Foto: Kadrs no video

Jaunievēlētās Saeimas deputāts Juris Viļums (Latvijas Reģionu apvienība) otrdien deputāta zvērestu sniedza tikai latgaliski. [..] Āboltiņa pēc zvēresta nodošanas atgādināja Viļumam, ka zvērests jādod latviešu literārajā valodā, jo tieši tā ir Latviju vienojoša. Turklāt jau iepriekšējās Saeimas sasaukumā, atgādināja Āboltiņa, Viļums bija aicināts Saeimas plenārsēdēs runāt latviešu, nevis latgaliešu valodā.
lsm.lv, 4. novembrī

Kad mani palūdza uzrakstīt par šo gadījumu, sākumā nodomāju - kas gan tur vispār ko rakstīt? Tas taču ir tik dabiski un jauki, ka Latgales deputāts Saeimā runā latgaliski... Tikpat dabiski (kaut nebūt ne jauki) ir arī tas, ka priekšniece un birokrāte mēģina tam iebilst. Un kāpēc gan vispār jālauza šķēpi par tik elementārām lietām? Šķiet esam pašsaprotami, ka mūsu valodiskā daudzveidība ir mūsu bagātība.

Nav tik svarīgi, vai Latgales latviešu jeb latgaliešu valoda ir atsevišķa valoda vai tikai viens no diviem latviešu valodas paveidiem. Tāpat kā nav svarīgi, vai Latgales latvieši jeb latgalieši ir vai nav atsevišķa tauta. Jo patiesībā atbilde ir kaut kur pa vidu: var teikt, ka tā ir valoda, var teikt, ka dialekts, var teikt, ka tā ir tauta, var teikt, ka apakštauta jeb subetnus. XX gs. sākumā latgaliešiem bija visi priekšnosacījumi, lai varētu prasīt atsevišķas tautas statusu: atšķirīga valoda, vēsture, kultūra, reliģija, personvārdu tradīcija. 

Arī sadzīviskais līmenis liecināja par gana lielu distanci, lai par Baltijas un Latgales latviešiem varētu runāt kā par dažādām tautām.[1] Pasaulē ir daudz tautu ar līdzīgām vai mazākām atšķirībām, kuras uzskata un sauc par atsevišķām tautām (baltkrievi-krievi, horvāti-serbi u.c.). Šobrīd ilgas, mērķtiecīgas un konsekventas asimilēšanas[2] rezultātā šīs robežas starp latgaliešiem un baltiešiem izsmērējušās. Tomēr formālais nosaukums nav galvenais. Būtiskākais ir tas, ka ar šādu atšķirīguma un pašapziņas līmeni apveltītai etniskai grupai ir tiesības uz oficiālu saziņu, izglītību un sabiedriskiem plašsaziņas līdzekļiem savā valodā.

Toreiz notika arī cīņa, kurā virsroku guva baltiešu politikai simpatizējošie baznīckungi (Trasuns, Rancāns, Skrynda, Velkme, Apšinīks) ar saviem piekritējiem. Bet to oponents Ignats Asāns pirms 1917. gada 26.-27. aprīļa "pievienošanās kongresa" rakstīja: "Baltiši .. pasacis tai: pa vysu Latviju lai skan vina voluda, jo mes tak asam vina tauta, nikaidas letgališu voludas nav i byut navar, vysôs školôs, vysus zemias voldūs lai ir vina latvysko vo­­luda. .. 

Organizacijas Komisija gon mums pasacis, ka taidas brismigas li­­tas nanutiks, ka Baltiši ir myusu broli, tautiši, ji mums sulej, ka voluda, ticiba byus breiva. Taisniba, ji gon sulej mums pylnu breivibu, sulej mums kun­­gi .. Bet voi šiti kungi var golvot, ka trejs symti .. cytu Baltišu tus sulejumus gribes daturet. Kur garantija, kur drusums, ka Latvijas Seims Reigá taida spriduma par Letgolu napadaris? Taidas garantijas nav, un nikas jos mums varbyut i nadus."[3] Tagad, teju simts gadus vēlāk, varam ar nožēlu konstatēt, ka Asānam ir bijusi taisnība. Un ironiski, ka pareģojums ir tik precīzs - tieši Saeima ir tas centrs, kas nevēlas pie 1917. gada solījumiem pieturēties.

