Foto: F64
Šogad Latvijas sporta sabiedrību satricināja vairāki gadījumi, kad sportisti mainījuši vai piedraudējuši mainīt savu valsts piederību uz citu. Vienā gadījumā tas bija nesaskaņu diktēts solis, citā, visticamāk, pie vainas ir darba līguma nianses.

Pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm skaļi izskanēja skandāls Latvijas šorttreka sabiedrībā, kad iekšēju nesaskaņu dēļ par pievienošanos citas valsts komandai izteicās Roberto Puķītis, bet vasaras sākumā izgaismojās konflikts starp Latvijas vadošajām taekvondo sportistēm māsām Tarvidām un vietējo federāciju, kā arī kļuva zināms, ka hokejists Oskars Bārtulis atteicies no spēlēšanas Latvijas izlasē un pieņēmis Krievijas pavalstniecību. Tas nav pirmais gadījums, kad Latvijas sportisti piemēra citu valstu formas, un, visticamāk, ne pēdējais.

Pavalstniecības maiņa sportistu vidū nav nedz kaut kas jauns, nedz neparasts. Šādu soli visbiežāk diktē perspektīvas, sportiskās izredzes, labāki darba un finansiālie apstākļi, citreiz psiholoģiskais klimats, retāk ideoloģiskas nesaskaņas ar paša dzimteni. Ja kādā sporta veidā attiecīgajā valstī rodas "pārprodukcija", un ir skaidrs, ka sportists milzīgas konkurences dēļ diez vai iekļūs pirmajā vai pat otrajā un trešajā izlasē, nereti notiek pilsonības maiņa, izvēloties valsti, kuras komandā šis sportists būtu pirmā numura zvaigzne un legāli iegūtu tiesības cīnīties par uzvarām, punktiem un medaļām starptautiskās sacensībās un olimpiskajās spēlēs. Tā Kenija salīdzinoši dāsni dalās ar saviem vieglatlētiem-skrējējiem, kuri pārstāv gan citas Āfrikas, gan Eiropas un Tuvo Austrumu valstis. Vai, piemēram, Kanāda, kuras hokejisti ir kļuvuši par Kazahstānas vai Baltkrievijas pilsoņiem. Ļoti naski ārzemju sportistus naturalizē Krievija, bet tur vairāk interese ir par augstu sasniegumu sportu un piesaistītiem potenciālajiem medaļniekiem un čempioniem.

Tomēr gadījumi, kad tiek mainīta pavalstniecība, arī globālā kontekstā ir reti, tāpēc vienmēr izsauc plašu rezonansi medijos. Sportisti savu lēmumu pārsvarā skaidro ar labākiem treniņu un darba apstākļiem "jaunajā dzimtenē", taču situācija savā ziņā ir tāda, kā to slavenajā Aleksandra Dimā romānā "Trīs musketieri" formulēja jaunais D'Artaņans, kad kardināls Rišeljē viņam piedāvāja vietu savu gvardu pulkā: "Mani nepareizi sapratīs tur un nepieņems šeit".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!