Pirms dažām dienām satiku kādu paziņu, kas, zinādams, ka esmu dzimis Latgalē, man prasīja:
- Vai patiešām jūs, latgalieši, gribat atdalīties no Latvijas un taisīt savu valsti?
Es pabrīnījos – kāpēc radies tik stulbs jautājums?
-Vai nedzirdēji, kas runāts Rēzeknes kongresā? Vai nelasīji rezolūciju?
Ja reiz tādi jautājumi, tad gribot negribot nopietni jāpievēršas tam, kas runāts un lemts pirms neilga laika Rēzeknē notikušajā saietā. Tas bija pasākums, ko rīkoja par godu tam kongresam, kas notika 1917. gadā un kurā tika nolemts, ka Latgalei turpmāk jādzīvo kopā ar Vidzemi un Kurzemi. Varētu domāt, ka mūsdienu latgalieši, slavēdami priekštečus, ir meklējuši ceļus, kā turpināt iesākto – vēl ciešāk stiprināt Latgales saites ar pārējo Latviju.
Bet vai tā tika lemts?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms palūkosimies, kas tika runāts un lemts tajā Rēzeknes kongresā, kas notika pirms simts gadiem. Pazīstamais vēsturnieks Ādolfs Šilde raksta, ka tolaik dominēja tikai viena doma – Latgalei vajag apvienoties ar Kurzemi un Vidzemi. Visdedzīgāk šo viedokli aizstāvēja katoļu mācītāji Francis Trasuns, Jāzeps Rancāns, Kazimirs Skrinda. Šo pozīciju atbalstījuši arī Latgales strēlnieki.
Te jāatgādina, ka Latgale, saukta par Inflantiju, 288 gadus bija atšķirta no pārējās latviešu apdzīvotās zemes. Pēc piederības Polijai nonāca Krievijas virskundzībā kā Pleskavas, vēlāk Vitebskas guberņas sastāvdaļa. Šī nošķirtība bija sacēlusi daudzus žogus latgaliešu attiecībās ar vidzemniekiem un kurzemniekiem. Tomēr par spīti atšķirībām valodas, kultūras, rakstības, reliģijas lietās Francis Trasuns nešaubīgi uzsvēra, ka "mēs visi – kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši – esam viena nedalāma tauta...ka mums ir viena un tā pati latviska valoda, neskatoties uz daudz un dažādām izlokšņu starpībām".
Gribu uzsvērt, ka Francis Trasuns, Jāzeps Rancāns un citi tā laika gaišākie Latgales prāti nekad nav runājuši, ka pastāvētu latgaliešu valoda, vienmēr tika runāts par dialektu, izloksni.
Bet ko mēs dzirdam pašlaik? Daži kvēli Latgales superpatrioti atklājuši, ka pastāv "latgaliešu valoda", nevis dialekts. Šī doma tika nemitīgi atkārtota pirms Rēzeknes kongresa un apstiprināta pieņemtajā rezolūcijā. Tādā veidā Francis Trasuns tiek nolīdzināts līdz ar zemi. Arī Jāņa Endzelīna, Jāņa Raiņa atziņas pilnībā ignorētas. Radīta jauna teorija, jauna zinātne.
Par šiem "spožajiem valodas atklājumiem" varētu nerunāt, ja tie nevedinātu uz tālejošiem politiskiem secinājumiem. Pastāv neapšaubāma likumsakarību ķēde - ja ir atsevišķa valoda, tad jābūt arī atsevišķai tautai. Ja tauta, tad jābūt tiesībām uz autonomiju vai pat savu valsti.
Tātad dots lielisks atbalsta punkts visiem tiem, kuri sapņo par Latgales nošķelšanu no Latvijas. Tiem latgaliešiem, kas vienmēr jutušies kā latvieši, jāsāk domāt – vai es esmu latvietis? Varbūt piederu pavisam citam etnosam, ja reiz cita valoda?
Rēzeknes kongresa nostāja valodu jautājumā, izskanējušās runas, pieņemtā rezolūcija liek secināt, ka te dominējusi vēlme nodalīties no pārējās Latvijas, uzsvērt Latgales atšķirības un padziļināt tās. Iezīmēts pretējs virziens tam, ko aizstāvēja F.Trasuns un J.Rancāns.
