Negaidītību nodrošināja zināms neprofesionālisms un playlist trūkums. Komerciālā radio pasaulē ir pieņemts definēt radiostacijas formātu – gan klausītāja, gan reklāmdevēja ērtībām. Formātu iespējas ir atvērtas, taču izplatītākie pārdesmit ir labi zināmi (http://www.nyradioguide.com/formats.htm). Nu jau gadus 10 –12 to vidū stabili atrodas alternative, adult alternative, adult album alternative – klausītājiem, kam zosādu uzdzen “visvairāk pārdotie hiti”.

Atklāti sakot, KNZ nebija šī formāta radio. Tas nebija paredzēts apstiprinātajā programmas koncepcijā un arī netika īstenots. Alternatīvās mūzikas formāts ir pietiekami “apaudzis” ar mūzikas biznesam raksturīgajiem elementiem. Tajā ir savi hiti, savi topi un sava rutīna. Rokmūzikas estētikas attīstība un noteiktas izmaiņas mūzikas klausīšanās ieradumos ir padarījušas šo formātu par tikpat komerciāli lietojamu un ekspluatējamu kā Top40. Par tendencēm šajā biznesā šobrīd tiek diskutēts ne tikai pie mums (http://radioindustry.about.com/library/weekly/aa032001a.htm).

Iespējams, ka KNZ būtu varējis kļūt par vienu no šādiem pelnošiem radio, taču tā īpatnējais šarms slēpās citā apstāklī – izprotot alternatīvu skanējumu diezgan burtiski, tajā varēja dzirdēt jebko, kas nav dzirdams citās Latvijas radio programmās. Nedzirdēta mūzika ir riskanta, tā reti “pielīp” no pirmās reizes, tā var arī nepatikt vispār, tā nerada komforta un deja vu sajūtu. Galvenais iemesls, kas “parastajam” klausītājam liek izvēlēties alternatīvu, ir iekšējs protests – neapmierinātība ar skanošo fonu, zināmā mērā – ar dzīves ikdienišķumu un pelēcību. Uzticība kādam šauram žanriskajam virzienam vai pieķeršanās konkrētām muzikālām personībām jau ir cita veida lojalitāte, kas KNZ gadījumā nekad netika īpaši uzsvērta.

Trešais vārds, ko es izvēlējos, runājot par KNZ, bija “nepelnīti”, citiem vārdiem sakot, nevienam nav bijis uzlikts par pienākumu darīt to, ko viņi darīja, gluži tāpat kā neviens nejutās spiests to klausīties, bet mūziķi, kuru ieraksti skanēja šajā radio, ne visai centās izdabāt klausītajiem, kuriem nebija obligāti jāpērk viņu ieraksti. Nepakļaušanos standartiem nevar pavēlēt.

Šajā ziņā virsrakstā ieliktā divdomība ir paradoksu pilna. Islama augstskolu studenti talibi, kas Afganistānā dibinājuši vienu no reglamentētākajām valsts iekārtām pasaulē, droši vien ir otrā ierakumu pusē brīvdomībai, kas straujas, bet dabiskas attīstības rezultātā ir novedusi pie Rietumu popkultūras standartiem. Un protestiem pret standartiem. Un protestiem pret protestiem.