Foto: DELFI
″Tiesības uz savlaicīgu tiesu″, ″saprātīgi termiņi″, ″Eiropas prasības″ un citi skaisti uzstādījumi kādus padsmit gadus ir mūsu jurisdikcijas metru neatņemama leksikas sastāvdaļa. Vienlaikus, runājot par t.s. lielajām lietām, kā reāli iztiesāšanas termiņi, sākot ar pirmo instanci un beidzot ar Augstākās tiesas Senāta lēmumu, izskan ″vismaz 2-3 gadi″.

Acīm redzami, ka digitālgeitas un Lemeberga lietas jau sen šos ″cerīgākos″ termiņus ir krietni pārsniegušas. Tomēr šajos gadījumos lietu ievilkšanās būtu skaidrojama arī ar objektīvajiem faktoriem - lietu apjoms, liecinieku skaits utt. Fakti, ka un kā lietas ievelkas (tiek vilcinātas), līdz sabiedrības zināšanai un apspriešanai nonāk pamatā saistībā ar t.s. skaļajām lietām, kurām žurnālisti pievērš pastiprinātu uzmanību. Tamdēļ nebūs lieki atgādināt kādu savulaik visai skandalozu, bet nepelnīti piemirstu lietu, kas pirms nākamā gada Jāņiem varētu svinēt jau 10 (!) gadu jubileju, kopš apelācijas protesta saņemšanas Rīgas apgabaltiesā, un tikai pirms mēneša bikli pakustējās uz priekšu.

Spriedums tikai savējiem un policistu attaisnošana

  

Sen gan tas bija, bet droši vien daži vēl atceras, kā 2003. gada 5. jūnijā Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese Lauma Volberga apsūdzībā par ″smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ noveda pie cietušā nāves″ un dienesta pilnvaru pārsniegšanu attaisnoja nu jau bijušos policijas darbiniekus Juri Vingri, Alvilu Lipņicki, Ringoldu Meļķi un Ivaru Straumi un kā viņus atbrīvoja tiesas zālē. Viņu gaviļpilno iznākšanu no tiesas zāles un konvoja rīcību, izgrūstot žurnālistus, lai atbrīvotu ceļu tikko attaisnotajiem un atļautu iziet pa dienesta durvīm, uz kurām rakstīts ″Nepiederošiem ieeja aizliegta″, visai plaši atspoguļoja gan televīzija, gan aprakstīja prese. Pašu sprieduma nolasīšanu gan neizdevās ne nofilmēt, ne dzirdēt, jo tiesnese L. Volberga pēdējā brīdī bija nomainījusi tiesas zāli un par to nez kāpēc nebija informēta pat prokurore un cietušās puses pārstāvji - čigānietes no Latgales priekšpilsētas, toties kaut kā uzzināja tiesājamo draudzenes. Kad viņas iegāja mazajā tiesas zālē, tā jau bija pilna un brīva vieta atradās tikai prokurorei. Kāpēc tiesnesei vajadzēja mainīt tiesas zāli, kurā neatradās vieta cietušās puses pārstāvēm, kuras arī ir procesa dalībnieces? Tiesnese skaidroja, ka viņai esot bijis bail iet garām čigānietēm... Tāda ksenofobija pret čigāniem liek aizdomāties, cik objektīva var būt tiesnese, ja uz apsūdzēto sola nonāk čigāns. Saistībā ar slepeno sprieduma nolasīšanu Tiesnešu disciplinārkolēģija viņai izteica piezīmi.

Par ko tad policisti nonāca uz apsūdzēto sola un kā izpaudās dienesta pilnvaru pārsniegšana, kas noveda pie letālām sekām? Īsumā hronoloģisks apsūdzības būtības izklāsts. Policista J. Vingra māsa Dace Vingre, kuras pamatnodarbošanās vismaz tolaik bija prostitūcija (to apliecina arī tas, ka viņa kā ″mīlas priesteriene″, piedāvājot specifiskas dabas pakalpojumus, bija ievietojusi laikrakstos attiecīgus sludinājumus), vērsās Rīgas 23. policijas nodaļā, kur strādāja viņas brālis un uzrakstīja iesniegumu, ka esot izvarota un to esot izdarījis kāds čigāns no Lubānas ielas - Valērijs Čubrevičs. Te uzreiz jāuzsver, ka tie bija apzināti meli un D. Vingri par nepatiesu liecību sniegšanu notiesāja ar nosacītu cietumsodu. Ceļā uz policijas iecirkni ″mīlas priesteriene″ gan paspēja stāties dzimumsakaros ar kādu, starp citu, sabiedrībā visai zināmu personu, un tiesu mediķi patiešām konstatēja spermu viņas organismā, tikai... tā nebija V. Čubreviča sperma.