Te gan jāpiebilst, ka 1917. gadā Rēzeknē tika runāts par latgaliešu tiesībām saglabāt pašnoteikšanos valodas, ticības, baznīcas, skolu jautājumos. Tas it kā dod tiesības prasīt, lai tiktu īstenots tas, kas nav paveikts aizvadītajos simts gados. Bet vai runājot par šīm latgaliešu tiesībām nevajadzētu ņemt vērā pārmaiņas, kas notikušas aizvadītajā gadsimtā?
Līdz 1917. gadam Latgale bija itin tālu atpalikusi no pārējās Latvijas izglītības, kultūras jomā. Lielā mērā tas bija izskaidrojams ar to, ka te pazina tikai latīņu burtus, bet visā pārējā Latvijā grāmatas un laikrakstus iespieda gotu burtiem. Latgalieši nevarēja lasīt Kurzemē un Vidzemē iespiestos laikrakstus un grāmatas. Francis Trasuns jau ilgi pirms Rēzeknes kongresa izteicās, ka latgaliešiem nav atvērti citu latviešu bagātie kultūras apcirkņi. Lai veidotu vienotu valsti, vajadzēja nojaukt svešu varu celtos žogus starp Latgali un pārējo Latviju.
Tas tika izdarīts vēlāk - 1936. gadā Latvijā notika pāreja uz latīņu burtiem, bet Kārļa Ulmaņa valdīšanas gados pieņēma izglītības likumu, kas visās skolās ieviesa mācības literārajā valodā. Latgales pseidopatrioti šīs pārmaiņas dēvē par uzbrukumu Latgales savdabībai, bet es domāju, ka šādā veidā latgaliešiem tika izdarīts milzīgs pakalpojums.
Vienota izglītības sistēma, vienota rakstu valoda sekmēja Latgales tuvināšanos pārējai Latvijai, atviegloja latgaliešu ceļu uz izglītību, viņi varēja iestāties visās Latvijas mācību iestādēs. Tagad redzam, ka latgalieši ir visur – izglītībā, rakstniecībā, mākslā, valsts pārvaldē. Tas ir milzīgs progress, salīdzinot ar to stāvokli, kas bija 1917. gadā. Izglītības jomā Latgale vairs ne par soli neatpaliek no pārējās Latvijas. Nekas tāds nebūtu iespējams, ja latgalieši aizvadītajos simts gados būtu turējušies pie savas atsevišķās rakstības, pie izglītības "latgaliešu valodā".
Nešaubos, ka Rēzeknes kongresa rīkotāju prasība paplašināt skolās mācības "latgaliešu valodā" būtu katastrofa Latgalei un visai pārējai Latvijai. Tādas pārmaiņas celtu jaunus žogus novadu starpā, bremzētu Latgales jauniešu iespējas izglītoties, studēt augstskolās. Pat tikai dažu priekšmetu mācīšana dialektā atstātu graujošas sekas, jo, nonākot augstskolā, jaunietim vajadzētu zinātņu termiņus apgūt no jauna - literārajā valodā. Tā būtu atgriešanās tajos laikos, kad Latgali žņaudza krievu carisma ierobežojumi, un latgalieši tika turēti garīgā tumsā. Tie ļaudis, kas tagad no augstas tribīnes kategoriskos toņos sludina, ka latgaliešu bērniem jāmācās "latgaliešu valodā", manā skatījumā ir tumsas pravieši.
Turklāt mācībām dilalektā būtu nepieciešami jauni, nelielā metienā izdoti mācību līdzekļi, grāmatas. Būtu vajadzīgi attiecīgi sagatavoti pedagogi. Cik tas viss izmaksātu? Vai par to nav jādomā?
Vēl viena provokācija pret Latgali ir kongresa prasība iedibināt tādu kārtību, kas ļautu latgaliešiem iesniegumus un citus dokumentus pašvaldības un valsts iestādēm iesniegt "latgaliešu valodā". Uzreiz jāprasa – kāpēc tas vajadzīgs? Kāds no tā sausais atlikums? Ja latgalietis sevi uzskata par latvieti, ja viņš skolā labi iemācījies rakstīt literārajā valodā, tad kāpēc viņam dokumentus būtu jāraksta dialektā? Lai zīmētos, demonstrētu, ka esmu citāds – latvietis ar kvalitātes zīmi? Lielum lielākā daļa latgaliešu nemaz neprot rakstīt dialektā un neuzskata to par savu trūkumu. Kam vajadzīga pašvaldību un valsts iestāžu darba apgrūtināšana? Vai tā sekmētu saimniecisko attīstību? Kā ietekmētu, piemēram, tiesu darbu, ja tās saņemtu dokumentus latgaliskā versijā? Vai tos nevajadzēs tulkot, pēc tam notariāli apstiprināt? Un kā ar daudzām citām valsts iestādēm, kas pieņem tikai juridiski neapšaubāmus dokumentus? Cik ir tādu latgaliešu, kurus šis piņķeris iepriecinātu?
