Ir pagājuši tikai divi gadi[1], un atkal atkārtojas mēģinājums likvidēt Latvijas lielāko (un faktiski vienīgo) tieslietām veltīto regulāro preses izdevumu - nedēļas žurnālu "Jurista Vārds". Kampaņa vēl tikai uzņem apgriezienus un ir pat interesanti vērot - kas vēl ieplānots un kas sekos?
Pagājušajā nedēļā no Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētāja Henrika Danusēviča uzzinājām, ka "Jurista Vārds" ir priviliģēts izdevums "šaurai korporatīvai - juristu kastai" un ka žurnāla izdošana ir galvenais iemesls, kura dēļ valdībai vajadzētu sasparoties un beidzot likvidēt tā izdevēju - VSIA "Latvijas Vēstnesis", kurš vispār esot "lielceļa laupīšanas modernais paveids".
Tomēr vērīgs lasītājs pamanīs, ka Tirgotāju asociācijas vadītājs runā par vairākām liekām "blakus funkcijām", kuras realizē šis valsts uzņēmums, kaut gan vārdā nosauc tikai vienu - "Jurista Vārdu", acīmredzot tādēļ, ka šāda, "šauri korporatīva juristu kastas" žurnāla liekēdību plašākai sabiedrībai ir viegli "pārdot".
Tomēr tieši citas "Latvijas Vēstneša" "blakus funkcijas", kuru lietderību apšauba, bet skaļi nenosauc H. Danusēvičs, visticamāk ir dažu uzņēmēju un viņu lobistu satraukuma pamats: runa ir par "Latvijas Vēstneša" bezmaksas tiesību aktu portālu www.likumi.lv.
Katru mēnesi portālā www.likumi.lv, kas ir populārākais valsts uzturētais interneta resurss Latvijā, iegriežas ap 150 tūkstošiem lietotāju. Daļa no viņiem datu bāzi lieto regulāri, līdz ar to portāls, piemēram, šī gada janvārī kopumā apmeklēts pusmiljonu reižu. Gada griezumā skaitļi kļūst astronomiski: tiek aplūkoti vairāki miljoni dokumentu.
Portālu www.likumi.lv "Latvijas Vēstnesis" ir radījis vairāku gadu garumā bez valsts budžeta tieša finansējuma, par paša uzņēmuma līdzekļiem (tiem pašiem, par kuru lietderīgo izmantojumu šaubās Tirgotāju asociācija). Milzīgajā normatīvo aktu datu bāzē katram interesentam bez maksas pieejami sistematizēti un konsolidēti normatīvie akti.
Nav grūti sarēķināt, cik ļoti perspektīvs būtu normatīvo aktu pārdošanas bizness, ja kādam izdotos iekasēt kaut vai 10 santīmus par katru no šobrīd portālā www.likumi.lv bez maksas apskatītajiem dokumentiem.
Neminot šeit konkrētus nosaukumus un vārdus, bet patiešām nebūtu grūti atrast īsu saiti starp dažiem uzņēmumiem un to politiskajiem lobistiem (Latvijas Darba devēju asociācija, Tirgotāju asociācija), kas jau gadiem ilgi neskaitāmu darba grupu sastāvos nopūlas, bremzējot oficiālās elektroniskās publikācijas ieviešanu, kas pieņemšanas gadījumā acīmredzot laupītu cerību uz šādu "tieslietu biznesu".
