Cilvēka ķermenis ir vēl smalkāka tehnoloģija. Nepārspējama biotehnoloģija. Un mūsu prasmes to izmantot patiesībā vēl ir diezgan niecīgas. Mūsdienu medicīna spēj uzturēt cilvēku pie dzīvības jau pāri gadsimtam. Vidējais cilvēka dzīves ilgums Dienvidkorejā tuvojas 90 gadiem...
Tāpēc ir gluži vai šekspīriska intriga – būt vai nebūt mūsu fiziskai izglītībai skolā tādai, kas dotu iemaņas un zināšanas, kā dzīvot ilgāk, veselīgāk, enerģiskāk un radošāk? Mūsu organisms ir fantastiska laboratorija ar pamatīgu ilgmūžības potenciālu. Un viens no izciliem veidiem, kā to sabojāt jau pašā dzīves sākumā, ir sliktas sporta stundas un fiziskā ne-kultūra. Vai arī "legāla" bastošana no labām stundām.
Sliktajās ir nejēdzīgi normatīvi, vecumam, sagatavotībai vai ķermeņa parametriem neatbilstoši uzdevumi, traumatiski sporta elementi, pārslodzes vai vienkārši nodzenāšana. Protams, tiem, kas starpbrīžos ir pārpīpējušies aiz skolas stūra, arī viegls trīs minūšu skrējiens radīs lillā sejas krāsu un riebumu pret sportu. Un zināmam procentam no klases vienmēr ir vēl 87,5 iemesli neiet uz sportu. Tāpēc ir jāsaprot, ka šāda ārsta zīme vieniem ir izlaidība, bet citiem izmisuma solis.
Iztēlojieties ainu: Galvenie kompetenču izglītības bīdītāji, skolā, uzreiz pēc pusdienām, ar pilniem vēderiem iet uz sporta stundu. Pavirši iesildījušies, skrien sprintu parkā pa asfaltu uz ieskaiti. Atsildīšanās nekādas. Pēc 40 minūšu īsa un dievīga(?) "sporta", viņi, sasvīduši un nemazgājušies, ar "laimīgām" sejām sēž matemātikā. Kungi un dāmas, iesaku pašiem piedzīvot daudzu sporta stundu realitāti. Kurš parakstās par šādu fizisko kultūru? Lūk, kur ir vajadzīga reforma! Mācību procesa kvalitātē. Pašos pamatos.
Taču, kamēr atbildīgā persona par skolas sporta programmu šos jaukumus vismaz mēnesi neizbaudīs uz savas ādas... Nu labi. Tas, cik ātri un efektīvi rīkojas IZM, jau zināms. Reizēm atliek tikai brīnīties par tās nespēju atrisināt elementāras lietas. Taču, ierēdņiem par laimi, mums nav grieķu temperamenta. Tāpēc arī mums nav apņēmības patriekt liekēžus, it-kā-profesionāļus un vienkārši augstprātīgus nemākuļus. Daudzās jomās. Mums nav krampja pieprasīt, mēs neprotam un reizēm arī nezinām, ko tieši pieprasīt. Tāpēc samierināmies. Un dzīvojam citu radītā matriksā.
Protams, notiek arī lieliskas sporta stundas, taču tas drīzāk ir spējīgu skolotāju, nevis sistēmas nopelns. Mūsu bērni divreiz neaug. Bet izglītības sistēmai tas ir vienalga. Tāpēc tā ir lēna un nesteidzīga. Padomāsim, kas notiek lielā starptautiskā kompānijā ar darbinieku, kurš strādā neefektīvi? Viņu atlaiž, nevis ļauj gadiem ilgi marinēties krēslā. Neproti veidot dialogu ar klientu (sabiedrību, skolotājiem)? Atlaist! Stiep gumiju? Atlaist! Projekts izgāzās? Atlaist!
Kompetenču izglītība. Tā pati, ko ministrija taisās pakāpeniski ieviest skolā. Man nav nekas pret šādu vārdu savienojumu, jautājumus izraisa tikai metodes, saturs un mērķis. Vai te nu būs mūsu grandiozā iespēja? Vai tie cilvēki, kuru darbs līdz šim ir bijis neveiksmīgs, pēkšņi būtu sacerējuši vai kaut kur nošpikojuši Nobela prēmijas cienīgu izglītības glābšanas salmiņu? Tieši Latvijai noderīgu?
