Tā kā līdzapsūdzētajam Ingum Zaharčenokam šāda kopija prokuratūrā tika izsniegta, tad uzskatu, ka tiesa nav novērsusi vienlīdzības principa pārkāpumu. Turklāt materiālu neizsniegšana man ir radījusi praktiskas dabas grūtības tiem piekļūt: tie ir pieejami tikai daļā darba laika, kurpretī man ir vairāk brīva laika un līdz ar to iespēju ar tiem iepazīties tieši vakaros. Arī vakar, 22.XII, plkst. 15.50, man netika dota iespēja iepazīties ar lietas materiāliem, netika izsniegti arī tiesas sēžu protokoli.
Atļauja veikt audio ierakstu ļāva iztikt bez nepamatoti neizsniegtā tiesas sēdes protokola, tomēr būtu liekulīgi apgalvot, ka tā kompensēja spēkā atstāto aizliegumu filmēt. Atgādināšu, kā šis aizliegums tika pieņemts. Sākumā, kā jebkurā procesā, aizliegumu veikt audio, foto vai video fiksāciju nebija, sēdēs bija daudz žurnālistu, tai skaitā televīzijas. Pēc kāda laika tiesnese Logina sāka interesēties, vai procesa dalībnieki pret to neiebilst; iebilda tikai Ingus Zaharčenoka advokāts Bite, uz kā pamata tiesa aizliedza jebkādu tehnisku fiksāciju.
Drīz vien Zaharčenoku kopā ar pārējiem baušķeniekiem izdalīja atsevišķā lietā, tomēr tehniskā fiksācija atjaunota netika, lai arī aizliegumam vairs formāli nebija pamata. Kad griezos ar attiecīgu lūgumu, tas vairākkārt tika noraidīts. Apelācijas instance uz attiecīgo lūgumu atļāva tikai audiofiksāciju.
Tā kā iebilstošā lietas dalībnieka lietā sen vairs nebija, tad atliek secināt, ka abas tiesu instances aizliegumu atstāja spēkā kādu citu iemeslu dēļ. Vienīgais iemesls, kas iedomājams, ir nevēlēšanās, lai procesa gaita tiktu atainota plašsaziņas līdzekļos un staprtīkla vietnēs. Tas, savukārt, apstiprina manu apgalvojumu par procesa politiskumu: ja tiesa spriestu patiešām taisnīgu tiesu, tai nebūtu jābaidās nokļūt Jūtūbā vai Delfos. Tādējādi tas, ka tiesas baidās no šādas plašākas sabiedrības iesaistīšanas procesā, apliecina to, ka tiesas apzinās politiskā pasūtījuma klātbūtni.
Tāpat otrās instances tiesa neuzaicināja nevienu liecinieku, lai gan prasīju uzaicināt daudzus.
Tādējādi varu apgalvot, ka lai gan apelācijas tiesa pašā procesa gaitā saskarsmes formas ziņā izturas daudz korektāk, nekā pirmās instances tiesa (un par to paldies!), tomēr pēc savas būtības procesuālie pārkāpumi pret mani nav novērsti arī šinī instancē.
Par subjektīvo pusi
LR AT vienā no savām tiesu praksēm raksta: "Atbilstoši KL 8. panta otrajā daļā norādītajam, nosakot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm. Uz to, ka noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses izvērtēšanas procesā jākonstatē vainīgās personas psihiskā attieksme pret visām objektīvās puses pazīmēm, proti, nodarījuma un seku kaitīgumu, norādīts arī KL 9. panta jaunajā redakcijā." Par kādu seku kaitīgumu var būt runa, ja visu šo laiku esmu uzskatījis, ka sekas ir bijušas pozitīvas un svētīgas. Un pie tam tas ir objektīvi pārbaudāms un pierādāms, ja vien tiesa būtu tanī ieinteresēta, un uzaicinātu atbilstošus ekspertus. Starp citu, no manis kā apsūdzētā puses šis apgalvojums, vismaz tā ekonomiskā puse - noteikti, faktiski jau ir pierādīts ar liecinieka, diplomēta ekonomista Jāņa Ošleja liecībām.
