Foto: RIA Novosti/Scanpix
Krievijas politiķa, viena no opozīcijas līderiem, Borisa Ņemcova nāve ir izstudēta līdz pēdējai detaļai. Praktiski nav šaubu, ka viņu nošāva Zaurs Dadajevs, kadiroviešu specvienības kaujinieks. Automašīnu "Zaparožec", kurā Dadajevs iesēdās pēc tam, kad bija veltījis sešas lodes neapbruņotajam Ņemcovam, vadīja Anzors Gubaševs. Politiķa izsekošanā palīdzēja un noziegumu piesedza vēl divi čečeni – Beslans Šavanovs un Tamerlans Eskerhanovs. Slepkavu komandai bija solīts samaksāt 15 miljonus rubļu… Lielos vilcienos, tas viss bija zināms jau pagājušajā pavasarī.

No tā brīža izmeklēšana nav pavirzījusies ne sprīdi. Secināts, ka slepkavības pasūtītājs bijis Ruslans Muhutdinovs, pēc nodarbošanās – Kadirova bataljona "Sever" komandiera vietnieka Ruslana Geremejeva šoferis. Pajautāt to pašam Muhutdinovam nav iespējams, jo uzreiz pēc nozieguma viņš pazuda, kā ūdenī iekritis, un meklēšana nav devusi rezultātus. Bet jautāt viņam būtu daudz ko – sākot no tā, kur parasts šoferis ņēmis 15 miljonus? Laikam jau tieši tāpēc, lai izbēgtu no šādiem izmeklētājus pazemojošiem jautājumiem, Izmeklēšanas komitejas slēdzienā pēc šofera Muhutdinova uzvārda ierakstīts "...un citi neidentificēti organizētāji".

Tāpat kā tas jau notika Krievijas žurnālistes Annas Poļitkovskas un daudzās citās izmeklēšanās vairāk vai mazāk precīzi atklājot nozieguma tehniskos izpildītājus, izmeklētāji pēkšņi sastapās ar pilnīgu aklumu un bezspēcību, kad nācās noteikt, pēc kura pasūtījuma (vai pavēles) killeri rīkojās.

"Cik ļoti dažreiz skumji, ka saimnieks redzams nav – augšup tumsā aukla aizstiepjas..." – tā reiz dziedāja grupa "Mašina Vremeņi" populārajā dziesmā "Marionetes". Starp citu, nekāda lielā noslēpuma par to, kas ir Ņemcova slepkavības organizētāji, jau nav. Ar lielu ticamības pakāpi var pieļaut, ka tas ir jau pieminētais Ruslans Geremejevs, cilvēks no Ramzana Kadirova tuvāko līdzgaitnieku loka, citastarp, ar radniecības saitēm augstāko čečenu amatpersonu aprindās, tai skaitā, ar skandalozo deputātu Adamu Delimhanovu. Geremejevs Maskavā pēdējos gados visai veiksmīgi nodarbojās ar reketu, parādu atgūšanu, kā arī nepaklausīgu uzņēmēju un ierēdņu sodīšanu. Pēc visa spriežot, piedāvājums nogalināt Ņemcovu viņam tika izteikts kā blakus darbiņš, "bonuss". Papildus tāpēc, ka līdz šim ar "politiskām" slepkavībām Geremejevs nenodarbojās un 15 miljoni arī ir pārāk liela summa viņa mērogam.

(Ja ir vēlēšanās vairāk uzzināt par visām Borisa slepkavības tehniskajām detaļām, par to, kāpēc noziedznieki bija tik pārliecināti par savu nesodāmību, ka pat necentās noslēpt pierādījumus – ļoti iesaku iepazīties ar neseno publikāciju laikrakstā "Novaha Gazeta" "Kā nogalināja Borisu Ņemcovu" (www.novayagazeta.ru/inquests/71968.html; Krievijā to jau izlasījuši ap pusmiljons cilvēku.) Vien piebildīšu, ka federālās izmeklēšanas pārstāvji Čečenijā mēģināja aizturēt un nopratināt Geremejevu, bet viņiem nekas nesanāca. Kā Ramzana Kadirova pārstāvis viņš jau bija veiksmīgi paspēts nosūtīt uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Lai gan Ņemcova juristi ir praktiski pārliecināti, ka viņš joprojām atrodas Čečenijā, kur tiek piesegts visaugstākajā līmenī... Pavisam nesen Geremejevs deva par sevi zināt, caur starpnieku piesakoties, ka esot gatavs dot "rakstiskas liecības".

Kā stāsts risināsies tālāk? Es nesen Briselē šo jautājumu uzdevu Vadimam Prohorovam, senam Ņemcova draugam un advokātam. Pēc viņa domām, pavasarī sāksies Dadajeva un citu nozieguma izpildītāju tiesas process, un, iespējams, jau vasaras beigās noslēgsies ar notiesājošu spriedumu. (Man ir ciniska versija, ka killerus nosūtīs izciest sodu uz dzimto Čečeniju, bet tur drīzumā klusiņām izlaidīs brīvībā.) Daudz būtiskāk ir tas, ka slepkavības organizatoru noskaidrošana un saukšana pie atbildības izdalīta atsevišķā procesā un teorētiski arī jānoved līdz tiesai. Un tas jau ir interesanti!