Vienlaikus jāatzīst, ka retorika burtiski pēdējā gada laikā ir nedaudz mainījusies, jo vēl pavisam nesen šie paši lobisti apgalvoja, ka privātās rokās jāatdod (un jāpārvērš par maksas pakalpojumiem) ne vien normatīvo aktu sistematizēšana, konsolidēšana un citas lietas, ko šobrīd dara "Latvijas Vēstnesis", bet privatizēt vajadzētu arī pašu normatīvo aktu izsludināšanu, kas noslēdz likumdošanas procesu: tad valsts faktiski nonāktu ķīlnieka lomā - ja privātais partneris kādu dienu atteiktos publicēt likumus un, piemēram, pieprasītu augstāku maksu par saviem pakalpojumiem, bet valsts to nevarētu atļauties, droši vien nāktos normatīvos aktus nolasīt uz Rīgas pils vai Ministru kabineta kāpnēm, raidīt pa radio vai televīzijā, jo, kamēr tas nav darīts zināms sabiedrībai, neviens normatīvais akts nevar stāties spēkā.
Turpmāk izklāstīšu argumentus, kas apgāž H. Danusēviča apgalvojumus par "Jurista Vārdu" kā priviliģētu izdevumu "šaurai korporatīvai - juristu kastai", pamatojot gan to, kādēļ šāds izdevums ir nepieciešams arī uzņēmējiem (tai skaitā tirgotājiem), gan norādot uz žurnāla darbības tiesisko pamatojumu, gan analoģiju ar ārzemēm, kur tāpat kā Latvijā valsts atbalsta šādus izdevumus. Pēc tam vēlreiz atgriezīšos pie lobistu - Latvijas Darba devēju asociācijas un Latvijas Tirgotāju asociācijas - aktivitātēm, ar ko tie cenšas bremzēt Oficiālās publikācijas likuma pieņemšanu. Noslēgumā izteikšu viedokli par cīņas metodēm, kas tiek izmantotas, sabiedrības acīs nomelnojot žurnālu "Jurista Vārds" un tā autorus - cienījamus tiesību zinātniekus.
"Jurista Vārds" kā sabiedrības, tai skaitā uzņēmēju nepieciešamība
Līdz šim bija ierasts, ka sakārtota tiesiskā vide ir viena no Latvijas un ārvalstu uzņēmēju skaļākajām prasībām veiksmīgas komercdarbības attīstīšanai mūsu valstī. Acīmredzot pēdējās nedēļas laikā ir notikušas kādas fundamentālas pārmaiņas un ir pārtrūkusi loģiskā saikne starp attīstītu tieslietu sistēmu (kas nav iespējama bez nepārtrauktas zinātniskas un praktiskas analīzes, ko nodrošina "Jurista Vārds") un funkcionējošu ekonomiku (kuras dzinējspēka - uzņēmēju - vārdā runā Tirgotāju asociācija).
Jo kā gan citādāk varētu vērtēt Danusēviča kunga kategorisko secinājumu par "Jurista Vārdu" kā juristu šauri korporatīvu izdevumu, no kura atbalstīšanas valstij būtu nekavējoties jāatsakās.
Vai tiešām būtu iespējams, ka Tirgotāju asociācijas vadītājs nav neko dzirdējis, piemēram, par SIA "Palink" (veikalu tīklu "IKI" un "Cento" operatora) maksātnespējas procesu, kas tika ierosināts šī gada janvārī un izraisīja ne vien plašu interesi Latvijā, bet arī Eiropas Komisijas amatpersonu iejaukšanos? "Jurista Vārds" ir vienīgais preses izdevums Latvijā, kas ir darījis pieejamu sabiedrībai Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas spriedumu, ar kuru šis apšaubītais maksātnespējas process tika ierosināts; pēc tam žurnālā sekoja vairāku ekspertu viedokļi par "Palink" gadījumu. "Jurista Vārda" diskusijas mērķis bija viennozīmīgs - tieslietu sistēmas sakārtošana, kas nepieļautu līdzīgus komercdarbības apdraudējumus nākotnē.
Vesels "Jurista Vārda" numurs savulaik ticis veltīts būtiskajiem Konkurences likuma grozījumiem, kas ļoti tiešā veidā skāra jebkuru nozīmīgu tirgotāju Latvijā. "Jurista Vārds" ir arī vienīgais preses izdevums, kas regulāri publicē Uzņēmumu reģistra amatpersonu atziņas ar ekspertu komentāriem, tāpat žurnālā lasāmi Konkurences padomes lēmumi un to analīze.