Atļaušos atgādināt dažas viņa atbildes no tiesas sēdes protokola:
"Mans kā ekonomista vērtējums ir tāds, ka Latvija tajā laikā piedzīvoja dziļu krīzi, kaut kas tajā politikā bija nepareizi. Mēs redzējām, ka valdība pieņēma nepareizus lēmumus. Nav nekādas šaubas, ka A/S "Parexs bankas" glābšana, kas notika pirms tiem notikumiem, bija klaji nepareiza. Likumsakarības starp ekonomikas procesiem un 2009.gada 13.janvāra notikumiem bija, jo cilvēki redzēja, ka A/S "Parexs bankas" glābšanai tika iztērēti miljards latu. Tagad ir redzams, ka nevienā citā valstī sindicētie kredīti netika atmaksāti"
"Tā bija milzīga izšķērdība no valsts puses. Es domāju, ka cilvēki iet un demonstrē, tas ir saprotami, ka viņi tā dara. Tā ir daļa no pilsoniskās sabiedrības un atbildības rīkoties brīdī, kad notiek krasas, nepareizas lietas. Ja mēs atļautu protestiem turpināties, ja tie nebūtu krasi apspiesti, tauta būtu varējusi izteikt gribu, esmu pārliecināts, ka mēs būtu panākuši labākus līguma nosacījumus, labākus nosacījumus visai tautsaimniecībai un ekonomikai tālākā periodā. Mēs būtu varējuši samaksāt mazāk A/S "Parex bankas" kreditoriem"
"Man liekas, ka ir samērīgi izteikt pozīciju, pievērst uzmanību, ka stāvoklis ir kritisks. Es nemēģinu teikt, ka tā ir ideālākā prakse, bet tajos apstākļos pilnībā attaisnojama. Es domāju, ka nav pareizi tiesāt cilvēkus, kas izsita dažus stiklus, bet atbalstīt tos, kas aizskaita projām miljardu latu, atņemot tos pensionāriem. Pēc notikumiem mēs redzējām, ka Godmaņa valdība tika nomainīta pret Dombrovska valdību, kas ir labāka, ko var redzēt no atsauksmēm un ārvalstu citiem politiķiem. Ir samazinājusies ēnu ekonomika korupcija. Ja nebūtu 2009.gada 13.janvāra notikumu, tad Godmaņa valdība būtu turpinājusi strādāt. Ir tieša cēloņsakarība. Pilsoniskā sabiedrība no nepilsoniskās sabiedrības atšķiras ar to, ka iet un aktīvi izsaka viedokli."
"Es domāju, ka Latvijā to mēs pārāk maz darām. Krīzes brīdī tiesību aizskārumi pret citiem cilvēkiem bija ļoti plaši: notika daudzi tiesību aizskārumi no visām pusēm, tajā skaitā, varbūt arī, kāda tiesību aizskārumi protesta ietvaros. Šo tiesību mērogs daži izsisti stikli, apgāzta automašīna ir nesalīdzināmi mazāks par to, par ko viņi cīnījās. Labums no tiesību aizskāruma ir bijis patiess un liels. Es domāju, ka ir nepareizi sodīt šos cilvēkus. Kopš krīzes dziļākā krituma mēs esam radījuši 30 000 darba vietas, Latvijas ekonomika ir strauji augoša. Iemesls ir Dombrovska valdība, kas pārrauga valsti labāk. Uzskatu, ka 2009.gada 13.janvāra notikumi gāza Godmaņa valdību."
Atgādināšu, ka tas bija vienīgais eksperts, ko pirmās instances tiesa atļāva uzaicināt kā liecinieku. Apelācijas instances tiesa neatļāva uzaicināt nevienu liecinieku. Tātad man ir pamats apgalvot, ka nedz pirmā, nedz otrā tiesu instance nav bijušas ieinteresētas iemeslu un cēloņsakarību noskaidrošanā, tātad - arī taisnīgā tiesā.
Prokurors spekulē: "jebkuram saprātīgam cilvēkam vajadzēja rasties sapratnei, ka darbības jau ir noziedzīgas". Esmu pabeidzis vairākas skolas - gan zemākas, gan augstākas, un nevienā netika konstatēts, ka esmu nesaprātīgs. Tomēr 13. janvāra notikumu laikā man radās tikai prieks un lepnums par savu tautu, par to, ka tanī ir gana daudz indivīdu, kuri gatavi nebaidīties un publiski paust savu attieksmi pret varas rīcību. Bet par Godmaņa valdības rīcību ar Pareksa banku - jā, par to gan man bija radusies sapratne, ka darbības vismaz balansē uz noziedzīguma robežas. Tomēr atgādināšu, ka neskatoties uz simtiem miljonu latu valstij, tātad visiem mums, nodarītajiem zaudējumiem, neviens kriminālprocess šinī sakarā aizvien nav ierosināts.
