Sāksim ar to, ka pērn, kad minimālā alga pieauga par 40 eiro, Valsts Ieņēmumu dienests (VID) jau februārī cēla trauksmi, ziņojot, ka līdz ar minimālās algas pieaugumu, sarūk strādājošo slodze, bet cilvēku ienākumu līmenis nepieaug – tāpēc minimālās algas palielināšana ir vien ilūzija. VID arī vērsa uzmanību, ka drīzāk pieaug tā algas daļa, kas tiek maksāta aploksnē. Arī statistika to parāda – piemēram, 2015.gada maijā darba ņēmēju skaits, kuri oficiāli saņēma mazāk par minimālo algu, bija 249 tūkstoši cilvēku.
Mazajam un vidējam biznesam minimālās algas paaugstināšana ir ļoti liels slogs. Ja valsts uzņēmējus piespiedīs paaugstināt minimālo algu, tad viņi "pārliks" darba samaksas izmaksas uz preču un pakalpojumu cenām, kā rezultātā preces un pakalpojumi Latvijā paliks dārgāki, Latvija zaudēs konkurētspēju bet iedzīvotāji kā dzīvoja nabadzībā, tā arī dzīvos. Uzskatu, ka tikai produktivitāte var reāli ietekmēt algas pacelšanu, nevis mākslīga tās paaugstināšana.
Uzņēmēji jau atkal brīdina mūs, politiķus, ka meklēs iespējas, kā juridiski korekti apiet šo no valsts uzspiesto minimālo algu, pārejot uz samazināto stundu skaitu vai arī pārejot uz uzņēmuma līgumiem, kur darbinieks saņem algu nevis kā darba algu, bet citos veidos.
Manuprāt, lai panāktu valdības mērķi - paaugstināt strādājošo iedzīvotāju labklājību, kā arī veicināt darba ražīgumu un konkurētspēju, ir jāsamazina nodokļu slogs vai jāpaaugstina neapliekamais minimums, nevis jāceļ minimāla alga.
Ja galvenais uzdevums ir padarīt Latvijas uzņēmējdarbības vidi konkurētspējīgāku un atgriezt no Latvijas aizbraukušos darbspējīgos cilvēkus, mums ir jārada jaunas darba vietas un jāorientējas uz eksportu. Lai mēs to varētu izdarīt, mums Latvijas fiskālā vide ir jāveido par visizdevīgāko Baltijas valstu vidū, jo tikai tā ir iespējams piesaistīt jaunus investorus, kuri šeit veidotu uzņēmumus un darba vietas, maksātu nodokļus. Pašlaik gan Latvijas nodokļu vide zaudē abām kaimiņvalstīm.
Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) mums ir visaugstākās Baltijā. Latvijā VSAOI likme ir 34,09%, savukārt sociālais nodoklis Igaunijā ir 33%, Lietuvā – 30,98%. Līdzīga situācija ir arī ar ieņēmuma nodokļa likmi, kas Latvijā ir visaugstākā – 23%, kamēr Igaunijā tā ir 20%, savukārt Lietuvā tikai 15 %.
Ja bijušajam finanšu un pašreizējam labklājības ministram patiesi rūp Latvijas cilvēki, tad ir jāatsakās no Finanšu ministrijas iecerētās reformas ar kuru paredzēts līdz 2020. gadam pilnībā atteikties no neapliekamā minimuma tiem strādājošajiem, kuru alga ir lielāka par 380 eiro, ieviešot tā saukto diferencēto neapliekamo minimumu, kura aprēķināšana un piemērošana iedzīvotājiem ir padarīta sarežģītāka un necaurskatāmāka.
Lietuvā neapliekamais minimums ir 200 eiro, bet Igaunijā – 170 eiro. Statistikas dati pierāda, ka investīciju rādītāji, vidējās algas un bruto ienākumi gan Lietuvā, gan Igaunijā ir lielāki. Vēl jo vairāk – ne tikai pēdējā gada statistika parāda, ka minimālās algas celšana ir populitiska ilūzija, bet arī ilgāka termiņa statistika. Cilvēku skaits, kuri saņem minimālo algu vai mazāk ir konsekventi pieaudzis gan 2013., gan 2014., gan 2015.gadā. Tas nozīmē, ka krīze nav beigusies un uzņēmēji vienkārši nevar "pavilkt" regulāro nodokļu sloga palielināšanu un meklē iespējas šos jaunievedumus apiet. Turklāt gribu atgādināt, ka Latvijā vēl aizvien pastāv negatīvā prakse aplikt pensijas ar nodokļiem, padziļinot nabadzības bedri, kurā slīgst visdažādāko vecumu cilvēki.
Vienlaikus jāņem vērā, ka Latviju var ietekmēt arī Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības. Lielbritānija ir ceturtā lielākā eksporta partnere Latvijai, kur viena no galvenajām jomām ir kokapstrāde. Viens no lielākajiem uzņēmumiem "Latvijas valsts meži", kas var zaudēt būtisku eksporta partneri, kā rezultātā var izveidoties krīze. Tāpēc ir jādomā, kā diferencēt eksporta tirgu, samazinot kokmateriālu eksportu un palielinot preču ar augstu pievienoto vērtību eksportu.