Ulmaņa apvērsuma diskriminējošās sekas nav novērstas vēl šobaltdien. 80. gadu beigās visu mazākumtautību atmodas laikā radās (un pat saņēma oficiālu mazākumtautības biedrības statusu) arī latgaliešu biedrība "Trešō zvaigzne", atsāka iznākt grāmatas, bet ar to arī viss beidzās. Kāpēc neatjaunoja latgaliešu skolas (jā, ar pilnu apmācību latgaliski)? Kāpēc iekš valsts radio un televīzijas neizveidoja latgaliešu kanālus (jā, pilnībā latgaliski raidošus)? Fakultatīvās stundiņas un iknedēļas raidījumi latgaliski izskatās kā izsmiekls, bet pat tie sastapās ar lielu pretdarbību.

Kādreiz bērnībā, padomju laikos, redzēdams apkārt rusifikācijas politi­ku un tās sekas, domāju: latvieši gan nekad nevienu mazāku tautu neapspiestu. Abhāzu-gruzīnu konflikts lika aizdomāties, ka arī mazas un ap­­spiestas tautas mēdz apspiest vēl ma­­­zākas. Vēlāk uzzināju, ka latvieši pēc Ulmaņa apvērsuma atklāti apspieda gan latgaliešus, gan lībiešus, gan citus.

Valodas kvalitāte krītas. Katra nākamā paaudze runā aizvien nekvalitatīvākā, neīstākā latgaliešu valodā: to labi var novērot, kopīgi dzirdot vienas ģimenes dažādu paaudžu pārstāvjus. Jāsaka, arī Juris savā rīcībā ir laipojis un, mēģinādams izcīnīt valodas statusu, tās kvalitāti upurējis.[4] Šādai valodai jeb t.s. "trešajam dialektam" - baltiešu leksikai un morfoloģijai latgaliešu fonētiskajā tradīcijā - ir nulles vai pat negatīva vērtība. Vēl sāpīgāk, kad jaunākā paaudze savu valodu jau noliegusi pilnībā, piemēram, dzirdot Preiļu veikalā vecenīti ar skaistu, dabīgu latgaliešu valodu un mazmeitu, kura tai atbild baltiešu valodā ar latgalisku akcentu. Vai redzot vecākus, kuri savā starpā sarunājas latgaliski, bet ar savu bērnu - baltiski! Tas ir nepiedo­dami - neiedot savam bērnam to, kas pašiem vecāku iedots, padarīt savu miesīgu bērnu par cilvēku bez identitātes, tomēr diemžēl liela daļa Lat­gales sabiedrības to nesaprot, aizbildinādamies, ka "bērnam skolā būs vieglāk" u.tml.

Ja tauta un tās valodas apziņa ir spēcīga, tad skolas nav vajadzīgas: valodas tradīciju var nodot ģimenē vien. Kaut vai tie paši čigāni[5] - tie valodu iznes caur paaudzēm bez kādām skolām. Protams, nozīme ir arī savrupajam dzīvesveidam un valodas izmantošanai peļņas nodarbēs, bet galvenais, ka šī apziņa turas. Latgales latviešiem vienīgā iespēja saglabāt valodu ir at­­jaunot skolas.

Šobrīd par izglītības ministri ir kļuvusi latgaliete. Pieredze rāda, ka latgaliešu skolotāji ilgus gadus ir bijuši asimilācijas ierocis paši pret savu tautu. Braucot folkloras vai lingvistiskās ekspedīcijās, skolotāji bieži vien ir sliktākie informanti, to izloksnes kvalitāte un arī apziņa ir zemāka kā citiem vienaudžiem. Bet varbūt šis būs izņēmums?

Diemžēl tas, kas notika Saeimā, izņēmums nebija.[6] Pret nobalsoja cienījama zinātniece, folkloras pētniece, daudzu publikāciju autore, latgaliete "ar vārdu"... Un atturējās divi latgalieši un viens Jēkabpils, t.i., Latgales robežas karēlis (lai nu kam, bet karēlim noteikti vajadzētu saprast, kas ir asimilācijas politika...). Vai tā ir tautas pašiznīcināšanās? Varbūt... Bet uz tilta margām stāvošu nedaslīkoni mēs taču arī raugām glābt.[7] 

Nevar noliegt, ka asimilēšana stiprina valstiskumu. Bet opozīcijas apšaušana arī to vairumā gadījumu stiprina. Tomēr noteiktu demokrātijas briedumu sasniegušai sabiedrībai nevaja­dzētu "valstiskuma stiprināšanā" iet pāri lī­­ķiem - nedz ļaužu, nedz tautu. Pirmo esam sapratuši, būtu laiks saprast arī otro.


