Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati rāda, ka vārdi jau ilgstoši nesaskan ar darbiem: 2014. gadā salīdzinājumā ar 2013.gadu nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars vecumā virs 65 gadiem ir pieaudzis no 27,6 % līdz 34,6 %. Taču diemžēl šī nav tikai viena gada tendence – 2010.gadā šajā vecuma grupā nabadzības riskam bija pakļauti vien 9,1% cilvēku, tātad šis īpatsvars pieaudzis gandrīz četras (!) reizes.
Šādu situāciju Latvijā vispirms izraisa tas, ka pensijas jau tā ir kritiski zemas – 60% pensionāru saņem pensijas 200-300 eiro apmērā, bet vēl 12% pensiju apmērs nepārsniedz pat 200 eiro. Situāciju būtiski pasliktina tas, ka pensionāriem vecumdienās netiek nodrošināta sociālā aizsardzība gadījumā, kad no dzīves aiziet pensionāra dzīvesbiedrs un viņu dzīves līmenis pasliktinās visstraujāk.
Atbilstoši statistikas datiem, ja persona vecumā virs 65 gadiem dzīvo viena pati, šāda tipa mājsaimniecībai nabadzības risks pieaug vēl straujāk - no 51,1% 2013. gadā līdz 67,4% 2014. gadā. Citiem vārdiem sakot, Latvijā seši pensionāri no desmit, dzīves nogalē paliekot vieni, automātiski ir pakļauti nabadzības riskam. Pie tam ar šādu scenāriju jārēķinās ne tikai pensionāriem, kas visu dzīvi ir saņēmuši salīdzinoši nelielu atalgojumu, bet arī visām pārējām ģimenēm, kur vīrs vai sieva saņem salīdzinoši zemākus ienākumus un līdz ar to arī nākotnē zemāku pensiju.
Īpaši asi to izjūt vientuļās sievietes, kuru vīrs ir miris, jo tieši sievietes ir tās, kas noteiktu dzīves posmu audzina bērnus un nestrādā, kā arī tradicionāli saņem zemākus ienākumus un līdz ar to arī pensijas. Kā liecina statistikas dati, teju 43% sieviešu vecumā virs 65 gadiem, ir pakļautas nabadzības riskam.
Sociālās apdrošināšanas sistēmai ir jāstrādā tā, lai šādu situāciju nepieļautu. Cilvēks mūža nogalē, zaudējot savu dzīvesbiedru, automātiski nedrīkst tikt pakļauts nabadzības riskam. Sociālas apdrošināšanas princips paredz, ka cilvēks mūža garumā maksā sociālas iemaksas, lai dzīves grūtākajos brīžos saņemtu atbalstu no valsts. Pensionāram, kura dzīvesbiedrs ir nomiris, visgrūtākais morāli un materiāli ir tieši pirmais gads pēc laulātā nāves, kad viņiem nepieciešams īpašas rūpes un atbalsts no valsts.
Pensionārs, kurš ir pārdzīvojis savu laulāto, pēc viņa nāves izjūt ļoti strauju dzīves līmeņa pasliktināšanos, jo viņam pēkšņi jāiztiek tikai ar saviem ienākumiem, turklāt arī visas mantojuma tiesības stājas spēkā tikai pēc pusgada. Sievietes sava partnera atbalsta iztrūkumu izjūt īpaši asi, jo sievietēm vienmēr ir bijušas zemākas algas nekā vīriešiem, līdz ar to arī pensijas viņām ir mazākas, tikmēr, piemēram, komunālo maksājumu un nodokļu apmērs nemainās. Tas nozīmē, ka pat, ja cilvēks saprot, ka viņam vajadzētu mazāku īpašumu vai viņš vēlas piekļūt kopīgam bankas kontam, tad viņš to var izdarīt tikai pēc pusgada, bet līdz tam brīdim situācija ir "iesaldēta" un pensionāram jāiztiek tikai ar viņa pensiju.
Tiesības uz tādu "atraitņa" pensiju jau tagad ir 26 no 28 ES valstīm, tāda nav paredzama tikai Bulgārijā un Latvijā. Piemēram, Čehijā mirušā laulātais saņem pusi no laulātā pensijas vienu gadu, bet Slovākijā tāda iespēja ir paredzēta ne tikai pensionāriem, bet visiem. Savukārt, ja cilvēks ir pensionārs, tad viņš pusi no laulātā pensijas turpina saņemt līdz mūža beigām. Vācijā un Beļģijā pārdzīvojušais laulātais saņem 80% no mirušā laulātā pensijas.
Latvijas sociālās aizsardzības sistēmā ir jānostiprina pavisam jauns sociālās aizsardzības elements – pārdzīvojušā laulātā pensija. Pārdzīvojušā laulātā pensiju Latvijas sistēmā jāparedz saņemt 12 mēnešus 50% apmērā no mirušā laulātā pensijas apmēra, tādējādi atvieglojot pirmo dzīves gadu pēc dzīvesbiedra nāves.
Jācer, ka Latvijas politiskā elite beidzot pāries no vārdiem uz darbiem un pievērsīsies reālo pensionāru problēmu risināšanai, bet Labklājības ministrija spēs jau no 2017. gada ieviest pārdzīvojušā laulātā pensijas kā reālu atbalsta mehānismu.