Foto: Privātais arhīvs
Latvijas TV raidījums "1 pret 1" pēc pagājušās nedēļas skandālu virknes uzaicināja uz sarunu uzņēmēju Jūliju Krūmiņu. Raksts ir tapis pirms intervijas, tādēļ man ir nedaudz sarežģīti komentēt tās saturu. Tomēr runa būs ne tik daudz par pašu Jūliju Krūmiņu, cik par atsevišķu žurnālistu vēlmi šķirot un tiesāt cilvēkus.

(Papildināts ar žurnālistes Sanitas Jembergas komentāru.)

Mikroblogu vietnē vairāki mediju pārstāvji pauda neapmierinātību par LTV izvēli runāt ar Krūmiņu. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektore un redaktore Sanita Jemberga paziņoja: "Reāli kaitina kukuļdevēju un ņēmēju glorificēšana LV medijos, jo "būs interesanti". Cietumā būtu jābūt, nevis TV."

Izmeklēšana vēl tikai sākusies, bet Jembergai jau ir gatavs spriedums par Krūmiņu. Piedevām viņa vēl apvaino LTV kolēģus "kukuļdevēju un ņēmēju glorificēšanā". Ļoti savāda attieksme - Krūmiņš ir nonācis sabiedrības un skaļu notikumu pašā centrā un tagad pēkšņi izrādās, ka sabiedriskajam medijam viņu būt jāignorē. Jembergai ir paslīdējis garām fakts, ka vairs nedzīvojam Padomju Savienībā, kur nonākšana TV starmešu gaismā nozīmē automātisku "glorificēšanu".

Normālās demokrātiskās sabiedrībās mediji sniedz sabiedrībai pēc iespējas plašāku informāciju un ļauj skatītājiem vai lasītājiem pašiem spriest.

Sabiedrībai ir būtiski redzēt, dzirdēt pašu stāstu varoni, nevis paļauties uz žurnālistu pārstāstu vai informācijas druskām. Tā ir augstākā mērā iedomība uzskatīt, ka sabiedrība "var nesaprast". Apzināti vai neapzināti mediju mēģinājumi domāt sabiedrības vietā un pasniegt jau sagatavotu "viedokli" ir autoritāru režīmu prakse. Normālās, demokrātiskās sabiedrībās cilvēki domā paši.

Atsevišķi mediju cilvēki un arī pati sabiedrība mēdz pārprast un aizmirst, ka Latvijā vara, saskaņā ar Satversmi, pieder tautai, bet pats varas mehānisms ir sadalīts pēc klasiskā franču Apgaismības laikmeta domātāja Monteskjē darba "Likumu garā" formulēto varas dalījuma - likumdošanas, izpildvaras un tiesu varās. Tur nav nekas teikts par Ceturto varu - žurnālistu jeb mediju varu. Šis termins parādījās pēc Monteskjē - 1787. gadā to pieminēja īru valstsvīrs, filozofs un politikas teorētiķis Edmunds Bērks. Vairāk par to 2007. gadā rakstīja Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane. (1)

Pēc klasiskās teorijas žurnālistiem nav nekādu tiesību uzņemties tiesu vai kādas citas varas funkcijas. Par viņiem neviens nekad nav balsojis vai jelkādā citā demokrātiskā un likumīgā veidā deleģējis tiesības tiesāt un sodīt. Apzīmējums "ceturtā vara" ir izplūdis un neskaidrs termins. Tās mēdz jaukt galvu ne tikai lasītājiem, bet arī pašiem žurnālistiem. Tomēr izglītotiem mediju profesionāļiem vajadzētu skaidri apzināties robežas. Jo mediji var pārvērsties par varas vai dažādu politisko grupējumu instrumentu, kā tas notika Staļina un Hitlera režīmos, kad pēc partijas rīkojuma cilvēkus notiesāja avīzēs un pēc tam safabricētos tiesas procesos. Tai pašā laikā, protams, vārda brīvības ietvaros katram no mums ir tiesības paust savu viedokli par kādām personām vai notikumiem.