Un pats galvenais – kas par tādām pārmaiņām maksātu? Kas valsts un pašvaldības iestādes apgādātu ar latgaliešu dialektu saprotošiem datoriem, kas tagad katrā iestādē tiek lietoti biežāk nekā spalvaskāts? Kaut ko nogriezīsim no pensijām, skolotāju, mediķu algām, lai apmierinātu dažu separātiski noskaņotu indivīdu ekstrēmās ambīcijas demonstrēt savas latgaliskās saknes?
Nevar būt nekādi iebildumi pret aicinājumu ikvienam apzināties savas saknes, būt sava novada patriotam. Bet vai lokālo patriotismu drīkst stādīt augstāk par visas valsts interesēm? Ja tu gribi būt kvēls latgalietis, kurziemnieks, zemgalietis, vispirms tev jābūt kvēlam latvietim, kas krīt un ceļas par visas valsts lietām. Ja tu latgalisko, kurzemniecisko, zemgalisko stādi augstāk par visas valsts lietām, tu neesi nekas – jo nebūs ne Kurzeme, ne Latgales, ne Zemgales, ja nebūs Latvijas. Ja latgalietis par Latviju un latviešu valodu runā kā par kaut ko otršķirīgu salīdzinājumā ar savu novadu, pat ar naidu, nicinājumu, tad tas ir tumsoņa, kas nesaprot, kādā pasaulē dzīvo. Ja Saeimas deputāts zvērestu norunā dialektā, tad parāda, ka viņam nospļauties par savu valsti un tās valodu.
Literārā latviešu valoda nav ne kurzemnieku, ne rīdzinieku, ne latgaliešu valoda. Tā ir visas valsts, visas tautas valoda, kuras veidošanā piedalījušies dažādu novadu valodnieki, literāti. Arī Latgalē dzimušais Jānis Rainis. Valoda ir viens no galvenajiem visus latviešus vienojošajiem spēkiem. To vajag sargāt un godāt tāpat kā valsts himnu, karogu, ģērboni. Francis Trasuns jau ilgi pirms Rēzeknes kongresa rakstīja, ka vienotā Latvijā "rakstu valodai jābūt tikai vienai, tai, kuru tauta jau ilgiem gadiem ir izstrādājusi un daiļojusi, neskatoties uz to, ka tautas mutē pie izrunas pastāvēja un varbūt pastāvēs visas izlokšņu savādības".
Francis Trasuns to saprata jau tolaik, kad latgalieši vēl tālu stāvēja no pārējās Latvijas. Bet tagad simts gados notikušas milzīgas pārmaiņas, un var tikai pabrīnīties, kāpēc atrodas latgalieši, kas apstrīd dižā novadnieka gudro domu, Jāņa Raiņa veikumu. Manuprāt, tas ir kaut kāds ekstrēms šaura nacionālisma purkšķis. Vai tad nav saprotams, ka vienā nelielā novadā lietots dialekts, lai arī saukts par valodu, nevar ļaudīm garantēt visas tās garīgās vērtības, ko dod literāra, rūpīgi kopta valoda, kurā uzrakstīti zinātniski darbi, augstvērtīga dzeja, kurā sazinās visas valsts ļaudis, kurā tulkots milzums citu tautu grāmatu? Galu galā literārā valoda ir labākā iespēja savā starpā sazināties arī latgaliešiem, jo labi zināms, cik dažādas ir latgaliešu dialekta izloksnes, cik rusificēta ir ikdienas runa.
Jo dīvainākas Rēzeknes kongresā paustās prasības ir tāpēc, ka pašlaik mūsu vairāk nekā demokrātiskajā valstī ikviens var runāt, rakstīt, kā viņam patīk. Var spēlēt teātri, sacerēt romānus, dzeju jebkurā dialektā vai izloksnē, var dziedāt latgaliski ne tikai vienu nakti, bet nedēļām no vietas. Daudzi šīs iespējas izmanto, un šos entuziastus var tikai slavēt par to, ka viņi šādā veidā spodrina sava novada savdabību, vairo tā popularitāti, atklāj tā vēsturi. Bet, ja kāds grib visu novadu pārvērst par etnogrāfisko muzeju, ja sava hobija atbalstam prasa valsts finansējumu, ja grib savu pārliecību uzspiest visiem citiem, tad tā jau ir pavisam cita lieta, un pret to jāizturas pavisam citādi.