Vēl viens prokurora citāts: "masu nekārtības ir baiļu un dusmu pārņemta pūļa izraisītas nekārtības; tas veic darbības, kuras parasti nedarītu, jo tieši pūlis viņu padara anonīmu". Jākonstatē, ka arī šai tēzei mana rīcība neatbilst nemaz: 1) pirmkārt darbojos kā apzinīgs individuāls pilsonis, nevis kā "pūļa daļa"; 2) nebiju nedz baiļu, nedz dusmu pārņemts: izjutu lepnumu par savu tautu un sašutumu par amatpersonu bezatbildīgo rīcību; 3) nevienu brīdi netiecos anonimitātes: atšķirībā no mūs tiesājošajām tiesām, man nebija no kā kaunēties un nebija no kā slēpties: zināju, ka daru labu un svētīgu darbu; tāpēc 2009. gada 14. janvārī televīzijā publiski uzstājos un teicu visu, kā ir - bez aplinkiem.
Un vēl viens: "jo lielākas nekārtības, jo lielāks apdraudējums". Vai kārtība ir taisnīgas normas un to taisnīgs pielietojums? Vai kārtība ir жизнь по понятиям, kurā taisnīgums ir tikai izredzētajiem? Un ja apdraudējums ir šādai izredzēto kliķei - tad varbūt jo lielāks, jo labāk? Kur ir tā šaurā robeža starp Janukoviču un Godmani, starp Maidanu un bruģa revolūciju, kur pirmajā gadījumā Latvijas varasiestādes izsaka atbalstu, bet otrajā - tiesā? Varam secināt, ka "kārtība" un "nekārtība" ir nosacīti jēdzieni, kuri atkarīgi no pielietotāja sociālās un/vai materiālās ieinteresētības, un ļoti bieži oficiālā pozīcija šinī jautājumā neatspoguļo tautas vairākuma viedokli.
Iedomāsimies situāciju: atnāk strādnieku-ceļinieku brigāde un sāk dauzīt asfaltu ar duh-duh-duh-duh, respektīvi, pirmajā acu uzmetienā, posta asfalta segumu. Viņu ir daudz un viņi lauž asfaltu - mī un žē! Vai tās ir masu nekārtības? Nē? Kāpēc? Jo viņi to dara, nevis lai izpostītu, bet lai radītu kaut ko jaunu, labāku. Ielikt jaunu kanalizācijas cauruli, piemēram. Tieši tāpat arī es devos pie Saeimas, lai, pielietojot paražu tiesību normās atļautas metodes un tādējādi īslaicīgi papostot nenozīmīgus atribūtus, panāktu kaut kā jauna un labāka izveidi. Un lielā mērā man tas izdevās: krita Godmaņa valdība, tad Zatlers atlaida Saeimu, un es atļaušos apgalvot, ka bez 13. janvāra notikumiem tas nebūtu noticis.
Subjektīvo pusi raksturo tīšs nodoms, un es savu nodomu, motivāciju un izpratni esmu paudis vairākkārt. Tādējādi uzskatu par pierādītu, ka manā rīcībā nav bijis nodarījuma subjektīvās puses Krimināllikuma 225. panta izpratnē.
Par paražu tiesībām
Cita starpā, es neizprotu advokātes Mikitānes pārmetumus prokuroram par mēģinājumu citēt un pielietot paražu tiesību normas. Īstenībā, tas ir skaisti, ka tādā situācijā kā šī - kad rakstisko tiesību normas ir sevi izsmēlušas, ilgstoši demonstrējot savu neefektivitāti un galvenais, netaisnīgumu, prokurors ir spējīgs operēt ar paražu tiesību normām. Cita lieta, ka viņa minētā tautasdziesma nekādā veidā nesekmēja mūsu vainas pierādīšanu, gluži otrādi parādīja, kā tautas pārstāvji nevienlīdzīgajās tiesu cīņās ar kungiem pielietoja arī mazas viltības, ticējumus, latgaliski izsakoties - zababonus. Ieklausīsimies vēlreiz:
Ar kundziņu tiesā gāju, Maza bērna kreklu vilku, Lai kungam tāds prātiņš Kā mazam bērniņam.