Pilnīgi atklāti varu pievienoties Jembergai un citiem, ka Latvijā ir vairākas ļoti redzamas personas, kurām vajadzētu nevis gozēties tā dēvēto "smalko aprindu" hronikās, TV ekrānos, bet gan sēdēt cietumā. Tomēr es to nevaru teikt par jau pieminēto Jūliju Krūmiņu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pagaidām nav pietiekami daudz informācijas. Nenoliedzami, ka viņš ir bieži redzēts dažādos glancētos izdevumos, bet tādu saturīgu sarunu ar viņu pašu medijos nav daudz. Pēc jaunākajiem notikumiem informācijas ir vēl mazāk. Sabiedrībai ir svarīgi redzēt un dzirdēt viņu pašu, saprast veidu ko un kā viņš domā. Cilvēki nav muļķi, gan jau paši sapratīs un spēs novērtēt Krūmiņu. Īpaši jau sarunu vada profesionāls un pieredzējis žurnālists, kāds noteikti ir LTV "1 pret 1" vadītājs Gundars Rēders.

Nonākt starmešu gaismā nav automātiska Jembergas pieminētā "glorificēšana", tā ir iespēja sabiedrībai ielūkoties kādas konkrētas personas acīs. Un sabiedriskā medija viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir skatītājiem sagādāt šo iespēju. Līdzīgi kā Jembergas kolēģe Spriņģe reiz ļāva LTV ēterā nokļūt lielveikalu ķēdēs "Maxima" līdzīpašniekam Ignam Staškevičam tūlīt pēc briesmīgās traģēdijas. (2)

Zīmīgi, ka Spriņģe savā "twittera" laika joslā pārpublicēja Jembergas paziņojumu. Pati intervēja ļoti nopietnās aizdomās turēta uzņēmuma līdzīpašnieku, bet Krūmiņu redz nebūšot labi ...?

Jau pieminēju, ka man personīgi, līdzīgi kā Jembergai šķiet, ka ir personas, kurām sen vajadzēja sēdēt cietumā. Tai pašā laikā man nav ne mazāko tiesību uzspiest sabiedrībai to cilvēku sarakstu, ar kuriem "drīkst un nedrīkst" runāt. Pirms kāda laikā "RīgaTV24" sarunu šova vadītājs Andris Kivičs izpelnījās pārmetumus, ka bija uzaicinājis uz savu raidījumu "Rampas ugunīs" Aivaru Lembergu. (3)

Pilnīgi godīgi - pats uzskatu, ka runājot par Latvijas valsts nozagšanu, Lembergs ir pats pirmais, vislielākais aizdomās turētais. No otras puses - stāvēšu un kritīšu par Lemberga un citu tiesībām paust viņu viedokli, nepārtraukšu mēģināt viņu saprast, klausoties viņa intervijas. "Rampas ugunīs" ir formāta raidījumus. Tā būtu pilnīga nolaišanās līdz totalitāras valsts līmenim, ja tiktu izveidoti oficiāli vai pat neoficiāli saraksti ar personām, "kuras nedrīkst vai nav vēlams intervēt".

Diemžēl, līdzīga prakse jau ir manīta - ir bijuši gadījumi, tai skaitā Jembergas reiz vadītās Latvijas Žurnālistu asociācijas biedriem, kad tiek noteiktas personas, kuru viedoklis nav jāatspoguļo pat, ja tas ir noteikts pašu sludinātajos žurnālistikas ētikas standartos. Proti, tiek laupītas tiesības uz aizstāvību. Tāpat sabiedrībai tiek laupīta iespēja pašiem dzirdēt un mēģināt saprast dažādu notikumu galvenos varoņus. Vai viņi ir labie, vai sliktie - to jālemj katram pašam. Žurnālistu, mediju uzdevums ir sniegt pēc iespējas vairāk informācijas, nevis tiesāt.

Atgriežoties pie Krūmiņā - tā būt milzīga vieglprātība noniecināt viņu kā liecinieku. Viņš ir cieši saistīts ar visaugstāko politisko un ekonomisko eliti jau no tālajiem 80. gadiem. Savā ziņā leģendāra personība - pat nevērtējot labā vai sliktā nozīmē. Tas vienkārši ir fakts. Zīmīgi, ka Aivars Lembergs un Andris Šķēle jau paspējuši viņu nodēvēt par neuzticamu avotu un personu. Nopietnam žurnālistam un sabiedrībai tas vien var būt par iemeslu pastiprinātai interesei.