Uzskaitījumu varētu turpināt, tomēr piebildīšu tikai, ka arī jaunākais, 28. februāra, "Jurista Vārds" no vāka līdz vākam veltīts komerctiesībām, kas regulē uzņēmēju, tātad arī Danusēviča kunga pārstāvēto tirgotāju, darbību: žurnālā apkopoti viedokļi un tiesu spriedumi saistībā ar kapitālsabiedrību valdes locekļu tiesiskā statusa problēmu.
Konsekvences, kas izriet no Tirgotāju asociācijas vadītāja faktiskā uzstādījuma, ka tieslietu sistēmas funkcionēšana (un juridiska žurnāla iznākšana) ir tikai juristu "kliķes" interese, ļauj izdarīt daudzus analogus secinājumus. Piemēram, ka veselības aprūpe sistēma ir vajadzīga tikai tādēļ, lai ārstiem būtu kur strādāt, bet ugunsdzēšanas dienests radīts tādēļ, lai tā darbinieki varētu vizināties sarkanās mašīnās, kas aprīkotas ar zilām bākugunīm ...
"Jurista Vārda" darbības pamatojums
Līdzšinējā Latvijas valsts politika ir atšķīrusies no Danusēviča kunga redzējuma. Apzinoties, ka tiesības caurauž visas sabiedrības sfēras un tieši vai netieši ietekmē jebkuru valsts iedzīvotāju, liela nozīme ir pievērsta gan normatīvo aktu plašai pieejamībai, gan mērķtiecīgai tiesiskas domas un prakses analīzes un attīstības veicināšanai.
1993. gadā tika nodibināts Latvijas Republikas oficiālais laikraksts "Latvijas Vēstnesis", kas īsteno likumdošanas procesa noslēdzošo fāzi - izsludina likumus un citus normatīvos aktus. Līdzīgi oficiālie izdevumi darbojas visās Eiropas valstīs.
Vienlaikus, apzinoties to, ka valstij ir ne vien jāpublicē normatīvie akti, bet arī jāskaidro sabiedrībai to saturs, Ministru padome, jau 1993. gadā, noteica "Latvijas Vēstnesim" pienākumu publicēt arī normatīvo aktu skaidrojumus.[2] Šāds uzdevums minēts arī "Latvijas Vēstnesi" pārraugošās Tieslietu ministrijas nolikumā: "nodrošināt sabiedrības informēšanu un dialogu ar sabiedrību par tiesību politiku, kā arī veicināt sabiedrības tiesiskās domas un apziņas attīstību atbilstoši demokrātiskas valsts principiem".[3]
Tādējādi nepamatots izrādās H. Danusēviča apgalvojums, ka "Jurista Vārds" ir lieka "blakus funkcija", kas nav saistīta ar VSIA "Latvijas Vēstnesis" pamatuzdevumu. "Jurista Vārds" ir viens no valsts instrumentiem, ar kura palīdzību tā pēc iespējas efektīvi īsteno Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā noteikto, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.
Šī gada sākumā iznāca jau 700. "Jurista Vārda" numurs. Ar žurnālu sadarbojas faktiski visi nozīmīgākie Latvijas tiesību zinātnieki un praktiķi, datu bāzē internetā uzkrāti tūkstošiem publikāciju. Žurnālā lasāmie viedokļi tiek izmantoti, gatavojot tiesību aktu projektus, tai skaitā diskusijās valdībā un Saeimā. Uz "Jurista Vārdu" regulāri atsaucas tiesas savos spriedumos, tai skaitā Augstākā tiesa un Satversmes tiesa.
