Atceroties iepriekšējās spēles, Krievāne norāda, ka visvairāk nav patikušas sacensības Sočos. "Tur nejutu olimpisko gaisotni. Tur mājas bija uzceltas nekurienē, kaut kā paši darbojās. Te ir patīkami, visi iesaistītie ir par to olimpiādi. Turīnā arī mūsu sporta veids bija izpārdots, un te arī sajūtas ir labas," saka Krievāne.
Krievānei ir mazāka olimpisko spēļu pieredze, nekā otram Latvijas šorttreka trenerim Stjuartam Horspūlam. Tagad abi ikdienā šo pieredzi cenšas nodot nākamajai šorttreka paaudzei Jelgavā, bet Phjončhanā viņi palīdz olimpisko spēļu debitantam, 20 gadus vecajam Zvejniekam. "Mums ir tā ideālā iespēja palīdzēt, jo mums ir Horspūls, kuram šīs ir jau septītās olimpiskās spēles. Es jau esmu bijusi spēlēs, varēju parunāt ar Zvejnieku (pirms pirmā starta) un izstāstīt, lai neuztraucas. Īstenībā, biju pārsteigta, kā viņš spēja noslidot normāli, jo es neatceros savējo – emocijās un stresā viss pazuda manā priekšā. Te skatījos uz Zvejnieku – viņš nebaidījās uzņemties iniciatīvu. Pārsteidzoši labi."
Latvijas olimpiskās delegācijas lielākā daļa dzīvo Phjončhanā, bet slidotāji – arī šorttrekisti – apmetušies otrā olimpiskajā ciematā Kanninā, kas ir tuvāk Japānas jūrai. Tā kā Krievānei ne visai patīk liels aukstums, tad viņa bijusi priecīga, ka dzīvošana ir siltākā vietā ne tik augsti kalnos. Kanninas ciematā nav daudz Latvijas delegācijas pārstāvju, bet Krievāne cer, ka jau pēc četriem gadiem Pekinā slidotāju kompānija būs daudz lielāka, ar to domājot Latvijas hokeja izlases kvalificēšanos.
Atšķirībā no masu mediju ciemata, abos olimpiskajos ciematos dzīvokļos nav televizoru. Šorttrekisti šo "problēmu" atrisināja paši ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) palīdzību. Visi kopā sametuši naudu un nopirkuši jaunu televizoru, bet LOK palīdzējis ar pieslēgumu. "Mēs esam telpu sporta veids, un sacensību laikā negribēju riskēt ar sportistu veselību, lai klātienē skatītu kamaniņas vai bobsleju. Ko darīsim pēc spēlēm ar televizoru? Ja varēs atvest, tad vedīšu mājās un liksim Jelgavas hallē, lai skatītos safilmētos treniņu video."
Par sadzīves apstākļiem šorttrekisti īpaši nesūdzas, jo ir viss ikdienai un treniņu darbam nepieciešamais. Pašai Krievānei gan nākas ik pa laikam iziet pusdienot vai vakariņot ārpus ciemata, jo olimpiskajā ciematā nav viņai kā vegānei plaša izvēle. "Te visu laiku ir tikai nūdeles un dārzeņi, garšas nemainās, visu laiku viens un tas pats. Tad pāreju pāri ielai un uzēdu itāļu restorānā. Roberts Zvejnieks un Horspūls gan daudz nesūdzas, jo viņi ēd gaļu."
Latvijas delegācija Kanninas ciematā var justies drošāk, nekā citas delegācijas. Latvijas sportisti un apkalpojošais personāls izmitināti vienā mājā ar Ziemeļkorejas delegāciju, tādējādi mājā pie ieejas ir papildus apsardze.
"Ikdienā to nejūt. Tikai tik daudz, ka vairāk apsargu, kas nav citās mājās. Esam satikušies ar ziemeļkorejiešiem liftā, koridoros. Arī uz ledus tikāmies, jo ziemeļkorejiešiem piešķīra divas vietas, lai gan viņi šorttreka sacensībām nebija kvalificējušies. Protams, viņi ir noslēgti, ne runā, ne smaida. Dzīvo stipri nostāk no citiem. Žēl, ka pasaulē vēl pastāv tādi režīmi un cilvēkiem nākas tā dzīvot," bilst Latvijas trenere.
"Bijām aizgājuši līdz jūrai. Pabildējāmies, pastaigājām, iedzērām kafiju. Kopumā te nav daudz apskates objektu. Mums jau arī režīms ir savādāks – ciemats, treniņš, ciemats. Nepatīk novērsties no darba. Patīk palikt "savā burbulī", bet mūsu gadījumā tā bija gatavošanās startiem," pirms šorttrekistu pēdējiem startiem sacīja Krievāne. Pēdējās dienās Latvijas šorttrekisti cer klātienē apskatīt bobsleja sacensības četriniekiem, kā arī hokeja izšķirošās spēles. Tāpat šorttrekisti cer iet Phjončhanas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā.