Pēc D. Vingres ierašanās policijas iecirknī, pat nesaskaņojot savu tālāko rīcību ar vadību, četri policijas darbinieki aizbrauca uz Lubānas ielas namu, kur pie nama saimnieka J. Vēdzes atradās norādītais varmāka V. Čubrevičs. J. Vēdze esot sasists līdz bezsamaņai, smagi piekauts arī V. Čubrevičs. Abus aizgādāja līdz policijas iecirknim, tomēr tur policisti nolēmuši V. Čubreviču vest uz Rumbulas mežu apkārtni.

Policisti pārcentās?

  

Kas tur īsti notika un kurš ko darījis, var tikai minēt (policisti apgalvoja, ka V. Čubrevičs jau iepriekš esot bijis piekauts). Policijas iecirknī atpakaļ atgādātais V. Čubrēvičs vairs neizrādīja dzīvības pazīmes, policisti viņu nometuši tualetē pie izlietnes. Tiesu medicīniskā ekspertīze līķim konstatēja 33 dažādus miesas bojājumus, tostarp galvas un galvas smadzeņu sasitumus, vairākus veselībai bīstamus sasitumus vēdera un krūškurvja rajonā. Tāpat viņam lauztas vairākas ribas, uz rokām un kājām konstatēti vairāki zemādas asinsizplūdumi un ādas nobrāzumi. Tie kosntatēti arī sēžas un dzimumorgānu apvidū. Ja V. Čubrevičs būtu palicis dzīvs, iespējams, policistiem neparko nebūtu jāatbild un V. Čubrevičs nekādas pretenzijas neizteiktu.

Kas par to liek domāt? Nu nebija V. Čubrevičs tas likumpaklausīgākais pilsonis, esot arī, tāpat kā daudzi citi čigāni Maskavas forštatē, pietirgojis narkotikas. Nez vai tāds alktu pēc sarunas un jo vairāk pēc konfliktiem ar policiju. Tieši tamdēļ pieļaujams, ka policisti bija pārliecināti, ka ″kaut kāds čigāns no Lubančika″ jau nu neuzdrošināsies celt troksni, turklāt aculiecinieku notiekošajam Rumbulas mežā arī nebija. Kādas varēja būt problēmas?

Tomēr problēmas radās tieši tādēļ, ka V. Čubrevičs vairs nespēja pateikt, ka neviens policists viņam pat pirkstu nav piedūris - līķis ir neietekmējams liecinieks. Maz ticams, ka čigānu policisti gribēja nogalināt - izskaidrojamāka ir versija, ka par D. Vingres piesmieto godu viņi gribēja izspiest naudu, tomēr Rumbulā pārcentās.

Nevarētu gan teikt, ka ar lieciniekiem 23. nodaļā netika strādāts. Piekautais Lubānas ielas nama saimnieks J. Vēdze uz dzīvi Lielbritānijā pārcēlās vēl pirms tiesas prāvas. Iemesls - bailes no policijas par viņa sniegtajām liecībām. Jau nākamajā dienā pēc notikušā viņš saukts uz 23. policijas iecirkni, kur priekšnieka vietnieka kabinetā ar viņu vairāku stundu garumā veiktas pārrunas, pēc kurām uzrakstījis paskaidrojumu, ka neko par notikušo nezina. Pēc divām dienām viņš gan saņēmās drosmi TV ″Panorāmai″ intervijā atzīt, ka viņu piekāva policijas darbinieki, tomēr vēlāk par prātīgāku atzina no Latvijas aizbraukt. Arī V. Čubrēviča atraitne pēc policistu attaisnošanas kopā ar radiniekiem aizbrauca uz Krieviju. Līdz ar to savu apelācijas sūdzību viņa vairs neuzturēja. Acīm redzami, ka tāds lēmums pieņemts bailēs no tiesas zālē pašpārliecinātajiem un attaisnotajiem policistiem, kuri tiesā kā zinādami spriedumu. gremodami košļājamās gumijas, smīnēja cietušajiem sejā, kā arī viņu bijušajiem kolēģiem, kuru spēkos būtu ″Lubančika čigānu″ dzīvi padarīt nepanesamu.