Nedz neparasts gadījums, nedz izņēmums
Valsts atbalsts "Jurista Vārdam" nav pirmreizējs nedz vēsturiskā nozīmē, nedz unikāls Latvijas gadījums. Latvijas Republikas Tieslietu ministrija no 1920. līdz 1940. gadam izdeva "Tieslietu Ministrijas Vēstnesi". Arī citās valstīs šādu izdevumu finansēšanu pilnībā vai daļēji sedz valsts. Tā, piemēram, Igaunijas juridiskais žurnāls "Iuridica" un tā starptautiskais pielikums "Iuridica International" tiek finansēts no valsts līdzekļiem.
Šobrīd aptuveni pusi žurnāla "Jurista Vārds" budžeta veido izdevēja - VSIA "Latvijas Vēstnesis" - līdzfinansējums, otru pusi sedz abonēšanas maksas.
Savukārt uzņēmuma "Latvijas Vēstnesis" ieņēmumi veidojas galvenokārt no valsts noteiktajiem obligātajiem oficiālajiem sludinājumiem, kurus apmaksā dažādas sociālās grupas, tai skaitā arī uzņēmēji (viņu apmaksātie sludinājumi veido aptuveni 25% no uzņēmuma ienākumiem). "Latvijas Vēstnesis" nekad nav saņēmis nekādu tiešu valsts budžeta dotāciju - valsts noteiktie obligātie sludinājumi ir šī uzņēmuma funkciju īstenošanas avots. Par tādējādi iekasēto naudu tiek izsludināti Latvijas Republikas normatīvie akti.
Var diskutēt par šāda modeļa priekšrocībām un mīnusiem, taču valsts tādu ir izvēlējusies kopš "Latvijas Vēstneša" dibināšanas 1993. gadā, un, starp citu, šāda pieredze nav nekas unikāls arī Eiropas mērogā.
Runājot par atbalstu žurnālam "Jurista Vārds", vēl jāpiebilst, ka valsts līdzfinansējums ir nepieciešams un attaisnojams gadījumos, kad sabiedrības vajadzību pēc noteikta veida informācijas vai produkta nav iespējams īstenot ar privāta kapitāla palīdzību - tādēļ, ka komersantu dabiska interese ir nopelnīt, un nevis ražot produktus, kas sabiedrībai ir nozīmīgi, bet ar kuriem nav iespējams gūt peļņu. Tieši tādēļ valsts ar dažādu mehānismu palīdzību pilnībā vai daļēji finansē, piemēram, arī sabiedrisko televīziju un radio, žurnālu "Rīgas Laiks", vairākus kultūras un mākslas izdevumus.
"Jurista Vārds" kā dūmu aizsegs
Ja esam konstatējuši, ka Tirgotāju asociācijas vadītāja sašutums par "Jurista Vārda" eksistenci ir grūti pamatojams, kā tomēr iespējams izskaidrot kampaņu, kas saistībā ar žurnālu un tā izdevēju tieši šobrīd vēršas plašumā?
Vairāku gadu garumā "Latvijas Vēstnesis" radījis milzīgu normatīvo aktu datu bāzi www.likumi.lv, kurā katram Latvijas iedzīvotājam tiešsaistes režīmā jebkurā laikā un pilnīgi bez maksas pieejami sistematizēti un konsolidēti likumi, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteiktumi un faktiski visi citi Latvijas Republikā pēc neatkarības atjaunošanas pieņemtie - gan spēkā esošie, gan spēku zaudējušie - normatīvie tiesību akti. Turklāt šajā datu bāzē ir izveidoti ērti meklēšanas rīki, normatīvie akti ir sistematizēti arī pa tēmām (lai tos varētu atrast vienkāršs cilvēks, kura ikdiena nav saistīta ar likumu pasauli), tiem ir pievienotas norādes uz saistītajiem dokumentiem, ir atrodamas vēsturiskās versijas utt.