Salīdzināsim ar:
Ar kundziņu runādams, Diegus bāžu skotelē: Lai iztek kungam dusmas Pa diedziņu galiņiem.
Abas dainas raksturo vienkārša latvieša viltību, kā ar prātu tikt galā ar nevienlīdzīgu pārspēku (starp citu, priekš 700 gadus apspiestībā nodzīvojušas tautas - likumsakarīga un izplatīta parādība: atcerēsimies kaut vai vispārzināmo pasaku par ganuzēnu un velnu). Ja taisnību nevar pierādīt tiešā ceļā, tad vismaz jāmēģina paburties. (Starp citu, arī man šinī procesā, spriežot pēc tā virzības, būtu bijis pamats pielietot šādus paņēmienus, bet diemžēl es tiem neticu. Un bez ticības nekas nevar sanākt.) Tādējādi šīs tautasdziesmas nekādā veidā nenosaka paražu tiesības, bet gan iesaka metodi, kā cilvēkam tikt galā ar netaisnīgām rakstiskajām tiesībām.
Un šī tautasdziesma nesekmēja pierādīšanu ne jau tāpēc, ka prokurors būtu nekompetents mūsu tiesību pamatu pamatos, resp., paražu tiesībās, bet tāpēc, ka tādu, viņa "taisnību" pierādošu, paražu tiesību normu vienkārši nav.
Atgriezīsimies pie manā apelācijas sūdzībā minētajām paražu tiesību normām:
Es ārâ neiziešu, / Ka es skādes nedarišu: / Apgriezišu gailim kaklu, / Saplēsišu dzirnutiņas. (33545-0) (Respektīvi, ķekatnieks drīkst nodarīt mantisku skādi saimniekam, kurš izturas ne tā, kā pieklājas: neuzņem ķekatas godam, nepacienā. Tieši tāpat tautai bija tiesības skādēt Saeimas ēku, ja tās iemītnieki un arī šīs tautas pārstāvji - deputāti, atļāvās tautu rupji ignorēt.)
Rìgu lielu daudzenaja, / Daudzi kungu kundzenaja... (31815-0) (Tātad Rīga vienmēr ir bijusi slavena ar to, ka tās kungi nerēķinās ar tautu...)
Zila zaļa gaisma ausa, / Iesarkana saule lēca. / Vaj tie mani bāleliņi / Rìgas pili dedzinaja? (32160-0) (.. un šādos gadījumos tautai ir tiesības kungus par to sodīt. "Rīgas pils" šinī gadījumā bija Saeimas ēka.)
Skrej, balod, atver logu, / Traucè kungu valodiņu: / Bargi kungi tiesu sprieda / Jaunakami bāliņam. (31402-2) (Diemžēl pirmās instances tiesa ir solidarizējusies ar kungiem, nevis ar tautu. Ceru, ka apelācijas instance šo kļūdu labos.)
Kā redzam, šim dainām ir pilnīgi cita semantiskā uzbūve, tās nevis dod recepti, kā no kaut kā izvairīties, bet skaidri definē to, kas ir taisnīgi, un kas - nav.
Prokurora runā minētās vispārējo tiesību normas bija pieejamas Latvijas Republikā kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem, tomēr tās vai to lietojums visus šo gadus neveidoja taisnīgu sabiedrisko vidi. Tieši tāpēc 2009. gada janvārī pienāca laiks paražu tiesību pielietojumam, lai netaisnīgo situāciju koriģētu, kas arī lielā mērā izdevās.
Par masu nekārtību pantu
Šobrīd mums inkriminētais 225. pants pēc savas būtības ir atavisms, totalitāras iekārtas instruments citādi domājošo iegrožošanai un pat nīcināšanai. Uz 2009. gadu tas bija saglabājies nemainīgā formā no padomju laikiem. Saprotot tā absurdumu, Saeima to grozīja, lai to vispār varētu pielietot, šinī demonstratīvajā procesā, neizsaucot tautas dusmas un varbūt pat nemierus. Lai atceramies, saskaņā ar to revolucionāro notikumu dalībniekiem pienācās vismaz 8 gadi, kurus līdz ar to pēc jaunā kriminālprocesa likuma nevarēja piespriest nosacīti. Bet kosmētiskie uzlabojumi nemaina lietas būtību: zem smiņķa ķārtas vīd grumbains ģīmis, proti, šis pants ir totalitāras iekārtas palieka un tā pielietošana demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama un pieņemama.