Reformējamies jau 25 gadus, kļūda kļūdas galā... Kāpēc lai mēs tagad jums noticētu? Pārlieciniet mani, ja varat. Zināšanu pielietojuma stratēģija (kompetence) bez pašām zināšanām ir bezjēdzīga. Tāpēc skolā ir arī disciplinēti jāmācās. Bet pasniegt jebkuru slinkumu piepūlēties vai rotaļu par modernu kompetenci ir vistīrākā vājuma pazīme.
Vājuma un nekompetences pazīme ir arī ministrijas nostādne: "mēs negatavojam sportam." Draugi mīļie, fiziskās izglītības pamati ir vieni un tie paši visiem! Kā "parastam" skolēnam, tā arī sportistam. Kā Saeimas deputātam, tā izlases hokejistam. Jo sportisti nav nekādi marsieši, bet tādi paši cilvēki. Mums visiem vajag bāzes fizisko sagatavotību un kustību iemaņas, koordināciju un stāju, izturību un spēku. Ja skola nevar iedot pamatus, ko tad tā vispār var?
Sporta stunda un ieguvumi tajā. Mēs visi gribam, lai skolēns, mūsu katra bērns, tiktu izglītots, nevis primitīvi dzenāts. Trenēts, nevis tikai nodarbināts ar zemas kvalitātes "sporta izstrādājumu." Mums vajag, lai skolas sportā būtu ilgtermiņa fiziskās sagatavotības plāns, nevis sezonāls haoss. Mēs vēlamies skaidri noformulētu mērķi un gala rezultātu. Attīstāmās lietas ir fiziskā sagatavotība, zināšanas, griba un veselība. Viss kopā - fiziskā kultūra.
Pašreizējais, novecojušais sporta stundas standarts ir pagalam nepilnīgs. Tas ietver vien skaistas frāzes un neveiksmīgi noformulētas, brīžiem utopiskas prasības. Tas nekādi nemotivē skolotājus, un neparedz arī stundu kontroles mehānismus. Nav nekāda minimāli obligātā plāna un skaidra mērķa.
Jaunais, topošais fiziskās kultūras standarts. Ieteikums autoram (vienam, atbildīgajam) paņemt to rokā un aiziet ar šo dokumentu uz ļoti kritiski noskaņotu vecāku sapulci, kurā piedalās arī sportisti un skolotāji, un pārliecināt. Sapulci, kurā nav neviena savējā, kurš pieklājīgi klusēs vai muļķīšu, kam var sakarināt makaronus. Spēt uzrunāt ikvienu skolēnu: "Lūk, mums ir a-la somu izglītības guru Pasi Salberga cienīga programma, bet labāka, savējā!" Ja tevi izsvilpj vai patriec – pārstrādāt! Ja tu varētu šo produktu asas konkurences apstākļos "pārdot", tad jau var uzelpot. Bet ja pamatdokumentā skaistu frāžu un ūdens ir vairāk nekā viena lapa – pa durvīm ārā! Ātri un bez žēlastības.
Kas ir fiziskās izglītības lamatas? 40 minūšu īsa sporta stunda! Daudzi skolēni iet uz to kā uz kārtējo bezjēdzību. Un ne es viens uzskatu, ka tāda nodarbība patiesībā ir kaitīga. Jo skolēniem pat neveidojas priekšstats par normālu fizisko aktivitāti. Viss notiek sasteigti un nepilnīgi. Absolūti trūkst laika kaut vai atsildīties un izstaipīties. Nemaz nerunājot par stundas galveno daļu.
Rezultātā labākajā gadījumā izaug cilvēks ar pamatīgi attīstītu paviršības un nemākulības gēnu. Sliktākajā gadījumā ar lielu riebumu pret sportu. Un tad, kad jau studiju gados daudziem sportošana sāk patikt, izrādās, ka katastrofāli trūkst gan fiziskās bāzes, gan iemaņu. Tikai retais zina, kā pareizi skriet, un kā vispār sākt trenēties. Nelaime ir tā, ka cilvēkam tas atstāj lielu iespaidu gan uz veselību, gan dzīves kvalitāti.
Kas ir vajadzīgs skolas sportam? 80-90 minūšu ilga nodarbība (vismaz no 5. klases), skolotājs kā līderis, kā sporta zīmols ar divreiz lielāku algu, inovatīvs vērtējums, mācību grāmata, fiziski uzdevumi kā mājasdarbs: vingrinājumi + aerobās izturības slodze, pēcstundu pulciņš skolā tiem, kas nekur netrenējas, kā arī sporta, veselības un pašsajūtas dienasgrāmata/darba burtnīca. Un, protams, ilgtermiņa fiziskās sagatavotības plāns. Darīsim Latviju stipru!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
