrot, Nils atbild ar dziļdomīgām pauzēm un caurstrāvojošu viedumu. Arī jautājumu par to, kas ir “Saeimas iekšējās problēmas, kas traucē valstij attīstīties maksimāli ātri.”
Neatbildot uz jautājumu, kur “pārgājiena” dalībnieki palika pa nakti, jo acīmredzami nedz teltis, nedz guļammaisi viņiem līdzi nebija, ļaužu bariņš sasniedz savu galamērķi un dziļdomīgi veras jūrā. Reklāmas pampfletu paspilgtina nemitīgie drona kadri, kas, ja tā padomā, liek just līdzi nabadziņam, kurš vilkās līdzi pārgājienā ar drona pulti.
Rezumē.
Viena acs. Pārliecinoši sliktākā dokumentālā un sliktākā Māra Martinsona filma, ko esmu redzējis. Un es pagājušajā nedēļā redzēju dokumentālu filmu/dziesmu par deputāta kandidāti Svetku no Daugavpils, kuras režisore bija Sveta no Daugavpils – par divām Oskara nominācijām un vienu Lielo Kristapu mazāk nekā Mārim.
Būsim godīgi pret vēlētājiem, Nil. Tāpat kā mēs nesaucam bukletus par enciklopēdijām, partiju avīzes par žurnālistisku materiālu, okupāciju par dažādi formulējamu notikumu, nesauksim arī garāku priekšvēlēšanu aģitācijas rullīti par dokumentālu filmu, lūdzu.