Starp citu, šis pants ir saglabājies lielākajā daļā bijušo padomju republiku, un daudzās no tām tas arī ir ticis pielietots: Moldāvijā, Lietavā, Kazahijā, arī Ukrainā. Ukraina, starp citu, ir ļoti spilgts piemērs. Ne tikai tāpēc, ka tas notika nupat un, pateicoties modernajām informācijas tehnoloģijām, faktiski mūsu acu priekšā. Bet arī tāpēc, ka revolūcija tur uzvarēja, un tās pašas tiesas un tie paši tiesneši, kuri vēl nesen 2013. gada decembra Kijevas notikumu dalībniekiem piesprieda cietumsodus, tagad tos jau ir attaisnojuši. Tas skaidri parāda, ka šī panta izmantošanas prakse postpadomju telpā ir politiski motivēta. Protams, atkarībā no demokrātijas brieduma pakāpes, tā pielietošana atšķiras: sākot ar amnestiju Moldāvijā un beidzot ar apšaušanu un lieliem cietumsodiem Žanaozenā, Kazahijā. Latvija ar saviem nosacītajiem sodiem ir kaut kur pa vidu, varbūt pat uz vieglo galu, par ko es, bez šaubām, ļoti priecājos. Arī šobrīd par savas pilsoniskās pozīcijas paušanu jau maksāju gana dārgi, bet apzinos, ka citā valstī varētu nākties maksāt daudzkārt dārgāk.
Par policistu liecību patiesumu
Nolasīšu policistu liecības
1. grupa
Raitis Kelle IV sēj. 90-91.lp.
Artūrs Mališevs IV sēj. 100-101.lp.
Arvo Žagars IV sēj. 137-139.lp.
2. grupa
Andrejs Komarišins IV sēj. 143.lp.
Mareks Vaisjuns IV sēj. 146-147.lp.
Vladimirs Šimanskis IV sēj. 149-150.lp.
Rolands Pyncāns IV sēj. 152-153.lp.
Kaspars Maisaks IV sēj. 155-157.lp.
Rolands Marcinkevičs IV sēj. 159-161.lp.
Ainārs Vaikulis IV sēj. 181.lp.
Paskatīsimies, kādām liecībām jābūt pēc likuma.
Kriminālprocesa likums
"149.pants. Pratināšanas fiksēšana
Sniegto liecību fiksē pratināšanas protokolā, to pieraksta pirmajā personā. Pēc pratināmās personas lūguma savu liecību pratināšanas protokolā tā var rakstīt pašrocīgi."
"Sniegto" nozīmē, ka liecinieks stāsta pats, pierakstītājs drīkst tikai pierakstīt.
Šis kodekss vairs nav spēkā, tomēr parāda tradīciju, kurā policija, iespējams, vēl aizvien darbojas:
Latvijas Kriminālprocesa kodekss (spēkā līdz 1.X.2005)
"159.pants. Liecinieka nopratināšanas kārtība
Pirms liecinieka pratināšanas izziņas izdarītājs vai prokurors pārliecinās par liecinieka identitāti, izskaidro viņa pienākumus un tiesības un brīdina viņu par atbildību par atteikšanos liecināt un apzināti nepatiesas liecības došanu; to ieraksta protokolā un apliecina ar liecinieka parakstu.
Sākot pratināšanu, izziņas izdarītājs vai prokurors noskaidro liecinieka attiecības ar apsūdzēto un cietušo, kā arī citas nepieciešamās ziņas par liecinieka personību.
Pratināšana pēc lietas būtības iesākas ar priekšlikumu lieciniekam izstāstīt visu, ko viņš zina par apstākļiem, sakarā ar kuriem viņš aicināts nopratināšanai; pēc liecinieka stāstījuma izziņas izdarītājs vai prokurors var uzdot viņam jautājumus.
Lieciniekus nopratina katru atsevišķi un citu liecinieku prombūtnē. Izziņas izdarītājs vai prokurors gādā par to, lai vienas un tās pašas lietas liecinieki nevarētu sazināties savā starpā līdz pratināšanas beigām."