Arī prokurore Indra Petruhno pieļauj, ka cietušajai pusei spriedums varēja radīt bažas par nākotni. ″Personīgi man tāds spriedums likās vienīgi pārsteidzošs, jo pierādījumu apsūdzēto vainai, manuprāt, bija pietiekami. Negribu teikt, ka tiesnese būtu rakstījusi spriedumu tendenciozi. Pirmkārt nepilnīgs un aplams bija sēdes sekretāres rakstītais tiesas sēdes protokols, kur bija sagrozīts liecinieku teiktais vai būtiskas detaļas vispār netika atspoguļotas. Tomēr spriedumā ir interpretēti arī fakti, kas nav tiesas sēdes protokolā. Apsūdzētie noliedza, ka konkrētajā laikā bijuši Rumbulas apkārtnē, tomēr LMT izziņa apstiprina, ka viņi tobrīd bijuši Rumbulas bāzes stacijas apkārtnē. Tiesa nez kamdēļ šo izziņu vērtēja kritiski. ″ Apelācijas protesta izskatīšanai lieta Rīgas apgabaltiesā nodota 2003. gada 19. jūnijā. Kāda izskatās situācija 2012. gada oktobrī? Nevarētu teikt, ka lieta būtu gluži vienkārši iegrūsta tālākajā atvilktnē. Notikušas veselas 18 tiesas sēdes, tikai... Lietas skatīšana nemitīgi tikusi atlikta. Kāpēc?

Apelācijas hronoloģija

  

Pirmo apelācijas tiesas sēdi nozīmēja Rīgas apgabaltiesas tiesnese Olga Lazdiņa. Viņas vadībā tās bija sešas.

  

2004. gads

21. aprīlis. Lieta jāatliek, jo gan cietusī puse, gan apsūdzētie vēl pieprasa papildus iepazīties ar lietas materiāliem.

30. septembris. Darba nespējas lapa cietušās puses advokātam Edgaram Vācietim.

4. oktobris. Slimības lapa J. Vingrim, A. Lipņickim, kā arī cietušām puses advokātam E. Vācietim.

29. novembris. Darba nespējas lapa A. Lipņickim.

  

2005. gads

7. novembris. Saslimst R. Meļķis. Neierodas arī advokāts E. Vācietis (tolaik viņu aizturēja KNAB un advokāta pilnvaras viņam apturētas). Noskaidrojas, ka J. Vingris aizceļojis uz Īriju. Uz Īriju tiek nosūtīts tiesiskās palīdzības lūgums.

  

2006. gads

25. septembris. Īrijas puse paziņo, ka paziņojums par J. Vingri saņemts novēloti. Bez J. Vingra lietu skatīt nav iespējams, tāpēc tā jāatliek.

Tiesnese O. Lazdiņa aiziet pensijā.

  

2007. gads

Lietu nodod tiesnesim Aivaram Uminskim

22. marts. Īrijas puse ziņo, ka J. Vingris vairs norādītajā adresē nedzīvo. Turklāt tiesnesis pats sevi atstata no lietas izskatīšanas, jo viņa palīgs esot radinieks tiesājamajam I. Straumem.

Lietu nodod tiesnesei Ingūnai Amoliņai

17. decembris.

Darba nespējas lapu iesniedz I. Straume. Joprojām nav Īrijā esošais J. Vingris, uz tiesu zvana sieviete, kas uzdodas par viņa sievu un klāsta, ka vīram ieģipsēta kāja. Īrijas puse paziņo, ka J. Vingris pēc sava advokāta ieteikuma nav vēlējies parakstīties par pavēstes saņemšanu. Pieaicinātā lieciniece, ″mīlas priesteriene″ D. Vingre nevarot ierasties, jo ″no 17. decembra līdz 19. decembrim jāveic pilsoņa darba pienākumi″.

  

2008. gads

23. septembris. Darba nespējas lapa A. Lipņickim.

  

2009. gads

29. jūnijs. Sarakstē ar Īrijas pusi noskaidrots, ka J. Vingris atkal atteicies parakstīties par pavēstes saņemšanu.

24. novembris. Īsi pirms tiesas sēdes (tā sākās pulksten 10) I. Straume sasirgst - uz tiesas sēdi nogādā darba nespējas lapu, kas izrakstīta tās pašas dienas agrā rītā.

  

2010. gads

15. februāris. Darba nespējas lapa R. Meļķim. Izmaiņas likumdošanā beidzot ļauj lietu skatīt bez Īrijā esošā J. Vingra.

17. maijs. Neierodas apsūdzēto advokāte V. Oļhova.

9. septembris. Neierodas I. Straume, kurš, pēc advokātes V. Oļhovas vārdiem, tieši todien nogādāts Linezera slimnīcā.

  

2011. gads

14. marts. Apstiprinās, ka I. Straume patiešām trīs dienas sabijis slimnīcā, bet uz šo tiesas sēdi viņš neierodas, iemeslus pat nepaziņojot. Tiesas lēmums: I. Straumem uzlikt soda naudu Ls 100 apmērā, kā arī uzdot policijai nodrošināt viņa piespiedu atvešanu uz nākamo tiesas sēdi.

