Šobrīd nacionālā pārtikas kvalitātes shēma pamatā ir vērsta uz to, lai sekmētu Latvijā ražotās produkcijas patēriņa pieaugumu. Tas, protams, ir ļoti atbalstāmi un vajadzīgi, un iedzīvotāju paradumu maiņa un uzturēšana ir ilgtermiņa pasākumu kopums, kas prasa nemitīgu darbu.
Tomēr abu karotīšu mērķi ir, citēju, "veicināt kvalitatīvas vietējās izcelsmes pārtikas atpazīstamību eksporta tirgos", bet, lai tas notiktu, pārtikas kvalitātes shēmai ir jāstrādā pēc pavisam citiem nosacījumiem un standartiem. Nacionālajai kvalitātes shēmai ir jābūt līdzvērtīgai starptautiski atzītajām un respektētajām kvalitātes vadības sistēmām, tādām kā BRC vai IFS. Tās ir augsti novērtētas gan pircēju, gan arī sadarbības partneru vidū (īpaši starptautisku) un, kas svarīgi, tās ir balstītas uz pircēja vajadzībām.
Eksporta garants ― starptautisks kvalitātes sertifikāts nevis vietējās "karotītes"
Starptautisko kvalitātes vadības sistēmu sertifikātu iegūšana ir sarežģīts, laikietilpīgs un arī finansiāli prasīgs process, tomēr rezultātā ražotājs iegūst apstiprinājumu tam, ka ir uzticams, tā ražotā produkcija atbilst augstākajiem kvalitātes un drošības kritērijiem. Jebkuram uzņēmumam, saņemot starptautisko kvalitātes sertifikāciju, ir daudz vieglāk iekļūt starptautiskajā tirgū, un tas ir sava veida eksporta garants.
Būtiski, ka ārvalstu mazumtirgotāju tīkli preču piegādātājus vērtē pēc tā, vai tiem ir starptautiskais kvalitātes sertifikāts. Arī tad, ja tie ienāk Latvijas tirgū. Piemēram, ja šeit savu darbību uzsāktu Lidl, kas jau strādā Lietuvā, vai jebkurš cits tirgotājs, to interesētu BRC vai IFS, nevis mūsu vietējās karotītes. Tas uzskatāmi parāda, ka pat mājas tirgū varam zaudēt savu konkurētspēju, ja koncentrēsimies uz nacionālo pārtikas kvalitātes shēmu tikai tādā redakcijā, kāda tā ir šobrīd.
Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmai jābūt ar globālu skatījumu
Nedrīkst arī aizmirst, ka šis gads starptautiskajā tirdzniecībā ir bijis vēsturisks. Ir parakstīts Kanādas un Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības līgums (CETA), kas nozīmē ne tikai iespējas, bet arī konkurences palielināšanos. Tā kā Eiropā šobrīd ir novērojama gaļas izstrādājumu pārprodukcija, lai lauksaimniecības industrijas ražotnes spētu izturēt konkurenci ar Kanādas produktiem, Eiropas Savienībai un arī Latvijai individuāli ir jākoncentrējas uz to, lai vietējo ražotāju produkti eksporta tirgos būtu pieprasīti, un tas nozīmē – ar augstu, starptautiski atzītu kvalitāti.
Tieši tāpēc Latvijas politikas veidotāju uzdevums ir pārskatīt un izveidot tādu nacionālās pārtikas kvalitātes shēmu, kurai ir globāls skatījums un starptautiska nozīme. Ja tomēr nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas modelis šim uzstādījumam nešķiet piemērots, ir jāizvērtē, ar kādu pasākumu kopumu valsts var atbalstīt vietējos ražotājus, lai atvieglotu starptautisko sertifikātu iegūšanu. Jebkuri no šiem pasākumiem ilgtermiņā veicinās Latvijas pārtikas produktu konkurētspēju starptautiskajos tirgos, kas pozitīvi ietekmēs Latvijas ekonomiku.