Uz vienu dienu visa sabiedrības struktūra pārkārtojās tā, ka vīrietis ar ziediem rokā bija pilnvarots sievietei atgādināt par dažādajām sociālajām saitēm, kurās tā iesaistīta – ģimeniskajām, koleģiālajām, korporatīvajām. Ar to šie svētki bija ikgadēja kulminācija klasiskajam (un feminisma atmaskotajam) domāšanas modelim, kur sievietes un vīrieša starpā pastāv objekta – subjekta attiecības.
Šobrīd vērojam atšķirīgu – neviendabīgu, pat strīdīgu – ainu. Citiem par atvieglojumu, citiem par nožēlu Starptautiskā sieviešu diena vairs nepaģēr obligātu svinēšanu. Un sabiedrības viedokļi ir tik dažādi, ka kāds šai dienā labāk paliek mājās, lai nekļūdītos ar (ne)apsveikšanu, bet kāda cita nemaz neiet ārā, lai būtu droša, ka neviens neuzplīsies ar tulpēm. Izteikumu pretrunīgums liecina gan par sabiedrības demokratizāciju, gan par politiskajā pagātnē sakņotu konfliktu pastāvīgu klātbūtni. Bet tāpat arī par to, ka svētki ir aicinoša skatuve, kas spilgti izgaismo sabiedrības vērtību, simbolu, rīcību, prakšu un motivāciju daudzveidību.
Netīkams relikts no padomju periodā kultivētā dzimumnarcisisma. Diena, kad visapkārt daudz ziedu un vairāk priecīgu cilvēku, jauka atelpa no valsts kalendārā pārblīvētajām atceres un sēru dienām. Īstā reize, kad runāt par dzimumu līdztiesību, – tēmu mūsu sabiedrībā netrūkst: algas, amatu pieejamība, vīrieša klātbūtne šķirtajā ģimenē. Iemesls sarīkot draudzeņu vakariņas vai ballīti à la soviétique. Iespēja izjust sievišķību arī neprecētai bezbērnu sievietei. Peļņas svētki, kad puķu tirgotāju ienākumi ir tikpat lieli kā visa pārējā gada laikā. Ar pozitīvām atmiņām un nostalģiju saistīta tradīcija. Sieviešu dienai piesaistīto nozīmju un izjūtu gamma – pausta Delfu lietotāju komentāros un citviet – ar to nebūt nav izsmelta.
Tradīciju pētniekiem pieredzēt politiskā režīma maiņu nozīmē gluži vai atrašanos milzu laboratorijā, kur notiek etnoloģisks eksperiments ar cilvēku paradumiem un dzīvesveidu. Laika politika – iespēja noteikt pilsoņu dzīves ritmu un ar svētku palīdzību tos vienot ap noteiktām idejām un simboliem – ir ietekmīgs ideoloģisks ierocis. Likumsakarīgi, ka valsts oficiālā kalendāra pārstrukturēšana, atsakoties no padomju svētkiem, notika vēl pirms Latvijas neatkarības galīgas atguves – jau 1990. gada rudenī.
Tomēr attiecībā uz Starptautisko sieviešu dienu šis sabiedrības desovietizācijas mēģinājums neizrādījās pilnībā veiksmīgs (līdzīgi tas noticis arī Lietuvā un Igaunijā). Vienīgi daļa cilvēku to neatgriezeniski pārtrauca atzīmēt (pēc "Delfi" aptaujas datiem – ap 10 %), kamēr vairums turpināja arī bez oficiālas brīvdienas (vairāk nekā 55%). Atgriešanās pie publiski pamanāmām svētku izpausmēm Latvijā notika ap 2005. gadu – pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.[i] Ilgstoši noraidījusi kreiso politiķu rosinājumus 8. martu atjaunot valsts atzīmējamo dienu sarakstā, Saeima 2006. gadā nobalsoja par šādu spīkeres Ingrīdas Ūdres priekšlikumu, un kopš 2007. gada šī diena mūsu kalendāros atkal marķēta. Šopavasar jau izskanējuši aicinājumi to no jauna padarīt par brīvdienu.
Taisnība tiem aptaujas dalībniekiem un komentāru autoriem, kuri aizrāda, ka ir aplami reducēt Starptautisko sieviešu dienu vienīgi par padomju režīma ieviestu un uzturētu tradīciju. Šī datuma vēsture ir krietni senāka, bet ģeogrāfija – internacionāla. Un nav nekāds izņēmums, ka, piemēram, mūsdienu Indijā šī diena tiek izmantota, lai aktualizētu sieviešu analfabētisma jautājumu vai ka par sieviešu līdztiesību šai dienā runā ASV pirmā lēdija, kā Mišela Obama to darīja pērn. Cita lieta, ka dzimuma svinēšana kā 8. marta atzīmēšanas modelis gan cēlusies padomju vidē. Pie šāda modeļa PSRS nonāca, kad dzimumu disproporcijas dēļ (karu un represiju rezultātā) valsts kļuva atkarīga no smagi nodarbinātas sievietes – strādnieces un darbaspēka 'atražotājas'.
Tad sākotnējo šķietami progresīvo programmu (kurā ietilpa sieviešu emancipācijas un vīriešu psihes pārveides idejas, valsts centieni attīstīt sabiedriskos pakalpojumus, kas pārņemtu daļu mājas slodzes) nomainīja sievietes – trieciennieces, stahanovietes, mātes varones – sasniegumu cildināšana. 8. marts šai kontekstā bija rituālais apvērsums, kad režīma ekspluatētā tika pasludināta par karalieni.
Tomēr arī padomju sistēmā šo svētku būtība nebija vienīgi režīma diktēta. Brīvdienas ieviešana 1965. gadā bija priekšnoteikums, lai 8. marta atzīmēšana no publiskās telpas nonāktu arī privātajā un cilvēki to apaudzētu ar personiskām nozīmēm un tradīcijām. Zināmā mērā šī diena kļuva par padomju varas skausto gadskārtu svētku (Ziemassvētki, Lieldienas) kompensētāju, ko apliecina plaši lietotais Sieviešu dienas sinonīms 'pavasara svētki'. Tie bija arī teju vienīgie no oficiālajiem valsts svētkiem, kuri pieļāva ģimenes vērtību (Māmiņu diena skolās un bērnudārzos), cilvēka seksualitātes un dzimummīlestības ideju nonākšanu indivīdam citkārt nedraudzīgajā publiskajā diskursā. Tādējādi ar Sieviešu dienas atzīmēšanu saistās pozitīvākās no padomju perioda atmiņām.
Svētku jēgu izsaka ne vien simboli un ideoloģiski vēstījumi, bet arī emocionāla dalība, svinēšanas pieredze. Un nereti tā izrādās stiprāka par politiskiem mēģinājumiem atcelt vai pārcelt uz citiem datumiem tradīcijas, kas piekoptas pusgadsimtu.
Paldies portāla "Delfi" lietotājiem, kuri piedalījās aptaujā un izteica viedokļus, kas ļauj iepazīt 8. marta saturu un nozīmes mūsdienu sabiedrībā visā to daudzveidībā un pretrunīgumā!
[i] Par to plašāk var lasīt: Bula, Dace. Astotā marta atgriešanās: sievietības svinēšana pēcsociālismā. http://lulfmi.lv/files/letonica/Letonica2008_2.pdf, 27–51.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
