Man ir savs redzējums par augstskolu stiprināšanu. Manā skatījumā konsolidācijas mērķim ir jābūt tieši šādam - stiprināšanai. Tāpēc vēlos norādīt uz dažām neērtām niansēm konkrēti attiecībā uz RPIVA pievienošanu LU.
Runājot par reformām augstākajā izglītībā, loģisks atskaites punkts ir izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa reformas. To sākotnējais postulāts arī bija, ka augstskolu mums ir pārāk daudz un, ka samazinot to skaitu, būtu iespējams koncentrēt resursus un veidot ko lielāku nekā esošo augstskolu un studiju programmu kopsumma. Tātad bija plānots samazināt ja ne augstskolu, tad studiju programmu skaitu, likvidējot vājākās. Bija nepieciešams pamatojums, lai varētu atlasīt vājākās programmas no vairākiem simtiem esošo. Izrādījās, ka iegūt šo pamatojumu ir milzīgs izaicinājums. Pārējais, tā teikt, ir vēsture.
Atnākot uz Izglītības un zinātnes ministriju, analizēju iepriekšējas reformas mēģinājuma rezultātus, un man izveidojās savs redzējums par šo problēmu. Es redzēju sašķeltu, pārsvarā vāju, hroniski nefinansētu nozari, kurā nodarbojas ar iekšējo kanibālismu – augstskolas plēšas viena ar otru, lai sadalītu arvien sarūkošo studentu skaitu. Aiz savām iekšējām cīņām nozare nebija spējīga ieraudzīt "lielo bildi" – arvien lielāks talantīgu jauniešu skaits izvēlas augstskolas citās valstīs, un pēc tām arī paliek tur dzīvot. Nespēja ieraudzīt, ka mēs zaudējam starptautiskajā konkurencē par studentiem. Tāpēc mana reformu priekšlikuma būtība bija katrai augstskolai ieņemt skaidri definētu vietu augstākās izglītības sistēmā, pateicoties savai specializācijai vienā vai otrā jomā. Šo pieeju nosaucām par stratēģiskās specializācijas modeli.
Stratēģiskās specializācijas idejas balstās uz diviem pamatprincipiem. Pirmkārt, visas augstskolas tika klasificētas "centrālajās" un "reģionālajās" ar pavisam atšķirīgiem mērķiem. Reģionālo augstskolu stratēģiskais mērķis būtu veicināt savu reģionu attīstību. Savukārt par centrālo augstskolu mērķi bija jākļūst spējai konkurēt starptautiski – samazināt studentu aizbraukšanu no Latvijas. Otrkārt, centrālo augstskolu specializācija. Vēsturisko iemeslu dēļ apvienoto "Latvijas universitāti" reāli veidotu četras augstskolas – Latvijas Universitāte (LU), Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), un Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU). Otrais pamatprincips paredzēja, ka starp šīm četrām centrālajām augstskolām nav pieļaujama nekāda studiju programmu dublēšanās, vismaz ne par valsts budžeta naudu. Proti, LU nevajadzētu nodarboties ar medicīnu, RSU un RTU - ar sociālajām zinātnēm, bet LLU – ar būvniecību un pedagoģiju. Šādi augstskolas koncentrētu resursus savās specializācijas jomās un būtu spiestas strādāt pie starptautiskās konkurētspējas.
Lai arī bija dažas ļoti neapmierinātas augstskolas, kopumā priekšlikums toreiz guva vairākuma atbalstu nozarē. To atbalstīja arī Augstākas izglītības padome (AIP). 2013. gada novembrī to parakstīja trīs ministri: izglītības un zinātnes ministrs (šī raksta autors), veselības ministre Ingrīda Circene, un zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Viss pārējais nu jau arī ir vēsture. 2013. gada 27. novembrī Valda Dombrovska valdība demisionēja. Augstākas izglītības reformu tēma nākamo trīs gadu laikā netika cilāta. Līdz brīdim, kad šogad tika pasludināta RPIVA pievienošana LU.
