Guntis Bojārs un Ivars Godmanis vērsās pie Latvijas sabiedrības ar vienkāršu, pašsaprotamu un it kā perspektīvu izaicinājumu. Publikas viedoklis un pēcraidījuma atbalsis diemžēl liecina: viņiem nācijas kaujassparu pamodināt neizdevās. Mēs esam mierā ar Baltijas atpalicēja lomu. Negribam steigties kaimiņiem līdzi, kur nu vēl apdzīt, ir tikai vēl viens nacionāls pazemojums, ko latviešiem ar mazohisku tīksmi apcerēt viesībās un čivinātavās.
Iespēju apdzīt – pārpārēm
Pazemojums jo lielāks ir tāpēc, ka, pirmkārt, Latvijai ir (bija) objektīvi priekšnoteikumi tapt par baltiešu līderi. Kaut vai tikai padomju industriālā mantojuma dēļ: trīs neaizsalstošas ostas, tranzītdzelzceļš, cauruļvads, Inčukalna gāzes krātuve, hidroelektrostaciju kaskāde, farmācijas uzņēmumi utt.
Mums ir Rīga – Baltijas jūras austrumkrasta metropole jau kopš Hanzas laikmeta. (Pateicoties Krievijas pašizolācijai, Sanktpēterburga – kas mūsu galvaspilsētu citos apstākļos noēnotu un nomāktu – ir "daudz tālāk" no reģiona). Te spēkā aug reģiona finanšu centrs, te ir mājvieta vairākām pietiekami respektablām augstskolām, zinātnes un medicīnas centriem. Mums ir Rīgas lidosta utt... Mūs pašu, latviešu un "latvijiešu", galu galā, ir jūtami vairāk nekā igauņu un "igaunijiešu".
Otrkārt, ziemeļu kaimiņi nav nekādi pārcilvēki. Tāda pati caurcaurēm čomiska "klasesbiedru un kursabiedru valsts". Tāda pati dzimtbūšanu un kolhozus pārdzīvojusi zemniektauta – vagaru/brigadieru bikstīta, vācu mācītāju vai krievu partijnieku sprediķos audzināta. (Tas padara igauņus mums mentāli tuvākus, jo latviešus no etniski radniecīgiem lietuviešiem nošķir viņu "kunigaitiskums".)
Arī viņi ik pa laikam pacenšas iekrist ar ģīmi dubļos, pat krietni tajos izvārtīties. Pavisam svaigs piemērs ir nesenā politiskā krīze, kad igauņu parlaments un pēc tam elektoru sapulce nespēja ievēlēt jaunu valsts galvu. No pilnīgas izgāšanās tautas un Eiropas acīs valsts varu izglāba "kaķis maisā". Šī muļļāšanās vainagojās ar it kā stabilas valdības nepieklājīgi fiksu krišanu, partiju ķildām un daža vērtīga politiķa (Sīms Kallass, Marija Kaljuranda) "norakšanu".
Mūspusē dievinātā THI nedienas ar viņa Muļķuzemes muižiņai tērēto eironaudu (un nesen gūtais preses naidnieka tituls) apliecina, ka arī latvju idealizētajā Igaunijā "pat uz saules ir plankumi".
Somu pātaga igauņu ambīcijām
Ja tikai mēs saņemtos, būtu pavisam vienkārši iedzīt ziemeļu kaimiņus. Taču šis ir gluži vai stāsts par zaķi un bruņurupuci: kamēr latvju garausis tukši dižojās uz starta līnijas, lēnīgais igaunis apņēmīgi čāpo uz priekšu – arvien tuvāk ziemeļvalstīm.
Pilnīgi iespējams, ka ēstipoisi – īpaši viņu politiskā vara, intelektuālā un saimnieciskā elite – citos, sev "labvēlīgākos", apstākļos būtu tikpat postpadomiski pašapmierināti un uz savas nabas apjūsmošanu tendēti kā mūsmāju bāleliņi. Tad arī noteikti neuzrastos vairs nenoliedzamās atšķirības IKP un vidējā algā* vai valsts iestāžu efektivitātē. Ja tikai nebūtu Somijas, kas ir mūžīgs Damokla zobens pār igauņu nacionālo pašapziņu, viņus uz priekšu dzenoša pātaga.
