Sāls krājumi šajā Transilvānijas vietā veidojušies pirms 13,6 līdz 13,4 miljoniem gadu un aizņem vairāk nekā 45 kvadrātkilometrus, bet sāls kārtas biezums vidēji bijis aptuveni 250 metri, teikts raktuvju mājaslapā. Savukārt vietās, kur sāls iegūts, tas atrodams pat 1200 metru dziļumā.
Sāls ieguve šeit sākusies jau romiešu laikos, kad teritorijas piederēja Romas impērijai. Tomēr romieši nav rakuši dziļāk par 12 līdz 15 metriem, jo šādā dziļumā parādījies ūdens, kas apgrūtinājis sāls ieguvi un pārvietošanu. Visticamāk, tagad apskatāmais Romiešu baseins tiešām atrodas vietā, kur romieši ieguvuši sāli, teikts raktuvju mājaslapā. Romiešu raktuvju pēdas atrastas arī "Valea Sarata" jeb Sāls ielejā. Tās nejauši atklāja 1867. gadā, kad veidota galvenā Ghizelas raktuvju galerija. Projektējot to, inženieriem nav bijusi ne nojausma, ka rakšanas darbu laikā viņi nonāks līdz seno raktuvju vietām. Interesanti, ka veco raktuvju atrašana samazinājusi galerijas izbūves izmaksas un atklājusi jaunas, jau gatavas sāls ieguves vietas, kas vairākus simtus gadu stāvējušas pamestas un ko turpmāk atkal izmantoja.
Arī pati Turda ir sena pilsēta, kas minēta hronikās jau pirms tūkstoš gadiem, bet vēlāk oficiāli saukta par sāls ieguves vietu. 1271. gadā "sāls raktuvju pilsēta Turda" oficiāli saņēmusi piedāvājumu kļūt par Transilvānijas katoļu baznīcas galveno mītni. Turpmākajos gadsimtos te samazinājās sāls ieguve, bet 17. gadsimtā, līdz ar Hāpsburgu nākšanu pie varas šajās teritorijās un arī strauji augošo pieprasījumu pēc sāls, pieaugusi Turdas nozīmība un sāls ieguve atkal notikusi pilnā sparā. Šis rūpals 17. gadsimtā tika pakļauts tieši Austroungārijas impērijas galmam. Tika meklētas arvien jaunas vietas, kur šajās teritorijās iegūt sāli, un atklātas īstas raktuves, kas urbās arvien dziļāk zemē un nodarbināja arvien vairāk cilvēku.
Tomēr tik intensīva sāls ieguve apdraudēja gan strādniekus (izraktās vietas pildījās ar ūdeni, sienas un griesti draudēja iebrukt), gan arī sāls krājumus, jo dažās sāls ieguves akās tas bija izrakts vairāk nekā 100 metru dziļumā un parādījās nozīmīgs mālu piejaukums. Tā nu līdz ar tehnisko progresu un lielo konkurenci tirgū, 19. gadsimta beigās sālsraktuves Turdā sāka zaudēt savu pozīciju. Tad tika nolemts izbūvēt jaunu galeriju, kam vajadzēja atvieglot arī sāls transportēšanu. Galerija, kas ieguva Franča Jozefa vārdu, bija iespaidīga – tās garums ir 780 metri. Kopš 17. gadsimta Turdas raktuvēs ar rokām un mašīnām izrakti vairāk nekā trīs miljardi tonnu sāls, raksta "The Telegraph".
Elektrība te ievilkta 1910. gadā, īsi pirms Pirmā pasaules kara. Interesanti, ka kopš 1948. gada līdz 1992. gadam tuneļi un galerijas izmantotas kā īpaši laba siera noliktava, ņemot vērā, ka tā ir sterila teritorija, turklāt ar īpašu mikroklimatu. Šajā laikā arī iekārtotas ventilācijas un ūdens piegādes sistēmas.
Mūsdienās šīs milzu galerijas ir izgaismotas un pārvērstas tematiskā pazemes muzejā, spa un izklaides parkā. Tur ir arī viesnīca un dažādas izklaides iespējas. Pazemē pat ir savs ezers, kur var izbraukt ar laivu. Apmeklētāji var doties ekskursijās pa tuneļiem, nobraucot ar milzu liftu pazemē. Tur iekārtoti arī mini golfa, futbola, handbola un pat boulinga laukumi. Tāpat raktuvēs iespējams organizēt konferences, jo tur ir arī amfiteātris ar 180 vietām.
Vairāk informācijas šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