7.septembris. Vēlreiz nolemts I. Straumi nogādāt uz tiesu piespiedu kārtā.

  

2012. gads

16. janvāris. Advokāte V. Oļhova pēc pieciem gadiem kopš lieta atrodas pie I. Amoliņas attop, ka tiesnese esot pirmstiesas izmeklēšanas laikā piedalījusies drošības līdzekļa pārskatīšanā šajā lietā (krimināllietas materiālos tādiem datiem vajadzēja būt jau no paša sākuma) un piesaka tiesnesei noraidījumu. Noraidījums tiek pieņemts.

12. septembris. Lietu sāk skatīt tiesnese Signe Kalniņa un atreferē tiesas materiālus. Ieradušies A. Lipņickis, I. Straume, R. Meļķis. Lietu atliek līdz š.g. 5. decembrim.

Pagātnes solījumi un tagadnes realitāte

Kā jau minēts, ja V. Čubrevičs izdzīvotu, visticamākais, policistiem daudz par ko nevajadzētu satraukties. Iespējams, ka sabiedrību arī neko daudz neieinteresētos par ″kaut kāda narkotiku tirgoņa čigāna″ likteni, ja ne žurnālistu interese par to, vai arī čigānam varētu būt tiesības mirt savā nāvē. Vienlaikus būtisks ir arī jautājums par to, vai lieta tik bezcerīgi ievilktos, ja policisti būtu nozūmējuši kādu sabiedrībā zināmu un ietekmīgu cilvēku vai, teiksim, viņa tuvu radinieku.

Par apelācijas tiesas procesu pirms daudziem gadiem sāka runāt vēl toreizējais tieslietu ministrs Aivars Aksenoks. Preses konferencē viņš sacīja, ka nevar iejaukties tiesu darbā, tomēr var risināt ″organizatoriskus jautājumus″ un solīja, ka konkrēti šīs lietas ″apelācijas procesa izskatīšana nebūs gadu jautājums, bet to izskatīs dažu mēnešu laikā″. To viņš varot apsolīt, un šim procesam viņš personiski rūpīgi sekošot. Tā kādreizējais tieslietu ministrs solīja tālajā 2003. gadā.

Ja ministra solītais patiešām realizētos un lietu izskatītu ″saprātīgā″ laikā, sazin kāds vēl būtu tiesas lēmums vainas atzīšanas gadījumā. Kad lieta vēl bija silta, prokurore bija prasījusi 10 gadus cietumsoda katram. Bet tagad? Ko nu vairs par vecām lietām...

Apsūdzēto īslaicīgās slimošanas vajadzīgajos datumos, pamīšus nomainot vienam otru un pa reizei neatnākot advokātam, nav nekāds know how lietu stiepšanai garumā. Ilgi runāts par aizdomīgajām slimošanām un lietu mērķtiecīgu vilcināšanu, tomēr ar problēmas identificēšanu vien ir par maz, nepieciešami arī līdzekļi tās atrisināšanai. Tiesa, protams, var nozīmēt tiesu ekspertīzi, lai noteiktu, vai ilglaicīga slimošana ir pamatota, tomēr arī tas prasa laiku. Atbildīgās amatpersonas daudz runājušas par to, ka jāpieņem grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas pieļautu prasīt ārsta atzinumu, vai pacienta veselības stāvoklis ļauj piedalīties tiesas sēdēs. Bet runāts vēl nav darīts.

Kāpēc apsūdzētie būtu ieinteresēti lietu vilcināt? It kā taču zināms teiciens ''raņše sjaģeš raņše vijģeš'' (ātrāk iesēdīsies, ātrāk iznāksi - krievu val.). Tomē jāatgādina, ka Krimināllikumā ir iekļauts 49.1 pants ar nosaukumu "Soda noteikšana, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā". Šajā pantā ir noteikts: (1) Ja tiesa konstatē, ka nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tā var:

1) šo apstākli ņemt vērā pie soda noteikšanas un sodu mīkstināt;
2) noteikt sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā;
3) noteikt citu, vieglāku soda veidu, nekā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēts likumā.

Ja 10 gadus nevar izskatīt apelācijas protestu, kāda vairs runa par ″kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā″? Ekspolicistiem tā kā būtu visas tiesības cerēt uz iespējamā, soda mīkstināšanu. Kaut gan slimotāji nav bijuši ne tiesneši, ne prokurori, bet apsūdzētie paši ar savām sirgšanām lieguši sev tiesības uz ″saprātīgajiem termiņiem″. Lai arī kā šī lieta beigsies, tā atgādinās veco patiesību, ka novēlota tiesa vairs nav taisnīga tiesa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!