Krūmiņš savā tiešumā jau paspējis apgalvot, ka Jūrmalas pilsētas mērs ir dzērājs un KNAB vadītājs Jaroslavs Streļčenoks ir nekam nederīgs ierēdnis. (4) Bet Latvijas valsti ir nozaguši Aivara un Andra noziedzīgie grupējumi. (5) Iespējams, ka Krūmiņš to visu ir izfantazējis, tas ir tikai viņa viedoklis, kurš nekādi nav sakņots realitātē un faktos. Tai pašā laikā - viena lieta, ja to visu apgalvo Jemberga vai viņas kolēģi, bet pavisam cita lieta, ja to saka cilvēks, kurš gadu desmitiem ir bijis "iekšā virtuvē".

Savā ziņā persona no iekšējā loka. Neapšaubāmi nozīmīgs liecinieks. Pēkšņi atklājas, ka patiešām negaidīti daudzi nevēlas, lai viņš runātu. Kā redzams - pat mediju cilvēki.

Visbeidzot - atcerēsimies, ka žurnālisti nav ne pirmā, ne otrā, ne trešā un arī - ne ceturtā vara. Vara ir lasītāji un skatītāji. Viņi nosaka, ko vēlas redzēt un zināt. Latvijas sabiedrība nav mazi bērni, kuriem kāds iepriekš sagremo ēdienu viņu vietā. Cilvēki nav muļķi, neviens neko nevar "glorificēt" un domāt viņu vietā. Ne Latvijas TV, ne Sanita Jemberga, ne Otto Ozols.

avoti:

1. DELFI. 2007. "Skaidrīte Lasmane: Kāda ir mediju vara Latvijā?"

2. LSM: Inga Spriņģe un Igns Staškevičs. "1 pret 1"

3. RīgaTV24. Andris Kivičs un Ventspils mērs Aivars Lembergs "Rampas ugunīs"

4. TVNET - Krūmiņš: Ziedoju Grigulei personīgi, nevis ZZS, kurā ir viens no lielākajiem Latvijas zagļiem

5. Pietiek.com: "Aivara un Andra noziedzīgie grupējumi": ekskluzīvi publicējam fragmentu no Jūlija Krūmiņa topošās grāmatas

Sanitas Jembergas komentārs:

"Cienījamajam rakstniekam paslīdējis garām, ka iebildumi ir nevis par Jūlija Krūmiņa tiesībām izteikties, bet gan stundu ētera sabiedriskajā TV cilvēkam, ko tur aizdomās par nopietnu noziegumu. Ar viedokli, ka viņš ne pie kā nav vainīgs, bet izolatorā nav patīkami, mēs jau esam varējuši iepazīties iepriekšējās dienās un man nav ne mazāko pretenziju, ja Andris Kivičs to vēlreiz vēlas uzklausīt raidījumā, kura esamību nosaka reitings, jo vienkārši "būs interesanti" vai "varbūt viņš vēlreiz pateiks, ka uzd*rš Latvijas likumiem un tiesai"."

"Pret sabiedriskajiem medijiem ir stingrākas prasības, jo ēters ierobežots un sabiedrības interešu daudz. Maximas īpašnieks, kas nebija aizdomās turētais nevienā krimināllietā, varēja ietekmēt savu darbinieku labklājību un novērst nākotnes traģēdijas savos veikalos. Liecības, kuras varētu palīdzēt atklāt Latvijas politiskajā vidē smagākos noziegumus, Jūlijs Krūmiņš varētu vispirms sniegt izmeklētājiem. Pretējā gadījumā Latvijā slavas formula ir "kļūsti par aizdomās turamo un dabūšu stundu LTV" (un/vai vietu Dziesmusvētku gājiena priekšgalā, jo tiesa lēna un līdzdalībnieki neliecina)".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!