Portālu www.likumi.lv ik mēnesi apmeklē aptuveni 150 000 lietotāju (tā nevar būt tikai "šauri korporatīvā juristu kasta"), viņu vidū, protams, ir arī uzņēmēji. Tieši augstais portāla www.likumi.lv lietotāju skaits ir principiāls pamatojums tam, ka šī VSIA "Latvijas Vēstnesis" šķietamā blakus funkcija ir ļoti būtiska sabiedrības vajadzība, jau pieminētā Satversmes 90.panta ("Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības") īstas, nevis formālas īstenošanas sastāvdaļa.
Tomēr joprojām ir cilvēki, kas uzskata, ka valstij jāaprobežojas tikai ar normatīvo aktu formālu izsludināšanu, savukārt konsolidētās versijas (tādas, kur grozījumi iestrādāti likuma tekstā), nemaz nerunājot par citām ērtībām, ko bez maksas piedāvā www.likumi.lv, ir privāta biznesa daļa. Tātad katram, kurš gribētu noskaidrot, kāds šobrīd izskatās, piemēram, Administratīvo pārkāpumu kodekss, būtu patstāvīgi jāsastāda likuma teksts, kuru veido 1984.gadā pieņemtais sākotnējais variants un vairāk nekā 120 atsevišķi grozījumi (kurš gan to spētu izdarīt?). Otrs variants, ja pašrocīga likuma teksta konsolidācija ar šķērēm un līmi neizdotos, - likuma aktuālā versija būtu jāpērk no kāda komersanta. Turklāt šim cilvēkam būtu jārēķinās ar to, ka likums pēc kāda laika atkal tiks grozīts, tātad atkal būs jāpērk jauna likuma konsolidētā versija. Vai valsts varētu sagaidīt no saviem pilsoņiem likumpaklausību gadījumā, ja tiem faktiski tiktu liegtas tiesības iepazīties ar spēkā esošajiem likumiem? Un vai arī uzņēmēji - iespējams, turīgākā Latvijas sabiedrības daļa - būtu ar mieru maksāt par katru reizi, kad tiem vajadzētu noskaidrot, piemēram, nodokļu likumdošanas aktuālo stāvokli?
Diemžēl šī atsevišķu lobistu ievērojamā aktivitāte brīdī, kad Saeimā uz otro lasījumu tiek virzīts Oficiālo publikāciju likuma projekts, kas ļautu atteikties no oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukāšanas papīra formā, piešķirtu oficiālu statusu elektroniskajai versijai, ļaujot ietaupīt ievērojamus līdzekļus, kas šobrīd tiek tērēti laikraksta drukāšanai, un tādējādi arī samazināt oficiālo sludinājumu izmaksas un papildus tam sakārtotu citus ar VSIA "Latvijas Vēstnesis" saistītus jautājumus, tai skaitā, pārveidot to par valsts aģentūru (ko cita starpā kā milzīgu jaunumu iesaka Tirgotāju asociācija), liek šaubīties, vai rūpes par vispārējām interesēm nav vēlme aizsegt kādu ārā lienošu āža kāju, šajā gadījumā, - vēlmi savtīgi piesavināties valsts funkcijas.
Nav grūti sarēķināt, cik ļoti perspektīvs būtu normatīvo aktu pārdošanas bizness, ja izdotos vai nu slēgt, vai privatizēt "Latvijas Vēstneša" "blakus" funkciju - portālu www.likumi.lv. Iedzīvotāji būtu spiesti normatīvos aktus lasīt par maksu kādā privātā portālā.
Secinājums: lai kā necenstos to pasniegt, šis lobistu stāsts tomēr atkal ir par krekliem un nevis par sirdsapziņām...
Pēdējais salmiņš
Kad Oficiālās publikācijas likuma projekts nonāca Saeimā, cīņa no valdības kuluāriem pārcēlās uz parlamenta Juridisko komisiju, kurā - kāda sakritība! - darbojas vairāki deputāti juristi, kuriem nenākas viegli ieskaidrot to, cik ļoti šauri patiesībā būtu jāsaprot Satversmes 90.pants ("Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības").