Protams, naivi gaidīt, ka tiks atrasti slepkavības pasūtītāji – tie, visticamāk, ir ļaudis, kas Krievijā skaitās neaizskarami – deputāts Delimhanovs, un varbūt pats Kadirovs. Bet jautājums par šķietamo organizatoru Geremejevu ir atvērts. Vadims Prohorovs, starp citu, pieļauj, ka Putins var "izdot" kadiroviešu komandieri, lai tādējādi nomierinātu gan neapmierinātos krievu spēka struktūru pārstāvjus, gan pasaules sabiedrisko domu. Lai notiktu šāds neliels solis taisnīguma virzienā, noteikti nepieciešama arī pilsoniskās sabiedrības un masu mediju aktivitāte, nepārtraukti atgādinot Krievijas varai par noziegumu, ko tā nav atklājusi.

Ņemcova nāves gadadiena bija skaļa un niknuma pilna. Uz gājienu Maskavā savācās daudz vairāk ļaužu, nekā tika gaidīts, – aptuveni 25-30 tūkstoši. (Oficiālie dati – 7,5 tūkstoši – viegli apgāžami ar fotogrāfijām un aritmētiskiem aprēķiniem.) Manis tur nebija, bet pēc draugu stāstītā, cilvēku garastāvoklis bijis nevis nomākts un depresīvs, kā pārējai maskaviešu masai ielās, bet visai kareivīgs.

Es 27. februārī biju Londonā un piedalījos demonstrācijā pie Krievijas vēstniecības. Tur bija pavisam maz tautas – ne vairāk kā simts cilvēku, taču to vidū bija literāti Dmitrijs Bikovs un Viktors Šenderovičs, kā arī žurnāliste un "Eho Moskvi" raidījumu vadītāja Olga Bičkova.

Toties Briselē 1. martā bija pamatīgs notikums. Eiroparlamentā pēc liberāļu un demokrātu frakcijas iniciatīvas notika Borisa Ņemcova piemiņai veltīta konference, kurā viņa meita Žanna saņēma tēvam pēcnāves piešķirto viena no vienotās Eiropas tēviem – Žana Reja – prēmiju. Visa summa – 10 000 eiro – tiek ieskaitīta tikko izveidotajā Borisa Ņemcova fondā "Par brīvību" un 12. jūnijā, Krievijas dienā, to pilnībā piešķirs pirmajam laureātam. Es nominēju mākslinieku Pjortu Pavļenski, kurš pašlaik atrodas cietumā par mākslas akciju pie FDD ēkas. Vēl viens iespējamais favorīts ir Iļdars Dadins, Maskavas aktīvists, kurš arī nesen apcietināts... Pavļenskim ir divi mazi bērni, Dadins nesen apprecējies – nauda viņiem noderēs.

Žanna Ņemcova rada lielisku iespaidu. Bija iespēja ar viņu iepazīties tuvāk pirmo reizi. Ļoti apņēmīga, inteliģenta un apburoša meitene. Viņa pašlaik dzīvo Bonnā, strādā par žurnālisti un diktoru "Deutsche Welle", un jau spējusi izaugt par ievērojamu pilsoniskās pretošanās kustības darbinieci. Nezinu, kā būtu veidojies viņas liktenis, ja Borisu nenošautu – iespējams, viņa joprojām būtu televīzijas programmas vadītāja biznesa kanālā. Bet tagad... Tēta gēni noteikti pulsē viņas sirdī un, izskatās, Ņemcovu dinastijas lieta turpināsies. Aug arī jaunākie bērni – Antons un Dina – cerams, viņiem vairs nenāksies cīnīties par taisnību tēva slepkavības lietā.

Nesenā intervijā Ramzans Kadirovs, kurš acīmredzami ir kritis panikā pēc apsūdzību viļņa viņa virzienā, kas aizsākās Ņemcova slepkavības gadskārtas sakarā, pēkšņi mainīja retoriku no agresīvas uz samierniecisku: paziņoja, ka gan viņa tēvs, gan viņš pats pret Ņemcovu attiekušies ar cieņu un nekādu konfliktu viņu starpā neesot bijis. Un uzreiz pievērsās teorijai, ka slepkavību, iespējams, plānojuši un režisējuši "aiz robežas" (proti, kāds no ārzemēm deva komandas viņa uzticamiem kalpiem... Nu, nu!) Kā vienīgais arguments atkal un atkal tiek piesaukta nodrāztā frāze – "mums tas nebūtu izdevīgi".

Jā, tā ir sanācis, ka pavisam nav izdevīgi: slepkavas, kas bija pārliecināti par savu nesodāmību, ir noķerti, aizdomās turētais organizētājs zaudējis savu izspiešanas biznesu un spiests slēpties, iespējamie pasūtītāji ir zem sabiedriskās domas spiediena, viņu visaugstākais aizgādnis visa tā rezultātā arī nejūtas īpaši komfortabli... Taču vai tad tas ir arguments? Vienkārši, var teikt, ka čaļiem nepaveicās – pārrēķinājās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!