Jau agrāk daudz domāju par pensionāru problēmu, tomēr biju pilns jaunības maksimālisma un ambīciju, tāpēc tolaik vienīgais risinājums, ko spēju izdomāt, bija uz trim gadiem pārtraukt izmaksāt pensijas. Dabiskās atlases kārtībā nodrošināt to, lai palikušie un labākie eksemplāri atlikušo mūžu saņemtu cilvēka cienīgas pensijas. Skaidrs, ka mūsdienās šāda "ar ragaviņām uz mežu" pieeja ir tikpat necilvēcīga, kā lāči kleitās uz vienriteņiem Rīgas cirkā, tāpēc vēlos piedāvāt daudz humānāku un racionālāku veidu, kā risināt šo problēmsituāciju.
Vispirms apzināsim faktus. Tātad – ir pilnīgi skaidrs, ka pensijas tuvākajā laikā netiks iespaidīgi palielinātas. Tāpat ir skaidrs, ka pensionāru skaits pēkšņi pavisam negaidīti nesaruks līdz minimumam. Vēl ir skaidrs, ka, lai arī cik liela nebūtu kāda staigājošā vraka pensija, nekad nepienāks brīdis, kad viņš teiks: "Tā, veči, nu gan man pietiek."
Tālāk aplūkosim problēmu. Saprotams, ka ar niecīgo pensiju nav iespējams nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un liela daļa no ļaudīm, kas Latvijas brīvvalsts laikā nav strādājusi ne minūti, spiesti dzīvot trūcīgi. Lēšu, ka vidējā pensija Latvijā varētu būt ap 300 €. Lai situāciju nokaitētu līdz baltkvēlei, kādā telekanālā nesen tika rādīts sižets par to, kā, redz, skandināvu pensionāri vecumdienas pavada čillojot apkārt pa pasauli un baudot pelnīto atpūtu. Ziemas viņi pārlaiž Itālijā un tā tālāk. To noskatoties, pašmāju senuļi vienbalsīgi nošļurpina: "Es arī gribu uz Itāliju!"
Laiks ķerties vērsim pie ragiem – lūk, arī risinājums. Iztēlojieties skalu, kurā valstis sarindotas pēc dzīves līmeņa. Latvija būs kaut kur pa vidu, skandināvu valstis būs augšgalā, bet Itālija droši vien nedaudz virs Latvijas. Ziemeļu kaimiņu pensionāri ir gudri un saprot, ka vecumdienas jābauda valstīs, kurās dzīves līmenis ir sliktāks, nekā mājās, tādējādi, skaidrs, ka ar sev pieejamajiem naudas līdzekļiem viņi varēs atļauties ievērojami vairāk. Latvijas pensionāriem jāatmet doma par lēkšanu pāri savai pēcpusei un jāuzņem pilnīgi cits kurss – uz kādu valsti, kurā dzīves līmenis ir daudz sūdīgāks, nekā pie mums.
Es runāju par Vjetnamu, Taizemi, Indonēziju, Kazahstānu, Ēģipti, Indiju vai Šrilanku, draugi. Būsim reāli – ja izvairās no galvaspilsētām vai citām tūristu iecienītākajām pilsētām, šajās valstīs par 300 € mēnesī var dzīvot kā niere taukos. Tā vietā, lai astoņos no rīta stūķētos pārpildītos tramvajos un traucētu darbaļaudīm braukt pelnīt viņu pašu pensijas, vecūksnis varētu gulēt uz galda un ļaut taizemiešu šīmeilam veikt sev pilnu ķermeņa masāžu. Tā vietā, lai tirgū kaulētos par lētākajām reņģēm un rāceņiem, varētu Vjetnamas lauku restorānā ņukāt gardo pho zupu. Tā vietā, lai strēbtu šķīstošo kafiju "Liepāja", varētu sūkt iekšā zemeņu daikiri, paralēli izbaudot vietējās iezemietes klēpja deju. Tā ir pavisam reāla iespēja reņģes un bukstiņputru ēdienkartē nomainīt pret tīģergarnelēm un kaviāru.
Tīri salīdzinājumam – vidējā alga Šrilankā ir 230 € mēnesī, sekojoši – pat ar 300 € pensiju latviešu pensionārs tur būs turīgāks par vidusšķiru. Vienistabas dzīvoklis Šrilankā izmaksās 100 €, bet ieturēšanās vidēja līmeņa restorānā – 1,50 €. Respektīvi – pat visu mēnesi ēdot restorānā gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, mēneša beigās paliks pāri aptuveni 70 €. Sabiedriskā transporta biļete? 12 centi! Fitnesa klubs – 11 € mēnesī. Iedomājieties, kā šajā valstī varētu blatot pensionāru pāris, kuri katrs saņem 400 € mēnesī.
Pienācis laiks atmest ņuņāšanu par to, cik Latvijā viss slikti, doties uz trešajām pasaules valstīm un dzīvot kā kundziņiem. Tā vietā, lai novēlētu vectēva celto dzimtas māju (šņuk) vai tēva pirkto dzīvokli Imantā bērniem, kas to pēc paša nāves momentā pārdos, sadalīs un nodzers, īpašumus jāpārdod un jādodas čillot, gluži kā skandināvu ģindeņiem. Mīļie pensionāri, liekot roku uz sirds teikšu – ņemiet par labu, jūs jau sen bijāt to pelnījuši!