Un atkal, tāpat kā brīdī, kad likumprojektu skatīja valdībā, tiek izspēlēta "Jurista Vārda" kārts, cerot, ka līdz ar cinīti tiks nogāzts viss vezums. Žurnāls tiek padarīts par gandrīz galveno Latvijas ekonomikas attīstības traucēkli. Un šaubu ēna nogulst arī pār Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas profesores Dr.iur. Ilmas Čepānes objektivitāti, jo viņa ir ... viena no vairāk nekā 400 "Jurista Vārda" sadarbības partneriem - publikāciju ārštata autoriem. (Starp citu, I. Čepāne savus rakstus žurnālā sāka publicēt, vēl būdama Satversmes tiesas tiesnese, sen pirms politiskās karjeras sākuma, un viņa vairākkārt atzīta par vienu no mūsu labākajām autorēm; bez profesores publikācijām vides tiesībās šādas tiesību nozares Latvijā faktiski nebūtu).
Turklāt - apgalvo lobisti, un viņiem šai gadījumā ir taisnība, - žurnālā savus rakstus daudzu gadu garumā publicējuši arī vairāki citi Juridiskās komisijas locekļi, piemēram, Dr.iur. Andrejs Judins. Viņi patiešām, tāpat kā visi citi "Jurista Vārda" autori ir saņēmuši likumīgo atlīdzību par savām publikācijām - tādēļ, ka to paredz Autortiesību likums.
Taču tie, burtiski daži desmiti latu, ko autors saņem par rakstu, kura sagatavošana prasa vairāku nedēļu, varbūt par mēnešu darbu, lobistu raisītajā publiskajā diskusijā netiek konkretizēti, bet gan aizdomīgi dēvēti par "naudas tērcīti", kas plūst no "Jurista Vārda" Saeimas virzienā...
Šim apgalvojumam seko "loģiskas" šaubas par deputātu spriestspēju ne vien attiecībā uz "Jurista Vardu", bet arī uz visu oficiālās publikācijas jautājumu kopumā, tai skaitā uz to, cik daudz normatīvo aktu pieejamības nodrošināšanā ir jādara valstij un kur būtu jānosprauž tā robeža, aiz kuras personas tiesības zināt savas tiesības varētu tirgot par naudu.
Šis notikumu pavērsiens liecina par to, ka pārliecinošu argumentu pret oficiālās publikācijas jautājuma sakārtošanu acīmredzot sāk trūkt un visi līdzekļi labi. Kampaņa ir sākusies. Vispirms tiek publicēts "argumentēts" viedoklis, tam kā uz burvju mājienu seko desmitiem tikpat "kompetentu" un izteikti vienveidīgu interneta komentāru, pēc tam par attiecīgo jautājumu tiek modināta interese masu medijos, kas gluži nejauši, bet gandrīz kā sarunājuši, "viedokli" turpina atspoguļot.
Saeimā notiek darbs pie Oficiālās publikācijas likuma otrā lasījuma. Vēl priekšā trešais. Lobisti darbojas. "Jurista Vārds" turpina iznākt. Portāls www.likumi.lv joprojām bez maksas. Spriedze aug!
[1] Dina Gailīte. Darba devēji pret "Jurista Vārdu" - spēle bez noteikumiem. Delfi, 2010. gada 21.marts: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/dina-gailite-darba-deveji-pret-jurista-vardu-spele-bez-noteikumiem.d?id=30744239
[2] Latvijas Republikas Ministru Padomes 1993. gada 2. februāra lēmums Nr. 47 "Par valsts uzņēmuma "Latvijas Vēstnesis" nodibināšanu", skat.: http://www.likumi.lv/doc.php?id=63304&from=off
[3] Tieslietu ministrijas nolikums, skat.: http://www.likumi.lv/doc.php?id=74748