Protams, tečerisma ziedu laikos Igaunijas politiķiem un pat sabiedrībai šķita, ka liberālās tirgus reformas ļaus valstij pat drīz vien turībā apsteigt "vecāko brāli" ar tā vispārējās sociālās drošības un pieticīgas labklājības garlaicību. Šie tīksmie sapņi aprāvās jau 1997. gadā, kad Tallinā plīsa pirmais ar "zviedru naudu" uzpūstais nekustamo īpašumu un patēriņa kredītu burbulis.
Cilvēcisks kauns no Somijas – par padomisma vai pat dzimtbūšanas ierašu izpausmēm savā ikdienā – ir nozīmīgs psiholoģiskais dzinulis šerpai zemniektautai, kas agrāk nesaskatīja nekā īpaša, ja kādam labības maisam barona/kolhoza klētī "pieauga kājas". Igauņi sakoda zobus un pielāgojas postpadomju cilvēkam tik svešādajai ziemeļvalstu morāles un racionalitātes olektij.
Pateicoties tam, Igaunijā krietni radikālāk tika revidēti baltiešu dzīvesziņas koncepti "Labāk, lai savējais prihvatizē, nekā nopērk ārzemnieks" vai "Jā, viņš zog, bet padalās ar tautu". Somijas un citu ziemeļvalstu paraugs un morālais spiediens ir panācis, ka kaimiņu politiskā korupcijas un amoralitātes ekscesi, salīdzinot ar mūsu leknajām ieražām, šķiet naivi bērna šļupsti.
Piemēram, jauno Nacionālo muzeju Tartu uzcēla bez pārsālītām tāmēm, bez "zelta" kāpnēm vai durvju rokturiem. Eh, ja tāds gards kumoss būtu ticis mūsu nacionālajiem būvuzņēmējiem... Pat neviena kaut cik kārtīga oligarha ēstipoisiem nav!
Iespējams, arī somu žurnālistu sniegtā skola ir "vainojama" igauņu mediju autoritātē – tur "ceturtā vara" nesteidza savu reputāciju pilnībā izšķērdēt viena vai otra redaktora ilūzijās par savu politisko varenību. Diez vai mums šāds morālais presings būtu pietiekami spēcīgs, ja "Stokholma atrastos 70 kilometru attālumā no Rīgas" – gluži kā Helsinki no Tallinas. (Šādu salīdzinājumu LTV diskusijā pieteica Vents Krauklis, Valkas novada domes vadītājs – taču viņš vairāk uzsvēra finanšu resursu pieejamību.)
Jūra mūsu, latviešu, prātos šķiet pietiekami augsts žogs. Barjera, "aiz kuras nekā nav". Ja nu vienīgi tik ļoti skaustā Roņu sala... Diez vai skandināvu godprātības "bacili" pie mums pietiekamā apjomā ievazās taipusē sev maizi pelnoši celtnieki vai bērnaukles, ierodoties apciemot dzimteni, vai Stokholmas kruīzu braucēji. Drīzāk – tur to pavājinās.
Lai Latvijas sabiedrībā rastos neliela neērtības sajūta par dažiem mūsu dzīvesziņas un politiskās kultūras kolorītākajiem aspektiem, mums tiešām būtu vajadzīga plaša (un, protams, brīvi šķērsojama) sauszemes robeža ar kādu nomācoši pareizi pārvaldītu un pārtikušu ziemeļvalsti. Tiesa, te man sev jājautā – cik Latvijā tad būtu iedzīvotāju?
Kāds pagrieziens "pa kreisi", ja mašīna nekust?
Izrāviens ekonomikā un dzīves līmenī nav tikai apgarotu uzņēmēju un praktisku intelektuāļu paveicams darbs. Tam ir nepieciešama kaut cik efektīva valsts politika. Taču latviešu labais tonis prasa tukši nicināt valsts varu, nevis censties piespiest to strādāt savā labā – tāpēc arī mēs atmetam ar roku "Lielā jautājuma" izaicinājumam.