[1]    "Daugavpilī aiz mūsu skolas ēkas stūra, blakus mājā, bija atsevišķa latgaliešu skola. Neatceros, ka latviešu skolai būtu tuvi kontakti ar latgaliešiem, kuri izlikās dzīvojam savrup, tāpat kā liels skaits poļu, žīdu un baltkrievu skolu bērnu. Vienreiz gan dabūju izjust uz savas ādas kaimiņskolas latgaļu un žīdu bērnu noskaņojumu. Pretī mūsu mājai visa kvartāla garumā bija uzceltas vienstāvu koka mājas, kur dzīvoja tikai žīdi ar lielu bērnu baru. Nākot no skolas, liekas, tas bija jau trešajā klasē, uz Imantas ielas stūra pamanīju puišeļu baru. Dažus pazinu, tie bija no latgaliešu skolas, pārējie - mūsu kvartāla žīdiņi. Viņi metās man virsū un apmētāja ar akmeņiem, kliegdami: "Nost ar latviešu putru, neļausim latviskot mūsu pilsētu!"" - Juris Jankovičs. Spīta krustceles. Talsi: APL, 2012.

[2]    "Pi šōs izarēkinošonōs seviški uzkreit tys, ka vītā atlaistūs latgalīšu inspektoru īcalti baltīši. Kū tys nūzeimoj? Kōpēc Latgolā latgalīšu školom un školotōjim teik uzspīsti baltīšu īredņi, kam svešas un napazeistamas myusu tautas īpatnibas? Vai tys naūž pēc tōs pošas rusifikacijas, kuru krīvu inspektori sovā laikā pīkūpia ari Latvijas baltīšu školōs? Tyvok īpasazeistūt ar šū baltīšu nūdūmotū školas reformu Latgolā, jōnōk pi nūteikta slēdziņa, ka Latgolas latgalīšu škola ir nūnōkuse draudūšas izneikšonas prīkšvokorā." - A. A. Terors izgleitības ministrijā sōcīs nu jauna. Jaunō Straume, № 24, 5.VII.1928.

[3]    Organizacijas Komisija un jòs politika. Liaužu Bolss, № 1, 15.IV.1917. (rakstam nav norādīts autors, tāpēc uzskatām, ka to rakstījis redaktors).

[4]    "Kā portālam "Delfi" norādīja Viļums, viņa zvērests nebija tīrā literārā latgaļu valodā. Viņš piekāpies, izmantojot arī vārdus latviešu valodā, lai zvērestu varētu labāk saprast." - Filips Lastovskis. Viļums izcīna tiesības runāt latgaliski un kļūst par deputātu. Delfi, 4.XI.2014.

[5]    Jā, tieši čigāni, nevis šobrīd plašsaziņas līdzekļos izplatību guvušie "romi". Starp citu, savas va­­lodas purgāšana pārprasta politkorektuma vārdā arī ir viena no sabiedrības brieduma trūkuma pazīmēm. Un Latvijas sabiedrībai tā raksturīga kopš tās noformēšanās - lai atceramies kaut vai morfoloģiski svešo "Lietuvu" dabīgās Lietavas vietā un nelabskanīgo "Tallinu" ierastās Rēveles vietā.

[6]    "12. Saeimas pagaidu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija aicināja Saeimu atzīt Vi­ļuma zvērestu. Par to komisijā nobalsoja astoņi tautas kalpi, pret bija Nacionālās apvienības pārstāve Janīna Kursīte-Pakule, bet atturējās Ainārs Latkovskis ("Vienotība"), Vitālijs Orlovs ("Saskaņa") un Aldis Adamovičs ("Vienotība")." 12. Saeima apstiprina visu 100 deputātu mandātus. Latvijas Sabiedriskie mediji, 4.XI.2014. 

[7]    Iespējams, pie vainas arī vēlēšanu sistēma, kas par deputātiem ļauj kļūt tikai (vairāk vai mazāk) konformistiem. Ne velti ukraiņu muzikants un zinātnieks Svjatoslavs Vakarčuks pēc Ukrainas vēlēšanām (Ukrainā ir jaukta vēlēšanu sistēma) tviterī izteicās: "Мажоритарка - це якір української політики. Поки виборці не готові повністю відмовитись від "гречки", мажоритарка не має змісту. (Mažoritārene ir ukraiņu politikas enkurs. Kamēr vēlētāji nav gatavi pilnībā atteikties no "griķiem", mažoritārenei nav aizvietotāja. - ukraiņu val.)" @s_vakarchuk, 27.X.2014.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!