Nu, kaut vai par to pašu "A un R" (biežāk gan "R un A") gadu. Pirms tā abu nacionālās literatūras pamatautoru teksti diemžēl nebija 100 lasītāko grāmatu sarakstā, tādi tie visticamāk nav arī pēc tā. Jau gada vidū pat ļoti dzīves griboši un gaiši ļaudis nespēja neizkliegt sociālajos tīklos - "... nevaru vairs šo izturēt, pumpas metas!". Aplam būtu iedomāties, ka abi dzejnieki nu gan ir tai simtniekā iekšā. Neviens jau arī nepēta, jo visticamāk patiesība būtu rūgti noklusējama. Turklāt nauda taču ir "apgūta". Un tad sāktos visādas nejaukas runas - kam tika, par ko un kāpēc? Un visbeidzot - ko gan saprotam ar terminu "jubilejas gads"? Kuram beidzoties, viss klust. Pagaidām vien... esam "atmodinājuši kanonu".
Jā, patiesi, pats pagājušajā gadā esmu piedalījies akcijā "Modini kanonu!", kas paredzēja veicināt A un R dzīves un daiļrades spoguļošanos dramaturģijas formās. Kaut jau nolikuma fāzē mulsināja uzsvars, ka jāmodina kanons, ne jācīnās pret to, kā taču bija paredzēts pēc būtības, es klusēju, iedomādamies, ka šī loģikas un jēgas pretruna mums visiem neradīs grūtības notiekošo saprast līdzīgi: noraust aplamo priekšstatu gūzmu, nenoliedzot iedziļināties, tā darot A un R no jauna īstus. Ja vairākās pašreiz dzīvajās paaudzēs skolā biežāk esam guvuši gana sāpīgu traumu, būdami spiesti mīlēt, ne saprast un apjaust dzejdarus, tad taču nu bija gads, kad varējām šos aplamos priekšstatus mest pie malas. Vai tas notika? Kāpēc gan "pumpas metās" ne vienam vien, arī klusējošajam absolūtajam vairākumam?
Jo... tas taču kanons, saprotiet taču - kāds nācijas satvars nepieciešams! Nenoliedzami. Tikai kāds? Inerces dzīts nezināmas izcelsmes priekšstatu vairošanas akts? Tas mūs dara vairāk nācijas satvarā iemīlējušos? Pumpainus, bet iemīlējušos? Kanons mostas un uzvar.
Kanona skaidrojums - Nosacījums, likums; tas, kas ir stingri noteikts, vispārpieņemts. Mums bija vesels gads, lai saprastu, kāpēc tas pieņemts, kad un kas to pieņēmis, kāpēc gan tieši tādu, ne citādu esam pieņēmuši, varbūt vērts revidēt utt. Realitātē? Atkārtojām to pašu, kas vispārpieņemts aptuveni 92% apjomā no jubilejas gada devuma, tiesa dažkārt ietērpjot to kādās neparastākās (arī dārgākās) drāniņās, bet forma nav būtība, kā zināms. Un par mūsu pašu, klusējošā vairākuma jeb valsts un pašvaldību naudu, citiem vārdiem sakot.
Pirms dažiem gadiem gauži līdzīgas mieles raisījās Blaumaņa gada sakarā - norisa spridzīga kanona tālākkultivēšana. Gana pārzinot sava vecākā kolēģa daiļradi, man bija patiesi skumji, liktenīgi skumji - Blaumaņa īstenais pasaules redzējums, patiesās kaislības un centieni lielākoties joprojām palika aiz pagājušā gadsimta padsmito gadu kanona biezā plīvura, atvainojos - brezenta. Un ir palikuši joprojām. Šaipusē tika izlaists "mīļi smīnīgais zobgalis", ne, teiksim, "Nezāles" autors. "Indrāni"? Pumpas metas... Bet es tomēr atļaušos apgalvot, ka šī luga joprojām ir izcili groda oriģināldramaturģija, kas aktuāla arī šodien. Tie, kas spēj to izlasīt bez aizspriedumainu kanonu un primitīvas didaktikas filtra, pārsteigti noklust Blaumaņa īstenā redzējuma un sāpīgās kaisles priekšā. Šis nav manas iedomas, bet gan konkrēti vērojumi, lietišķi analizējot mūsu talantīgā tautieša darbus dažādās auditorijās. Vai no talanta izpausmēm kādam metas pumpas? Nav manīts. No kanona, no "lasījis neesmu, bet zinu", gan.
