Biju plānojis pēc Aminatas tikai nedaudz intereses pēc paklausīties zviedru, kuru jau vairākas stundas pirms koncerta pie abiem "Palladium" ieejas vārtiem mēģināja nomedīt vietējās fanes. Tomēr, izrādās, šis koncerts bija jānoklausās līdz galam, lai gūtu atbildi uz jautājumu, kāpēc Monss šogad uzvarēja Eirovīzijā. Pie reizes arī, lai lieku reizi saprastu to, kā mūzika, kas pēc pirmās klausīšanās reizes atstāj vienaldzīgu, tomēr spēj aizraut. Ar to, KĀ tā tiek pasniegta. Tieši te un tagad. Un pēc tam, iespējams, vairs nekad.
Tas ir kā ar ēdienu - veselīgu un kvalitatīvu - apēd to un jūties paēdis, bet nav nekādas pēcgaršas. Atmiņā nekas nepaliek. Un tu to baudīsi atkal, ja dzīve pasviedīs šādu iespēju, nevis meklēsi to pats. Dažas stundas pirms koncerta, jāatzīstas, pirmo reizi noklausījos Monsa Eirovīzijas dziesmu, kas maijā par divdesmit astoņus gadus veco zviedru mūziķi lika nobalsot klausītājiem no visas Eiropas, padarot viņu par konkursa uzvarētāju. Nekas īpašs. Aminatas dziesma bija labāka. Bet kāpēc uzvarēja zviedrs?
Koncerta publikā sastapta latviešu meitene, kura dzimtenē darbojas mūzikas biznesā un pārsteidzošā kārtā dziedāja zviedru mākslinieka dziesmu vārdus līdzi, izrādās, vairākus gadus strādājusi bārā Austrijas pilsētā vārdā Bad Gastein, kur Monss ar grupu uzstājies regulāri. Un šāda uzstāšanās vai ik vakaru, lai arī nelielam klausītāju lokam, grupām dod iespēju "uztrenēt savus muskuļus", lai spētu aizraut publiku. Tā ir profesionalitāte, ko vienā mirklī nevar iemācīties, un kas ir ja ne vienīgais, tad noteikti galvenais salmiņš, pie kā ķerties tiem mūziķiem, kuru dziesmas tā uzreiz nepielīp. Protams, palīdz arī personīgais šarms, kura trūkumu Monsam nevar pārmest, kaut arī pēc skata viņš īpaši neizceļas - uz ielas dziedātāju varētu arī nepazīt, ja mājās pie sienas visredzamākajā vietā vai uz ikdienā lietojamas skolas klades vāka nav viņa foto.
Pirms koncerta bija iespēja ar tā galveno varoni tikties, un sarunā viņš par savu elku mūzikā nosauca Krisu Mārtinu no "Coldplay". Un vēlāk koncerta laikā atcerējos, ka ar šo britu megagrupu bija līdzīgi - tās mūzika ierakstos nekad nebija likusies pietiekami interesanta, lai kaut kur brauktu uz viņu koncertu speciāli, bet "Opener" festivālā pirms pāris gadiem nācās pārliecināties, ka koncertos viņi spēj aizraut pat šo rindu autoru, kurš nekad pirms tam nav uzskatījis sevi par "Coldplay" fanu un par tādu viņu nav padarījis arī pieminētais koncerts. Līdzīgi ir ar "The Rolling Stones" un "U2", bet viņiem tomēr ir pievienotā vērtība - hiti, kas paliek atmiņā un ko labprāt klausāmies arī ierakstos. Pat veseli albumi, bet tas viss pieder pagātnei, kad zāle bija zaļāka un "The Rolling Stones" vai "U2" tieši tāpat.
Arī megasolomākslinieku Stingu izperējusī izcilā grupa "The Police" savulaik ilgi braukāja pa maziem Lielbritānijas klubiņiem, dažos uzstājoties tikai saujiņai klausītāju, pirms kļuva par visai pasaulei zināmajiem "The Police", kas atstājuši dziļas pēdas populārās mūzikas vēsturē.
Bet kas notiek ar vairākumu latviešu grupu, kas saņēmušas pirmo nelielo atzinību? Uzreiz ir deguns gaisā - viņi taču vairs neies spēlēt "Depo", "Nabaklab" vai "Positivus", ja viņiem tur par spēlēm nemaksā tik, cik viņi ir izdomājuši, ka gribētu saņemt. Kāpēc "Latvian Blues Band" tik labi spēlē? Jo Dailes Zigis šos savulaik ir izdresējis kā cirka zvērus, lai viņi to iemācītos. Kāpēc "Flame And The Rolltones", kuru oriģinālmūzika arī atmiņā nepaliek, spēlē tik pārliecinoši, ka pat albumu viņiem izdevies ierakstīt baudāmi? Jo viņi regulāri uzstājas ar saviem gabaliem un arī kaverversijām "Latvijas 1.Rokkafejnīcā" Reiterna namā pēc pusnakts, kad izsludinātie vakara galvenie koncerti jau beigušies un publika pakāpeniski nomainījusies uz tādu, kurai ir pilnīgi vienalga, kas uz skatuves spēlē. Tā ir koncertēšanas skola, kuru jāiziet visiem mūziķiem.
Gan ģēnijiem, kuri patiešām no visas sirds vēlas, lai viņu mūzika sasniegtu ne vien pērļu meklētājus, bet arī tos, kuru dzīvē mūzika nebūt nav pats galvenais, gan vienkārši centīgajiem, lai viņi spētu sagādāt kvalitatīvu izklaidi pat nejaušiem klausītājiem. Līdzīgi kā braucienu karuselī vai maltīti, kas beidzas bez traumām vai pēc kuras nav jāvemj.
Kāpēc no visa Monsa Selmerlēva koncerta neviena muzikāla nianse nepalika atmiņā tik ļoti kā kāds īss ģitārmotīvs jeb rifs, ko vienā no pirmajām Aminatas dziesmām spēlēja Jānis Ruņģis, bet dziesmas beigu daļā - basists Reinis Ozoliņš, Ruņģim tajā brīdī spēlējot jau citu partiju?
Būtu droši vien pārspīlēti to tagad pielīdzināt "Smoke On The Water" ("Deep Purple"),"Smells Like Teen Spirit" ("Nirvana") vai "Seven Nation Army" ("The White Stripes") jau par klasiku kļuvušajiem dziesmu ievadiem, bet kaut ko par konkrētajiem mūziķiem tas liecina pavisam noteikti. Un šo nu gan nevar iemācīties - radīt mūzikā ko tādu, ko varētu salīdzināt ar gleznu, bet visu pārējo - ar gludu sienu. Tik gludu, ka, tai piespiežoties, pat vaigu nevar nobrāzt.