Ir pilnīgi skaidrs, ka policistu liecības nav sniegtas nedz saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Kriminālprocesa likumu, nedz līdz 2005. gadam spēkā bijušo Kriminālprocesa kodeksu. Pēc pilnīgas to sakritības teikumiem un pat rindkopām varam secināt, ka tās ir rakstījusi viena persona vai personu grupa ar mērķi virzīt lietu noteiktā gultnē. Standarta tiesu prakse šādās situācijās, diemžēl, ir tikai konkrēto liecību izbrāķēšana, respektīvi, to pieļaujamība tiek novērtēta negatīvi un tās netiek ņemtas vērā. Tomēr šinī gadījumā (un. iespējams, arī citos) tas noteikti nebūtu pareizi. Šīs divas vārds vārdā sakrītošo liecību grupas parāda veidu, kādā šī lieta izmeklēta un veidota, un tas diskreditē lietu kopumā, nevis atsevišķas liecības vien.
Vadoties no šī secinājuma, kā arī no tā, ka uz pirmo instanci uzaicinātie apsūdzības cietušie un liecinieki tiesas sēdē liecināja, ka viņiem darbavietā likts doties un liecināt, respektīvi, viņi to darīja darba uzdevumā (piem., 21.II.2012 liecinieks Skriņņikovs: "Сказали дать показания. Я всегда стараюсь поддерживать, всегда стараюсь давать показания.", liecinieks Siermais "Es uzrakstīju dienesta ziņojumu, tad man piezvanīja no citas pārvaldes un uzaicināja liecināt", liecinieks Aizpurs: "To, ko procesa virzītājs uzskatīja par vajadzīgu man teikt, prasīt, to es arī atbildēju."; arī tas, ka atvaļinājušies policisti uz tiesu liecināt nenāca, piemēram, liecinieki Zaušs un Pinta, ja nemaldos), varam apgalvot, ka lieta ir fabricēta jeb, runājot tautas valodā, šūta, pie tam ar noteiktu uzdevumu un mērķi: pārmācīt dumpiniekus citiem par biedinājumu.
Nevienu pašu brīdi nedz izmeklētājiem, nedz prokuroriem nav bijis uzstādījuma noskaidrot patiesību. Liela daļa tiesībsargājošo iestāžu darbinieku no sākta gala ir jutuši pretrunu starp darba uzdevumu un patiesības izpratni savās sirdīs, līdzjutību pret tiem tautas pārstāvjiem, kas nenobijās noziedot savu laiku un veselību, lai paustu taisnīgu brīdinājumu varai. Bet uzdevums bija jāpilda, un tas tika darīts: maizes darbs paliek maizes darbs. Kā nu sanāca, kā ne, bez liela entuziasma un centības, un galvenais - bez ticības, tam, ko dari. И вот результат! Tas, kas tiesai uz galda, bet man pat netika izsniegts, lai gan lūdzos vienā lūgšanā. Tāpēc tiesai šinī gadījumā jāuzskata par nepieļaujamām VISAS policistu liecības. Pasvītroju, visas, jo veids, kā tās ir iegūtas, liek apšaubīt to ticamību. Un jebkuras šaubas ir traktējamas par labu apsūdzētajiem.
Paskatīsimies, kā līdzīgos gadījumos spriedušas tiesas (arī administratīvā lietās). Šie spriedumi nav tiesai saistoši, tomēr raksturo situāciju.
Administratīvās rajona tiesas spriedums lietā Nr. 142012209:
"Nevienam pierādījumam nav iepriekš noteikta spēka un tas nesaista iestādi un tiesu. Tādējādi fakts, ka ziņas sniegusi valsts amatpersona, konkrētajā gadījumā Valsts policijas darbinieki, pats par sevi nenozīmē, ka šīs ziņas ir patiesas. Tai pašā laikā, lai amatpersonas (tāpat kā jebkuras citas personas) sniegtās ziņas atzītu par nepatiesām, nepieciešams konstatēt apstākļus vai iemeslus, kas likuši nepatiesas ziņas sniegt. Arī ja pastāv zināmas (vairāk vai mazāk pamatotas) šaubas par ziņu patiesumu, tās var tikt vērtētas kritiski, it īpaši gadījumā, ja tās var būt pamats personas sodīšanai"
Administratīvā apgabaltiesa par policijas darbinieku liecībām lietā Nr. 1-34046008/2:
"Par saskaņotām un melīgām drīzāk varētu atzīt pilnīgi identiskas liecības"
Citēšu AT Senāta lēmumu krimināllietā Nr. 11330016809, ar kuru tā noraida kasācijas protestu:
"Krimināllietu tiesas kolēģija secinājusi, ka pastāv saprātīgas šaubas par to, ka V.Č. 2009.gada 4.marta liecības iegūtas un procesuāli nostiprinātas likumā noteiktajā kārtībā un var būt izmantojamas pierādīšanā.
