Tikko Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs (UR) kopā ar sadarbības partneriem paziņoja, ka turpmāk palīdzēs ieviest e-parakstu, konsultējot savus klientus par tā priekšrocībām, kā arī instalējot datoros nepieciešamās programmas. Ideja ir tikai un vienīgi apsveicama, taču ierosinu padomāt par vēl papildu uzlabojumiem šajā jomā.
Daudzi uzņēmēji ir saskārušies ar laika trūkumu, kad darāmo darbu saraksts dienā līdzinās nedēļā paveicamajam. Tāpat ik pa brīdim nākas doties un "lauzt" sistēmu jeb birokrātiju, lai atrisinātu dažādas problēmas. Ieviešot e-parakstu, sadarbība ar daudzām iestādēm būtiski atvieglo dzīvi, par ko esmu pats pārliecinājies, jo nepieciešamos pieteikumus varu aizpildīt datorā, nosūtīt elektroniski un ikviens saņēmējs var būt pārliecināts, ka tas tiešām esmu es.
Taču, jāatceras, ka esmu cilvēks, kurš ikdienā strādā ar lielu daudzumu dokumentu, kā liela daļa uzņēmēju, un ar "papīra darbu" neaizraujos.
Jau 1999.gadā Eiropas Savienībā tika pieņemta elektronisko parakstu direktīva, kas Latvijā savu realizāciju, līdztekus problēmu risināšanai likumdošanā, nozaru diskusijās utt., dienasgaismu e-paraksta viedkartes izskatā ieraudzīja vien 2006.gada oktobrī. Garš ceļš tika noiets no idejas līdz rezultātam, tādēļ varētu domāt, ka visas problēmas ir atrisinātas un situācijas izanalizētas. Taču tā vis nav.
Pirmkārt, sāksim ar to, ka e-paraksts ir maksas pakalpojums. Jā, viens paraksts fiziski izmaksā lētāk nekā pastmarka, aploksne un patērētais laiks nosūtīšanai. Taču tāpat pastāv e-paraksta abonēšanas cena, pieejamo bezmaksas parakstu apjoms, kā arī jāpērk īpaša ierīce, bez kuras darbs nav iespējams.
Otrkārt, nekad nevar būt 100% pārliecinātība, ka pretējā puse vai klients sapratīs, ja šādā veidā tiks nosūtīts, piemēram, parakstīts rēķins. Daudzi,tostarp gan lielie, gan mazie uzņēmumi, vēl arvien ir samērā smagnēji un lēni pielāgojas jauninājumiem. Vecāka gada gājuma grāmatvežiem varētu būt problēmas, lai pielāgotos citai sistēmai, prasot īpašas programmas, lai dokumentu vispār atvērtu un pārbaudītu tā drošumu un saturu.
Treškārt, jāatceras, ka, lai arī labi domāts, UR Rīgas reģionālā nodaļa ir samērā noslogota, kur dažkārt jāpavada vairāk nekā stunda, lai iesniegtu dokumentus. Jā, šī iestāde tiešām strādā profesionāli, bet mēdz būt problēmas ar cilvēku plūsmu, ko grūti iepriekš paredzēt. Diez vai rindā sēdošais būs pārāk apmierināts, ja kādam ilgstoši tiks skaidrots par e-paraksta pozitīvajām īpašībām. Tāpēc es noteikti ierosinātu apsvērt vēl kādas iestādes iesaistīšanos projekta veiksmīgā realizēšanā.
Tas noteikti atrisinātu arī e-paraksta lietošanas biežumu, jo, atceroties, cik bankas intensīvi strādāja pie internetbanku ieviešanas un popularizēšanas (nevis viena, bet gan visas), tieši skaidrojošais un neatlaidīgais darbs varētu būt veiksmes atslēga.
Ceturtkārt, lai arī laba iniciatīva un valsts tiešām domāja, kā izmantot tik ļoti iedvesmojošo www.latvija.lv domeinu (arī viens no e-vides instrumentiem), diemžēl, jāsaka, ka mērķis nav sasniegts. Tieši šai vietnē ir pieejami daudzi un dažādi pakalpojumi, tostarp deklarēšanās utt., taču bieži vien datu bāzēm nav saderības, lapa ir grūti pārskatāma un patērē daudz laika, lai nokļūtu pie rezultāta. Vēl arvien daudzas iestādes pozicionē šo vietni kā ātrāko un ērtāko dažādu darbību veikšanai, kā arī dokumentu un iesniegumu apritē, bet rezultāti ir neiepriecinošs.
Jāatzīst, ka šī vietne atļauj autorizēties arī ar internetbanku parolēm, kas nozīmē, ka e-paraksts tiek apiets. Tāpēc es ierosinātu valsts iestādēm sēsties pie viena galda ar bankām un domāt risinājumus, kā e-parakstu savietot ar internetbanku parolēm, kur arī cilvēks sevi personificē, iespējams norādīt laiku, kad dokuments parakstīts un izpilda visas citas prasības.
Un vēl… Lai arī valsts iestādēm ir noteikts, ka elektroniski parakstīti dokumenti ir jāatzīst, nereti to darbinieki (varbūt sava slinkuma vai nezināšanas dēļ) turpina prasīt oriģinālus jeb izdrukātu versiju ar parakstu (rokrakstā).
Tas visu šo e-paraksta ieviešanu padara nedaudz bezjēdzīgu, jo vispirms savā uzņēmumā tas jāievieš, bet pēc tam vēl arvien ir papildu izmaksas, sūtot arī "papīra formātu" pa pastu vai vedot to personīgi. Iespējams, ka papildu apmācība darbam ar e-parakstu valsts iestādēs strādājošajiem un īpaši izveidota sertifikācija varētu situāciju ievērojami uzlabot.
Pēdējos mēnešos valsts un tās iestādes aktīvi strādā pie uzņēmējdarbības sakārtošanas. Līdzīgus novērojumus varu paust arī par likumdevējiem, kas pārskata vairākus likumprojektus, lai biznesa attīstība Latvijā neapsīktu un kopumā būtu vērtējama ar pluss zīmi, neskatoties uz ekspertu dažbrīd pat pesimistiskajām prognozēm šim un nākamajam gadam. E-paraksts ir laba iniciatīva, kas pārbaudīta ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā, par ko liecina pērn parakstīto dokumentu skaits, kas pieaudzis līdz jau 2,25 miljoniem.
Lai šis projekts turpinātu attīstību, būtiski palielināt iestāžu skaitu, kas sniedz konsultācijas, pārdomāt mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšanās kritērijus (piemēram, samazinot abonēšanas maksas šai kategorijai), pārrunāt situāciju ar datoru ražotājiem un izplatītājiem (pasaulē e-parakstu viedkaršu lasītāji jau ir iestrādāti), kā arī veicināt izglītotības līmeni šajos jautājumos uzņēmumu vadības līmenī, kuri tad arī būtu galvenie lēmumu pieņēmēji – pāriet vai nepāriet no drukātu un ar roku parakstītu dokumentu formāta uz e-parakstu.
Jebkura jaunuma ieviešana arī finansiāli jāstimulē, piemēram, samazinot valsts nodevas tiem, kuri izmanto e-parakstus, tādējādi samazinot fiziskās rindas iestādēs. Šādi iespējams ieekonomēt darbinieku noslogotību, kā arī stimulēt uzņēmumus izvēlēties elektronisku dokumentu apriti. Tehnoloģiju gadījumā pats būtiskākais ir sasniegt "kritisko masu", kad tās pašas izplatās nevis tiek mākslīgi uzspiestas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
