Foto: Privātais arhīvs
Ir tāds teiciens ''domā, ko vēlies, jo sapņi tiešām mēdz piepildīties''. Tieši šādi vārdi man nāk prātā pēc sarunas ar Hēliju Stepanoviču-Monkeviču, saimniecības ''Letis'' namamāti, kas savulaik no dārza darbiem turējusies pa gabalu, bet nu aktīvi rosās ik dienas, apčubinot daudzos salātu un bazilika stādus.

No utopiskas idejas līdz sapņu īstenošanai

Kā mēs zinām, labākās idejas rodas negaidīti, ilgi nelolojot sapņus, bet ķeroties pie lietas. To var attiecināt arī uz šo saimniecību, kas 2011. gadā aizsāka nodarboties ar lauksaimniecību, lai gan iepriekš ikdiena ar to nav bijusi saistība, it īpaši Hēlijai. Aprunātajā krīzes laikā ģimene domājusi, ko iesākt ar neizmantoto zemes platību pie mājas, tad nu lēmuši par labu idejai par salātu audzēšanai, kas, starp citu, tolaik aizlienēta no Vācijas. Tā kā Hēlijai pašai zaļumi vienmēr garšojuši, Vācijā tolaik pieejamais klāsts iedvesmojis ko līdzīgu izaudzēt arī Latvijā, jo tolaik zinājām vien lokus, dilles un skābenes. Saimniece gan atzīst, ka sākumā viņas iecere par salātu audzēšanu citiem šķitusi utopiska, un daudzi nesaprata, kāpēc gan vajadzētu salātus ar tik svešiem nosaukumiem, bet nu tie kļuvuši par zināmiem un ikdienā visai plaši pielietotiem, piemēram, romiešu salāti, pak čoi un citi lapu salāti.

Kad āķis lūpā un salātu audzēšana aizritējusi savu gaitu, saimnieki lēmuši paplašināties un siltumnīcās audzēt ko netipisku, proti – baziliku, ar ko arī šobrīd ir atpazīstami Latvijā. Nu, aizbraucot ciemos uz saimniecību Iecavas pusē, elpa aizrausies no bazilika plantācijām, kas aug uz siltumnīcu galdiem – šādi skati nudien nav redzēti piemājas dārziņos. It kā baziliku audzē daudzi savās siltumnīcās vai dārzos, taču tā sezona, kad zaļās lapas izaugušas, ir visai īsa, turklāt ne visiem vienmēr izdodas tos izaudzēt, jo kā jau no Vidusjūras zemēm nākušiem, tiem ir savas siltuma un gaismas prasības, šeit apstākļi pielāgoti cimperlīgajam garšaugam.

Foto: Privātais arhīvs

Roku darbs ar mīlestību

Tā kā pirmie bazilika stādi veikalu plauktos parādījušies jau aprīļa sākumā, neizbēgami rodas jautājums – kādā paradīzē tie auguši? Saimniece stāsta, ka ar moderni aprīkotiem apstākļiem lepoties nevar, siltumnīcas ir apkurināmas, tādā veidā tiek nodrošināts bazilikam nepieciešamais siltums, savukārt gaisma ir tik, cik tā ir dabā. Papildu apgaismojums ar lampām šeit nav. Pateicoties šiem apstākļiem, raža ienākas jau aprīlī un noslēdzas oktobrī.

Nevarētu gan teikt, ka viss siltumnīcās rit savu gaitu. Tā kā šeit nav gudrās tehnoloģijas, kas visu padara cilvēku vietā, bazilika stādi tiek laistīti ar rokām, arī krāsnis tiek kurinātas ar malku un granulām, tāpēc var teikt – mākslinieku cienīgs darbs, ko ik dienas dara vesela komanda.

Uz siltumnīcas galdiem augošie stādiņi nav saskaitāmi, tāpēc Hēlijai grūti nosaukt konkrētu ciparu, kāds varētu būt aplūkojams saimniecībā. Bet, lai gūtu ieskatu, cik daudz darba šeit darāms saimniecības darbiniekiem, saimniece atklāj, ka baziliks vien aug četrās siltumnīcās, vēl lielākās plantācijās aug salāti. Viens gan ir skaidrs – stādu ir ļoti daudz, tāpēc nav šaubu, ka saskaitīt tos nav iespējams.

Foto: Privātais arhīvs

Bazilika valstība

Zaļo pirkstiņu saimniece stāsta, ka bazilika stādi audzēti pašu saimniecībā. Mazajos podiņos iesēj sēklas un tad gaida zaļo ražu. Bez piķēšanas, pārstādīšanas – tik vien, kā roku darbs un omulīgi apstākļi tiek nodrošināti, lai sagaidītu aromātiskās bazilika lapas.

Hēlija stāsta, ka tiek audzēti dažādu šķirņu baziliki – gan zaļais, klasiskais, kas ir vispopulārākais, gan arī sīklapu baziliks un ar sarkanām lapām iekrāsojušais garšaugs. Saimnieki pieturās pie dažādu šķirņu audzēšanas, jo katrai no tām ir savas priekšrocības, viena aromātiskāka, cita ar izteiktāku garšu, lai katrs var izvēlēties savai gaumei tīkamo.

Vaicāta par pašas attiecībām ar baziliku, saimniece stāsta, ka pati mīl baziliku blendēt kopā ar eļļu un ēst salātos. Arī pesto netiek smādēts, bet plikas bazilika lapiņas gan nav ierasts ēst, lai gan varētu – aromāts un garša ir ļoti izteikta, bet, iespējams, tas nepietrūkst, ik dienas rūpējoties par daudzajiem stādiem.

Foto: Privātais arhīvs

Hēlija stāsta, ka apjomīgajam darbam iedvesmo cilvēku vēlme izzināt jaunus salātu veidus, atklāt jaunas garšas vitamīnu bagātībā un iepazīt pagatavošanas daudzveidību. Sākotnēji šo visu aizsākot, bija vērojama apkārtējo neizpratne, tad šobrīd cilvēki ir jau pieņēmuši un iepazinušies arī to, par ko pati Hēlija savulaik sajūsminājās, esot ārpus valsts robežām. Zaļo vitamīnu audzēšanas aizsākšana Hēliju pārliecinājusi, ka viss ir iespējams, jo, neskatoties uz to, ka pirms tam ar dārza lietām bijusi uz ''jūs'', šobrīd jau zina, kas ir iespējams un neiespējams, tādēļ, kā pati smej, tagad saimniecībā ir kā kontroliere, kas tur pulsu, vai saimniecībā viss notiek, kā nākas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!