Apelācijas instances tiesa secinājusi, ka V.Č. apsūdzība balstās uz viņa 2009.gada 4.marta liecībām, kuras pirmās instances tiesa atzinusi par ticamām. Pastāvot pamatotām šaubām par šo liecību iegūšanas likumību, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pastāv pamatotas šaubas arī par V.Č. vainīgumu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, bet novērst tiesas konstatētās šaubas par apsūdzētā V.Č. vainīgumu nevar, jo nekādi jauni pierādījumi tiesai netika iesniegti."
Principā, mūsu gadījums. Pēc nupat veiktās sakritību uzrādīšanas par visām, pasvītroju - visām, policistu liecībām viennozīmīgi rodas saprātīgas šaubas, tātad šaubas pastāv arī par visu 68 sākotnēji apsūdzēto vīru vainu. Un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 19.panta 3. daļu "Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību." Tādējādi visi apsūdzētie būtu attaisnojami.
Faktiski, tiesa šobrīd ir neapskaužamā stāvoklī. Tai jāspriež, vadoties no nekvalitatīvi un tendenciozi izmeklētiem un sagatavotiem lietas materiāliem.
Es esmu gatavs tapt tiesāts, bet es vēlos, lai tiesa tik tiešām būtu taisnīga. Lai tā tik tiešām būtu ieinteresēta noskaidrot, kas, kāpēc un ar kādām sekām notika 2009. gada 13. janvārī. Lai tiesa izanalizētu, kādi cēloņi, kādu varasvīru kāda rīcība noveda pie tā, ka tik daudzi ar varu nesaistīti tautas pārstāvji sajuta sevī salūstam pacietības vadzi un devās paust savu individuālo politisko protestu pret notiekošo.
Lai tiesa ar profesionālu ekspertu palīdzību izanalizētu, cik daudz laba vai slikta - gan sabiedriskā, gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā - Latvijai ir nesuši 2009. gada janvāra revolucionārie notikumi, un mūsu ieguldījumu Latvijas sabiedrībā vērtētu saskaņā ar šiem secinājumiem, nevis mehāniski skaitot izsistos logus. (Starp citu, upurējoša sadauzīšana ir jauna radīšanas rituāls - visi klātesošie noteikti ir saskārušies ar šķīvja samīšanu kāzās.)
Vēlos, lai tiesā nebūtu segregācijas pēc piederības varai: apsūdzības liecinieki un cietušie - tikai policisti, apsūdzētie - tikai civilie; pēc taisnības abās pusēs bija jābūt gan vieniem, gan otriem. Lietā esošajos videomateriālos skaidri redzams, ka policisti pret mani pārkāpj savas dienesta pilnvaras, to liecībās apstiprināja arī Vanagu Jānis, tomēr tas procesa gaitu nav iespaidojis nevienā tās posmā - nedz policijā, nedz prokuratūrā, nedz tiesā. Pat vēl vairāk - griezos prokuratūrā ar attiecīgu iesniegumu, izmantoju arī visas pieejamās parsūdzēšanas tiesības, tomēr pret policijas darbiniekiem lieta netika ierosināta. Un cik bija tādu, kas prokuratūrā griezties baidījās? Daudzi desmiti!
Tāpat procesā netika vērtēta mītiņa rīkotāju loma (lietas materiālos I sēj. 42. lp. ir pasākuma rīkošanas atļauja Aigaram Štokenbergam, p.k.290863-11490, Gundaram Romanovskim, p.k. 250174-11078 un Artim Pabrikam, p.k. 220366-11493, kā plānotais dalībnieku skaits norādīti 2000, taču pēc dažādu avotu aplēsēm Doma laukumā bija vairāk kā 10 000 cilvēku, tātad atļautais skaits tika pārsniegts 5 reizes!). Netika vērtēta arī valsts amatpersonu loma, un faktiski provokatīvā uzvedība, igonrējot pie Saeimas ēkas atnākušos protestētājus (lietā nav strīda par to, ka sākotnēji protestētāji bija noskaņoti uz dialogu un paražu tiesībās balstītu sodus sāka pielietot tikai valstsvīru nepieklājīgas ignorances rezultātā). Tas viss liecina par procesa angažētību un politiska pasūtījuma pildīšanu tā ietvaros.
