Foto: Privātais arhīvs
Eiropadomes prezidents Donalds Tusks nodēvēja Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas pēkšņo lēmumu sasaukt pirmstermiņa vēlēšanas par šausmu filmu klasiķa Alfrēda Hičkoka izdomas vērtu pavērsienu. Hičkoks mācēja savās filmās veidot nemiera pilnas nenoteiktības gaisotni, visapkārt virmojošu saspīlējumu un nojautas pēc kaut kā drausmīga. Vai tiešām slimnīcas kapelāna meita ar negaidīto soli ir vēlējusies biedēt britus un sagādāt pārsteigumu politiskajām partijām, jo iepriekš domu par ārkārtas vēlēšanām viņa bija publiski noliegusi?

Premjeres skaidrojums – laikā, kad valsts saliedējas pirms Eiropas Savienības pamešanas, Vestminstera (parlaments) uzvedas gluži pretēji, un opozīcija ir aizrāvusies ar politiskām spēlītēm, kas traucē Londonai "Brexit" sarunās. Nākamajām vēlēšanām Britu salās bija jānotiek 2020.gadā. Terēza Meja acīmredzot ir pārliecināta, ka tagad – izšķirīgo sarunu ievadā - viņas Konservatīvajai partijai vēlētāji piešķirs pietiekami pārliecinošu mandātu sarunu vešanai. Britu balsojums par "Brexit" ir viens no svarīgākajiem Apvienotās Karalistes lēmumiem kopš Otrā pasaules kara un, lai to piepildītu gludi un pēc iespējas mazāk sāpīgi, valdības galvai, protams, ir nepieciešama liela rīcības brīvība – pirmkārt viņas pašas partijā.

Parlamenta apakšpalātā no 650 deputātiem konservatīvajiem ir neliels (17 mandātu) pārsvars – 330 vietas. Pēc vēlēšanu izsludināšanas pirmā sabiedriskās domas aptauja rāda, ka Konservatīvā partija ar 45 procentiem (+7) ir ieguvēja, bet leiboristus šobrīd atbalsta 26 procenti aptaujāto britu (-3). Lai gan leiboristu konsekventi kreisi noskaņotais līderis Džeremijs Korbins ir apsveicis pirmstermiņa vēlēšanas, pat daudzi viņa kritiķi paša partijā baidās, ka ārkārtas balsošanā tā zaudēs mandātus.

Premjeres lēmums iekšpolitiski ir visai riskants pasākums arī tāpēc, ka daudzi no vēlēšanām nogurdinātie briti, kuri tradicionāli balso par torijiem (konservatīvajiem) vai leiboristiem, 8. jūnijā var vienkārši palikt mājās pie televizoriem. Referendums par Skotijas neatkarību, tad vispārējās vēlešanas, tad "Brexit" referendums, un nu atkal. Tie, kuri nenoslinkos un nobalsos, var stiprināt liberāldemokrātu pozīcijas; jaunākajā aptaujā liberāldemokrāti jau ir ieguvuši par 4 procentpunktiem lielāku popularitāti. Bet aizvadītais gads ir demonstrējis, ka vēlēšanu iznākums Rietumu demokrātijās mēdz būt neprognozējams.

Premjere ir spiesta atcerēties 1992. gadu, kad Džons Meidžors cīniņā par Māstrihtas līgumu ar stingrā kursa piekritējiem savas partijas rindās piedzīvoja vienu zaudējumu pēc otra, līdz tika izmantots partijas nelielais vairākums apakšnamā un 1997. gadā tika sarīkotas vēlēšanas. Terēzu Meju vēl sagaida tā sauktā stingrā "Brexit" kursa paudēju – savas pašas partijas biedru – spiediens par iespējamas piekāpšanās robežām sarunās ar Briseli. Tas tādēļ, ka premjere nevēlas ne stingru, ne maigu "Brexit", bet gan ir noskaņota uz reālistiskiem izstāšanās apstākļiem – tie var ietvert arī turpmāku piekļuvi kopējam tirgum un savstarpēju dzīvi bez muitas barjerām, un ES pilsoņu turpmāku brīvību nekavēti ierasties Britu salās.

Britu valdības galva ar ārkārtas vēlēšanu izziņošanu, protams, nav gribējusi biedēt tautiešus. Viņa ir domājusi par to, cik svarīgi ir panākt nācijas vienprātību un kopīgo atbildību izšķirīgu dzīves soļu gadījumos. Premjeres Mejas reālistisko pieeju motivē tas, cik ļoti britu labklājība ir atkarīga no dzīves īstenībai atbilstoša darījuma ar vienoto Eiropu. Lielbritānija nonāktu nopietnās grūtībās bez ES kvalificētā darbaspēka. 16 procentu zinātnisko pētījumu un izglītības jomas Lielbritānijā ir Eiropas zinātnieku rokās, veselības aprūpes sistēma bruktu kopā bez Eiropas ārstiem un medicīniskā personāla... Un ko bez kopējā tirgus iesākt ar 44 procentiem no britu eksporta, kas plūst uz Eiropas Savienību?

Lielbritānijas vēsturē Terēza Meja būs ieviesusi jaunu vienotās Eiropas skatījumu, kas saglabāsies pat tad, ja viņas partija neiegūs iespaidīgu balsu vairākumu un premjeres krēsls būs kļuvis ļodzīgāks. Britu konservatīvo līderes harizma pēc apņēmīgā lēmuma ir kļuvusi spilgtāka, un viņa izskatās majestātiskāka un valdonīgāka, nekā daudzi augsti situētie kolēģi Eiropā. Terēza Meja pēc pirmstermiņa vēlēšanu izziņošanas krietni vairāk atgādina Mārgaretu Tečeri, nekā Alfrēdu Hičkoku. Kaut vai tāpēc, ka Hičkoks nebija tērpies brunčos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!