Foto: LETA
Pirms pāris nedēļām notika žurnāla "Forbes Latvija" organizētā diskusija par topošo starptautisko finanšu centru Kazahstānā, kurā piedalījās Kazahstānas bijušais ministrs un premjera vietnieks, kas tagad ir atbildīgs par šī centra izveidošanu. Topošā centra plānos ir ne tikai beznodokļu režīms uz 50 gadiem, bet arī britu tiesību sistēmas ieviešana Astanā.

Rūpīgi pārdomāts plāns, iespaidīgs mērogs, kompetenti ierēdņi – savā laikā Kazahstānas valdība vairākiem simtiem jauniešu apmaksāja mācības labākajās ASV universitātēs, ar nosacījumu, ka pēc mācību beigšanas tie atgriezīsies, lai strādātu Kazahstānā. Laikam jau nav nejaušība, ka pēdējo 15 gadu laikā Kazahstānas vidējā IKP izaugsme bija 7,8% gadā, kas ir gandrīz divas reizes straujāk nekā Latvijā (4,3% gadā). Un tas nav tikai naftas dēļ. Ar naftu un gāzi bagātajā Krievijā šis radītājs bija vien 4,1% gadā.

Grūti izvairīties no salīdzinājuma ar to, kas notiek Latvijā. Un pie mums, piemēram, par finanšu nozari atbildīgās Finanšu ministrijas jaunākais plāns ir ieviest jaunu transakciju nodevu. Jāsaka, ka nevienu no šīs ministrijas ierēdņiem Forbes diskusijā nebiju manījis.

Latvijas smalkajās un intelektuālajās aprindās tiek uzskatīts, ka ekonomikas izaugsmi var panākt arī neiedziļinoties konkrēto nozaru lietās, bet, lai radītu ekonomikas eksperta iespaidu pietiek vien iegaumēt tādas frāzes kā: lai ekonomika augtu, jāceļ produktivitāte, un, lai celtu produktivitāti, jāievieš strukturālas reformas. Savukārt, ja nu kāds jautā par kādām tad konkrētām reformām ir runa, droši var atbildēt, ka: jāuzlabo tiesiskā vide, jāreformē valsts pārvalde un jācīnās ar korupciju. Un uz jautājumu – kur ņemt naudu? – atbilde arī ir jau vispārzināma – no ēnu ekonomikas. Kāpēc tad visas šīs reformas netiek īstenotas? Atbilde: nav politiskās gribas.

Tādējādi ekonomiskā domāšana ir aizstāta ar pustukšo žargonu, bet reāls ekonomiskais progress – ar regulāru amatpersonu nomaiņu. Pati ekonomika tikmēr stagnē. Pats esmu bijis starp šīm regulāri maināmajām amatpersonām, tāpēc arī esmu diezgan drošs savos apgalvojumos.

Bet kā tad ir iespējams tikt pie augošas ekonomikas un lielākām algām? Lai daudz pelnītu, jāspēj ražot preces vai sniegt pakalpojumus, par kuriem cilvēki ir gatavi daudz maksāt. Piemēram, kādreiz lauksaimnieciskā Dienvidkoreja šodien ir spējīga radīt viedtālruni, par kuru cilvēki ir gatavi samaksāt 600 eiro. Tas dod iespēju maksāt lielas algas tiem, kas reāli ir radījuši un ražojuši šos tālruņus, un arī salīdzinoši lielas algas cilvēkiem, kas dzīvo un strādā šajā valstī, bet sniedz samērā vienkāršus pakalpojumus. Tik vienkārši. Bet kā to panākt?

Ceļā uz šiem panākumiem ir visai nopietni izaicinājumi. Ir jāzina, ko ražot vai kādus pakalpojumus sniegt, kā piesaistīt kapitālu, kur ņemt darbaspēku, kurš spēs sasniegt šos mērķus. Bet īpašu uzmanību gribu pievērst tam, ka, lai ražotu produktus, ar kuriem var labi nopelnīt 21. gadsimtā, ir nepieciešams zināms cilvēku skaits.

Piemēram, Samsung Electronics strādā 99 927 darbinieki, Volkswagen ir 592 586 darbinieki, Boeing nodarbina 165 500 cilvēkus, Apple – 92 600, Google – 53 600. Kā redzams, tehnoloģiski sarežģītu produktu ražošana mūsdienu pasaulē prasa liela cilvēku skaita sadarbību kopīga mērķa sasniegšanai. Ja pagājušā gadsimta 30. gados labi situētas nelielu zemnieku saimniecību valstis vēl spēja nodrošināt saviem iedzīvotājiem salīdzinoši augstu dzīves līmeni, taču šodien tas vairs tā nav!

Visā Latvijas apstrādes rūpniecībā strādā ap 116 tūkstošiem cilvēku, visā privātajā sektorā – ap 600 tūkstošiem. Mēs esam maza valsts, tāpēc, ja tiešām vēlamies sasniegt bagāto valstu dzīves līmeni, mums kopā jāstrādā, lai atrastu savas nišas, iemācītos ražot vai sniegt pakalpojumus, par kuriem pasaulē ir gatavi daudz maksāt, un būt labākiem nekā mūsu konkurenti.

Bet cik vienota ir Latvijas sabiedrība? Cik gatava tā ir kopīgam darbam? Diemžēl jāatzīst, ka esam sašķelti vairākās grupās, starp kurām arvien pieaug neiecietība, aizvainojumi, vairojas savstarpēji pārmetumi un rezultātā – neuzticēšanās.

Runa nav tikai par sen izveidojušos plaisu starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Līdzīga plaisa pastāv starp Rīgu un reģioniem, liberāļiem un konservatīvi domājošajiem. Liela iedzīvotāju grupa uzskata uzņēmējus par blēžiem un ir gatava uzsākt karu zem ienākumu nevienlīdzības mazināšanas karoga. Cita iedzīvotāju grupa uzskata lauku iedzīvotājus par tumsoņām un kolhozniekiem. Pat pensionāri ir pelnījuši pārmetumus par vēlmi saņemt saprātīgas pensijas. Tradicionāli nemīlēta sabiedrības daļa ir ierēdniecība, un teju visi ir vienoti politiķu ienīšanā. Taču politiķi tikai atspoguļo pašas sabiedrības vēlmes un noskaņojumu, vēlmi vainot citus savās neveiksmēs, neiecietību pret savādāk domājošajiem, nevēlēšanos ieklausīties.

Mūsdienu pasaulē maza valsts var panākt augstu labklājības līmeni tikai strādājot kopā, neskatoties uz saviem ļoti dažādajiem viedokļiem. Ierēdņiem un politiķiem strādājot kopā ar uzņēmējiem, liberāļiem ar konservatīvi domājošajiem, pilsētniekiem ar lauku iedzīvotājiem, un visbeidzot arī latviešiem ar krieviem. Savstarpēja apkarošana ir degradējoša. Strādājot kopā, var iepazīt viens otru tik labi, lai saprastu, ka daudzas no mūsu atšķirībām patiesībā ir iluzoras, jo Latvijas labklājība ir mērķis, kas kopīgs mums visiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!