Turklāt vienīgā tiešām iedarbīgā recepte Latvijas politikas uzjundīšanai – kas jau teikts daudzkārt! – prasa reālas konkurences radīšanu Saeimā. Tā patlaban ir panākama, sabiedrībai reabilitējot "Saskaņu" kā citiem līdzvērtīgu politisko spēku. Šobrīd tās mums šķiet pārāk rūgtas zāles.
Pavisam nesen Igaunijas "tēvzemieši" pārkāpa pāri saviem principiem un tabu, lai ietu koalīcijā ar "Kremļa pakalpiņiem" – centristiem. Pat deva tiem premjera portfeli. Protams, galvenais stimuls bija pavisam banāls: ja to nedarīsim, tad ar Centra partiju sačuposies reformisti, atstājot opozīcijā mūs.
(Reformu partija vēlējās saglabāt premjera amatu, tāpēc tās sadarbības piedāvājums centristiem neiepatikās. Šķiet, Jiri Ratasa valdības straujā un vieglā izveide, noārdot visas agrākās "sarkanās līnijas", rada bažas Raivī Dzintarā, viņam apcerot hipotētiskās "pērkamās latviešu partijas".)
Tomēr, lai cik banāli savtīgas nebūtu Igaunijas jaunās valdības izveides motivācijas, tādejādi valsts varai izdevās izlauzties no pašapmierinātās apātijas, ko radīja jau pārmērīgā koalīcijas stabilitāte, tās "pārkaļķošanās". Pat sakauto Reformu partiju vēl gaida patīkams pārsteigums, atklājot sevī spēju piesaistīt cilvēku simpātijas ar "plikām" idejiskām nostādnēm, nevis ar varas iespējām.
Tas nebūt nenozīmē, ka mums jāskrien igauņu pēdās, tūlīt pat aicinot kreisos valdībā. Galvenais, lai pārāk ilgi aizvaldījušās partijas sajūt pakausī svelošu elpu. Kamēr tādas nav, varas nesējiem joprojām ir iespējams tautai plaši stāstīt par to, ko viņi dara vai darīs – bet klusēt par to, ko viņi ir/nav izdarījuši. (Šo prātulu nočiepu no TV diskutantu izzobotā "Saskaņas" deputāta Ivara Zariņa domugraudu vācelītes).
Ne reizi jau ir teikts, ka tagadējās (un divus iepriekšējos Straujumas kabinetus veidojušais) izpildvaras tripols ir noslīcis pašapmierinātībā un savstarpējās ķildās. Ikviens partneris jūtas neaizvietojams. Tādā dekadencē dzīvojot, tiešām var nonākt līdz pat tādam ēverģēlībām, ka partija asu izjūtu baudīšanas vārdā noēd pati savu premjeri... Augustam Brigmanim un Mārim Kučinskim, lai disciplinētu dižmanīgos koalīcijas partnerus, pietiktu tāpat vien, just for fun, uzaicināt Nilu Ušakovu un/vai Jāni Urbanoviču papļāpāt pie kafijas tases. Ministru bijība pret premjeru pieaugtu acīmredzami. Droši vien abiem ZZS pīlāriem gribētos tā pajokot, bet hibrīdbailes ir spēcīgākas.
BiznesaOāze.ee, PSRS.lv
Pavisam tālajā 2000. gadā es Baltijas Asamblejas sesijā noklausījos trīs priekšlasījumus par tūrisma attīstību katrā valstī. Šis priekšnesums man kalpoja par sāpīgu un nepielūdzamu diagnozi latvju pārvaldes tradīcijām. Igauņu un lietuviešu ierēdņi stāstīja gan par sasniegumiem ciemiņu skaita palielināšanā, gan par problēmām (ieinteresēt tūristus palikt valstī uz vairākām dienām, doties ārpus galvaspilsētas – nevis dažas stundas paklaiņot pa vecpilsētu, nokāpjot no kruīza lainera). Latvijas pārstāve ar sajūsmu raportēja, ka esam pilnībā pārņēmuši ES direktīvu par tūrisma statistiku: štrunts par ceļotājiem, galvenais, lai viņi būtu pareizi iegrāmatoti!