Daži tā sauktie latgalisko vērtību sargātāji sludina, ka, rau, pārējie latvieši pret latgaliešiem izturas nicinoši, un ka tāpēc latgaliešiem vajagot dumpoties, celt savu pašapziņu, parādīt savu vareno spēku un lepnumu. Es gribu nešaubīgi apgalvot – nav nekāda nicinājuma. Latgalē dzimušie ļaudis ir izklīduši pa visu Latviju, daudzās vietās viņi ir pašvaldību vadītāji, līderi, cienīti uzņēmēji, speciālisti. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kas būtu diskriminēts tāpēc, ka dzimis Latgalē. Man pašam gadījies kādu laiku dzīvot Kurzemē, Zemgalē, Rīgā. Nekad un nekur nav gadījies sastapt īpatņus, kas kaut kādā ziņā mani būtu nonicinājuši tāpēc, ka esmu dzimis Latgalē.
Pašreizējā Latgale, protams, ir pelnījusi pastiprinātu uzmanību. Diemžēl tā vēl aizvien ir novads, kas daudzējādā ziņā atpaliek no citiem novadiem, it īpaši no valsts centra. Te zemākās algas un pensijas, bezdarbs piecas reizes augstāks nekā Rīgā un tās apkārtnē. Tūkstoši jauniešu spiesti pamest dzimto pusi tāpēc, ka viņu rokām un prātam nav pielietojuma. Lielā mērā tas izskaidrojams ar valsts aplamo reģionālo politiku, nevērību pret attālākajiem novadiem. No šīs absurdās politikas cieš ne tika Latgale, bet arī citi attālākie novadi. Lai rastu idejas minēto problēmu risināšanai, vajadzētu rīkot ne vienu vien kongresu. Taču tie ļaudis, kas pulcējās Rēzeknē, par Latgales sociālekonomisko stāvokli, dziļākajām rētām runāja stipri klusāk nekā par valodas lietām, nemeklēja metodes problēmu risināšanai. Visdedzīgākos aplausus izpelnījās tie, kuri klāstīja, cik apspiesta "latgaliešu valoda". Te valdīja aptuveni tāda gudrība: ak, jums ir bezdarbs? Skolās jāmācās latgaliski...Jūs uztraucaties par jauniešu aizbraukšanu? Lai pašvaldības pieņem iesniegumus "latgaliešu valodā"...Un vispār...vairāk latgalisma, savu sakņu, savu dziesmu, savas ticības...
Prātā nāk Aspazijas dzejolītis par circenīša Ziemassvētkiem.
"Ak, neprasi! Nav maizītes.
Skat, skat, tur laukā zvaigznītes...
Lai citiem riekstiņš, pīrādziņš,
Mums, lūk, tur logā mēnestiņš..."
Lielākā daļa no tiem ļaudīm, kas sabrauca Rēzeknē, lai pamācītu latgaliešus pareizai dzīvošanai, ir labi situēti, lieliskas algas pelnoši, greznos kabinetos strādājoši kungi un dāmas. Vienīgais, kas vēl vajadzīgs – pazīmēties, stāstot, cik viņi diži savu sakņu sargātāji. Jā, dažiem vēl gribas, paraudāt par sava novada "garīgo apspiešanu", lai izsistu no valsts kabatas treknākas summas pētījumiem par "latgaliešu valodu", panāktu garākus raidlaikus televīzijā, radio. Tātad galvenais - tikt pie "riekstiņa, pīrādziņa"... Bet tiem latgaliešiem, kas nekur aizbraukt nevar, kam Latgalē lemts palikt, jāiztiek ar "zvaigznītēm un mēnestiņu" – dzelžainu turēšanos pie latgaliskām vērtībām.
Divi kongresi Rēzeknē, divas dažādas domāšanas. Tomēr ceru, ka Latgales atgriešanos Pleskavas guberņā nepiedzīvosim. Nepieļaus tie ļaudis, kas ir patiesi Latgales patrioti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