Jā, arī es redzēju dažu augstskolu apvienošanas iespējas, tajā skaitā RPIVA. Taču ne ultimatīvi un ne uz rītdienas pusdienlaiku. Konkrēti attiecībā uz RPIVA tika plānots, ka Rektoru padome 2014. gadā uzsāks sarunas ar LU un RPIVA par to ciešākas savstarpējas sadarbības īstenošanu, tai skaitā izvērtējot apvienošanās iespējas. Tādas pašas sarunas par ciešāku sadarbību bija uzdots uzsākt arī Latvijas Jūras akadēmijai (LJA) ar RTU, un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijai ar RSU.
Divi neērti jautājumi par RPIVA pievienošanu LU.
Pirmais jautājums – pārprodukcija. Lēmums tiek motivēts ar pedagogu pārprodukciju. Tiesa, 2015. gadā grādu izglītības jomā saņēma 1149 cilvēki, bet jauno pedagogu skaits 2014./2015. mācību gadā bija vien 377. Izskatās pēc trīskāršas pārprodukcijas. Taču tai pašā laikā vairāk nekā 60% no visiem vispārizglītojošo skolu pedagogiem ir vecāki par 45 gadiem. Tas nozīmē, ka nākamo divdesmit gadu laikā, visticamāk, būs nepieciešami vairāk nekā 17 tūkstoši jauno pedagogu, kas ir vidēji 860 skolotāju gadā. Tātad pārprodukcija tomēr varētu nebūt tik liela, kā sākotnēji šķiet.
Otrais jautājums – pedagoģiskās izglītības kvalitāte. Proti, trešās reformas bīdītāji operē ar pieņēmumu, ka, pievienojot mazāku pie lielāka, vidējā izglītības kvalitāte var tikai un vienīgi celties. Citiem vārdiem, tiek pieņemts, ka tieši LU ir ievērojami spēcīgāka pedagogu izglītības jomā. Bet ko saka fakti? Aplūkosim abu augstskolu daļu pedagogu izglītībā un izglītības zinātnēs. 2002./2003. mācību gadā LU bija izteikts līderis ar 42,2% pedagoģijas studentu. RPIVA bija tikai 10,5%. Savukārt 2015./2016. mācību gadā RPIVA izdevies palielināt savu tirgus daļu līdz 41,1%, bet LU tirgus daļa samazinājusies līdz 26,7%. Tātad studenti pārliecinoši balso par RPIVA. Tiek izvirzīts arguments, ka LU ir zinātniski spēcīgāka. Te būtu jāprecizē, vai mēs runājam par LU kopumā ar visām tās fakultātēm, vai tomēr salīdzināsim LU zinātniskos sasniegumus pedagoģijas zinātnē (starptautiskās publikācijas) ar RPIVA sasniegumiem. Un pedagoģijas ziņā RPIVA nepavisam nav tā vājākā. Vai nesanāks tā, ka, pievienojot RPIVA LU, tiks iznīcināts tieši spēcīgākais spēlētājs pedagoģijas jomā?
Manuprāt, visprecīzāko atbildi par apvienošanas lietderību var sniegt tie, kurus pievieno. Protams, vienmēr kāds būs opozīcijā, kā minimums pievienojamās vienības vadība. Taču galvenais jautājums ir, vai vairākums darbinieku grib pievienoties. Vai ir tā, ka RPIVA mācībspēku vairākums patiesībā klusi apskauž savus LU kolēģus, piemēram, redzot, cik labi izremontētās un komfortablās telpās tie strādā un pasniedz un cik dinamiski attīstās fakultāte? Ja šis vairākums patiesībā klusi sapņo par apvienošanos, tad šī strukturālā reforma "aizies", klusi un efektīvi. Un varbūt iedvesmos nākamās. Laiks rādīs.