Kad Igaunijā – "biznesa oāzē" nogruntējies Krievijas ekspats Aleksandrs Musarovs, populāru pelmeņu ražotājs, 2012. gadā salīdzināja Latviju tās birokrātijas dēļ ar PSRS, man jau tas vairs pat īsti nesāpēja. Kad Laimdota Straujuma jūsminājās par ES prezidentūru kā Latvijai tikušu dižu balvu, es pat nebrīnījos. Ko tur liegties, tādi nu esam...
Latvija ir pieradusi sasniegumus gūt formāli – varam visur (PTO, eirozonā, OECD) iespraukties, pateicoties mūsu birokrātijas apbrīnojamam talantam "sakārtot papīrus". No patiesas sāncensības ar Igauniju mūs attur apjauta, ka tad gan vajadzēs kaut nedaudz, bet konsekventi mainīties. Turklāt ne tikai mūsu valsts politikas vai biznesa kultūrai – visai Latvijas sabiedrībai. Gluži tāpat sportiska dzīves veida uzsākšana nav moderna treniņkostīma un jaunākā modeļa pulsometra iegāde, bet gan spēja piespiest sevi regulāri vingrot, skriet, mīt pedāļus. Vai kā negribās...
Epilogs: Kur nevajag igauņus apsteigt
Spilgtākais un reizē sāpīgākais iespaids par Tallinu, ko septembra vidū tūristiski apmeklēju uz divarpus dienām, man saistās ar Domkalnu (Toompea). Droši vien ne man vienīgajam. Šeit atrodas Igaunijas valsts varas – parlamenta un valdības – mītnes, arī baznīcas un citas vēsturiskas ēkas. No vairākiem tūristu piepildītiem skatu laukumiem var vērot iespaidīgas pilsētas panorāmas. Ko daudz skaidrot, paši esat tur pabijuši...
Acīs dūrās tas, ka katrā iespējamā vietā tur bija ieperinājušies "amberšopi" – it kā nosaukumos un izkārtnēs atšķirīgas, bet vienveidīgas anonīmas bodītes. Tās tirgo nezin kur ražotus dzintara izstrādājumus visdažādākajā gaumīguma amplitūdā – atsaucot atmiņā negudro kurmju biznesu no "Dzintarainās pasakas". Tāpat vitrīnās gozējās matrjoškas un "krievu ikonas".
Protams, šī sērga piemeklē Vecrīgu, taču no Domkalna tā bija izspiedusi praktiski jebko citu – šķiet, izņemot divas klientu neapgrūtinātas (cenu dēļ) kafejnīcas. Taču diez vai arī tām būs lemts ilgs mūžs. Iedomājieties mūsu Doma laukumu, ap kuru nav nekā cita, vienīgi ar dzintara krellēm un apročpogām aizkrauti skatlogi...
Ko domā Igaunijas politiķi un ierēdņi, darba gaitās katru dienu uz to noskatoties? Diez vai to, ka tirgus visu sakārto, kā labāk: ja te vairs nav vietas pat vienai igaunisku suvenīru vai saldumu tirgotavai, tad, značit, tā jābūt...
Ko viņi jūt, atkal un atkal redzot no kāda amberšopa iznākam kārtējo sajūsmināto itāļu pensionāri spoži baltās sporta kurpēs un ar padusē pasistu matrjošku – lepnu liecību kaimiņienēm, ka pabūts "praktiski Krievijā"?
Tiesa, arī kruīza laineru tūristu ceļā uz Vecrīgu lepni slejas acīs bakstošs uzraksts "Stargorod". Tomēr tajā brīdī man pēkšņi sametās žēl tik dižmanīgo, ar valsts atpazīstamību tik lepno igauņu... RutkuTēvs te būtu piebildis: nav smieklīgi, bet pateikt gribējās!
* Iekšzemes kopprodukts (nominālais) uz vienu iedzīvotāju (2015, ASV dolāros – SVF):
Igaunija – 17,288
Lietuva – 14,180
Latvija – 13,573
Mēneša vidējā bruto darba samaksa
(2016.gada 1.ceturksnis, eiro – LETA):
Igaunija – 1091
Latvija – 827
Lietuva – 748