Vai nu vērts dūres vīstīt pēc kautiņa? Jā, jo mums kāds vēl lielāks "kautiņš" priekšā, un krietni ilglaicīgāks - jau vecajā gadā uzsāktā Latvijas simtgades svinību sagatavošana, kuras informatīvajā telpā dzīvosim ne vienu, bet nu jau veselus divus gadus. Un ja nu pusotru gadu pirms varenā datuma jau atkal sāksim kasīt savas pumpas, gaidot, kad vienreiz tā uzmācīgā nieze pāries? Šāda "roze" vairos mūsu "piederības sajūtu", spodrinās mūsu nacionālās apziņas satvaru?
"Latvijas simtgade ir notikums, kuru ar nepacietību gaida teju ikkatrs valsts iedzīvotājs..."- lasām simtgades oficiālajā mājas lapā (līdzās sadaļai Suvenīri). Protams, neveiksim taču socioloģisku aptauju, vai tas tā ir - tā ir jābūt, ir jāgaida! Bet tā nebūs, ja mēs uzskatīsim, ka "tā jābūt". Tostarp pasākumu plāns jau gatavs raibu raibais, kur vairāk gan dominē izrādīšanās uz āru jeb PR šarms un košums, ne mūsu pašu tautas un citu tautību (ah, kā turos, lai nepieminētu bēgļus!...) kopējās apziņas vecināšana par šeit dzīvojošo nāciju, kura arī nākošos 100 gadus (tfu-tfu-tfu!) varētu balstīties uz... uz kā gan? Uz košiem pasākumiem, kuros vienā ritmā pukst sirdis?
Neapzināmies, ka šādi izrīkojumi pie formālām izpausmēm pieskaitāmi, dažkārt savdabīgiem flešmobiem pielīdzināmi. Uz to mirklīti nešaubīgi vērtīgi. Svētdienā beidzas dziesmu svētku flešmobs un... gan jau tad Kultūras ministrija parūpēsies par to visu, no kā mums, ierindas pilsoņiem tās pašas pumpas metas: "Tās taču ir konkrētās valsts iestādes funkcijas. Bet varbūt arī ne Kultūras ministrijas, kas to lai zina - visas tās vēstures lietas, čekas maisi, okupācijas muzeji, spīkeri un eirofrīkeri: ko var kasīties?! Pumpas metas!!! ".
Laiks lauzt kanonus? Bet varbūt vērts beidzot skaidrot to rašanās jēgu un apstākļus? Gada finansējumu ieguldīt izpētē - balto plankumu mūsu nācijas vēsturē un tagadnē ir vairāk, nekā kāds saprātīgs cilvēks spētu iedomāties savā personiskajā dzīvē, lai veidotu to tālāk labklājīgu. Lai tie tiešām kļūtu par "mūsu" kanoniem. Lai tie būtu īsti, patiesi, uz nākotni tēmēti, ne, teiksim, uz "Rīgas sargiem" līdzīgas vēlmju domāšanas balstīti, vienkāršojot līdz pakāpei, kad vērtības sāk dzīvot ārpus paša tā nēsātāja, kad tā jau kļūst par teoriju, ne praksi, kad tas vairs neattiecas uz mūsu pašu dzīvi. Kad zūd jebkāda apjausma par vērtību īsteno būtību. Un kad pumpas metas.
Mums ir vēl laiks, mums ir iespēja. Un pat nauda šoreiz ir, un atbildīgie līdzpilsoņi apmaksāti! Parunāsim vienreiz par mums pašiem! Vienreiz pa simts gadiem. Lai varam doties turp, kur mēs šodien vēl pat varbūt nenojaušam kādu vērtību rast.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