Vēlos, lai tiesa izanalizētu, kas teju 18 gadus nedarbojās Latvijas Republikas rakstisko tiesību jomā, ja tautas pārstāvjiem nācās pielietot paražu tiesību normas. Galvenā prasība pret paražām, lai tās varētu būt tiesību avots, ir taisnīgums, respektīvi, lai paraža būtu saistoša, tai jābūt taisnīgai. Un tik tiešām, tāpat kā olis upē no ūdeņu berzes tiek apaļš, tāpat kā tautasdziesma no mutes mutē tiek veikla un skanīga, tāpat arī paražas no paaudzes paaudzē vai nu kļūst taisnīgas, vai nu vispār netop par paražām. Varbūt galvenais to pielietošanas cēlonis bija netaisnīguma sajūta? Respektīvi, rakstisko tiesību normu pielietojums bija ļaudīs radījis ilgstoša netaisnīguma sāpi?
Un varbūt šī tiesa ir tikai šī netaisnīguma vainagojums - nu nevar tak uz egles galotnes likt citādu vizuli kā sakārti tās zaros?.. Gribētos ticēt, ka nē, lai arī līdzšinējā procesa gaita, diemžēl, izskatās tieši tā.
Un tieši tāpēc es tiesu neaicināšu mani attaisnot. Jo te nav runa tikai par mani, vai tikai par Jāni. Un pat ne par tiem pārējiem 66 puišiem, ko it kā, tiesasprāt, formāli likumīgi, bet pretēji jebkādai lietas izskatīšanas jēgai un būtībai, izdalīja citās, atsevišķās lietās. Nav būtiski, vai mūs iesēdina, kā to lika Godmanis. Vai politiski neitralizē, piespriežot nosacītus sodus, kā to šobrīd liek Vienotība. Vai attaisno, kā vēlētos lielākā daļa tautas. Runa nav par mums. Te ir runa par mūsu valsti. Par Latvijas vēsturi. Jā, nu jau vēsturi. Par politiku. Arī ekonomiku. Un galvenais - nākotni.
Es gribēju tiesu lūgt nosūtīt lietu uz policiju atkārtotai izmeklēšanai - agrāk šādi precedenti ir bijuši, piemēram t.s. Mottes lietā 2005. gadā, tomēr diemžēl 2014. gada 21. februārī Augstākā tiesa lietā Nr. 111 20084712 nosprieda: "Augstākā tiesa norāda, ka nav pamatots apsūdzētā lūgums par lietas nosūtīšanu policijai atkārtotas izmeklēšanas uzsākšanai, jo Kriminālprocesa likumā nav paredzētas tiesas tiesības nosūtīt lietu policijai atkārtotai izmeklēšanas uzsākšanai."
Tāpēc es šobrīd lūdzu tiesu rīkoties vienīgajā iespējamajā veidā, kā nenonākt pretrunā ar Satversmes 92. pantu un ievērot tanī minētās tiesības uz taisnīgu tiesu, tai pat laikā ņemot vērā arī esošo judikatūru.
Kriminālprocesa likuma 319. pantā stāv rakstīts:
(1) Tiesas nolēmumi ir tiesas spriedumi un lēmumi.
(2) Tiesas spriedums ir tiesas nolēmums par apsūdzētā vainu vai nevainīgumu, soda piemērošanu vai nepiemērošanu, kā arī attaisnošanu vai atbrīvošanu no soda.
Šāds formulējums ir gana plašs. Tas paredz ne tikai bināru loģikas modeli - patiess/aplams, vainīgs/nevainīgs, sodīt/nesodīt, bet, faktiski, visu semantisko spektru, ko šie jēdzieni aptver, tai skaitā arī nenoteiktību.
Tālab lūdzu tiesu nospriest, ka izmeklēšana un lietas sagatavošana ir veikta nekvalitatīvi un tendenciozi un šinī sakarā izbeidzama, nospriežot, ka taisnīgs spriedums šādi sagatavotā lietā nav iespējams - nedz notiesājošs, nedz attaisnojošs.
Epilogs. Ziemassvētku brīnums nenotika: tiesa palika uzticīga konjunktūrai un sprieda nevis taisnīgi, bet tā, kā varas sistēmai labāk. Nepalīdzēja arī tas, ka šī bija pēdējā lieta, ko izskatīja Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta , lai gan gribējās cerēt, ka likvidēšanas priekšvakarā sirdsapziņa var aktivizēties.