12. decembrī Latvijas Jaunatnes basketbola līgai apritēja 25. gadi kopš dibināšanas. Kā tad jubilārs – LJBL – jūtas?
Pagājušajā sezonā bijuši lieliski sasniegumi mūsu valstsvienībām, kuru spēlētāji un spēlētājas bez izņēmuma auguši un rūdījušies Jaunatnes līgā. Tomēr kopumā situācija jaunatnes basketbolā nav tik rožaina, un par to skaidri signalizē U20 un U18 puišu izlašu pēdējās vietas Eiropas čempionātos. Atsevišķiem spēlētājiem saskatāms liels potenciāls, bet rezultāti neapmierina un liek domāt, kā rīkoties.
Kur redzat nopietnākās problēmas?
Spēlētāju sagatavošanas sistēmē iztrūkst posms starp jauniešu un pieaugušo basketbolu. Latvijas klubi nevar jaunajiem garantēt izaugsmes iespējas, jo trūkst stabilitātes. Iespējas ir atkarīgas no konkrētiem spornsoriem – vienu gadu tās ir labas, citu pavisam mazas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc talantīgie agrā vecumā aizbrauc no Latvijas. Ir spilgti veiksmīgie piemēri – Kristapa Porziņģa, arī Rolanda Šmita karjeras attīstība Spānijā. Diemžēl ir arī neveiksmes – gadījumi, kad ārzemēs pavirši izturas pret jaunajiem spēlētājiem. Tāpēc jāmeklē zelta vidusceļš un jāgādā par attīstības iespējām arī Latvijā. Jauniešu basketbolā jābūt pareizai struktūrai.
Kā radīt nepieciešamo stabilitāti?
Viena no iespējām – internātu sistēma. Piemēram, atjaunot internātu 47.vidusskolā, kur internāts ilgus gadus darbojās, gatavojot labas basketbolistes. Pirms gadiem desmit tas tika iznīdēts, turpretim, piemēram, Somija un Zviedrija pārņēma šādu praksi un jaunatnes basketbolā jau konkurē ar mums. Iespēja labos apstākļos trenēties kopā ar labākajiem valsts basketbolistiem, progresu veicinoša savstarpējā konkurence ikdienā, kvalitatīva ēdināšana un medicīniskā aprūpe, vienlaikus nepametot novārtā mācības, jo veiksmīga karjera sportā nevienam nav garantēta – viss, kas nepieciešams talantu attīstībai!
Sieviešu basketbolā esam konkurētspējīgi valstsvienības, arī "TTT Rīga" līmenī, tomēr jāgādā par labu spēlētāju loka paplašināšanu. Iespējams, jāatgriežas pie kādreizējās prakses un jāizsludina balvas par gara auguma meiteņu atvešanu uz basketbola nodarbībām. Vajadzīga vesela programma perspektīvu meiteņu iesaistei, jo meitenes nav tik sportiski mērķtiecīgas kā puiši un pašas varbūt kautrējas pieteikties. Tāpēc man ļoti patīk LJBL rīkotās NBA Junioru līgas ideja – tas, ka komandā noteikti jābūt arī meitenēm. Varbūt arī LJBL jaunākajās grupās ir vērts miksēt komandas. Basketbols kļūst aizvien universālāks, pirms desmit gadiem sievietes spēlēja savādāk, bet tagad daudzos aspektos jau tuvojas vīriešu spēles stilam. Tā spēlēt jāgatavojas no mazotnes.
Sieviešu basketbolā Latvijā talantīgāko meiteņu internāts iederētos gluži loģiski, jo reti kurā vietā ir apstākļi pilnvērtīgam darbam ar talantīgākajām spēlētājām 16-20 gadu vecumā. Turpretim vīriešu basketbolā vairāki klubi cenšas veidot savas piramīdas, strādājot ar jauniešiem. Tā rīkojas "VEF Rīga", tā notiek Ventspilī, Valmierā, Liepājā un arī citās pilsētās. Internāts kā konkurents reģionālajiem centriem?
Jā un nē. Valstsvienības sastāvs liecina, ka labākie basketbolisti lielākoties nāk no laukiem. Tāpēc būtu muļķīgi iznīcināt reģinālos centrus. Tieši otrādi – tos vajag stimulēt, bet naudas trūkst. Piedevām – vai visur tiešām ir iespējams ilgtermiņā nodrošināt vēlamo kvalitāti? Pienācīgus apstākļus, labākos trenerus?
Jautājums par spēlētāju selekciju vienmēr izraisījis daudz strīdu. Būtu labi, ja Latvijā desmit klubi varētu nodrošināt kvalitatīvu pilnas piramīdas darbību – bērnu komandas, juniorus, dublierus. Bet tas prasa lielus līdzekļus. Neesam tik bagāti ne ar naudu, ne spēlētājiem, lai šādu pilnvērtīgu sistēmu varētu uzturēt 10 vietās. Drīzāk Latvijas realitātei atbilst modelis ar dažām stiprām komandām un mērķtiecīgu talantu attīstību internātos.
Varbūt nepieciešama valsts programma talantu attīstībai, līdzekļus sadalot starp reģionālajiem basketbola centriem pēc noteiktiem kritērijiem – sportiskajiem rezultātiem, izlašu dalībnieku skaita?
Varbūt, bet tā jau ir taktika. Galvenais – izveidot valsts atbalsta sistēmu, jo jaunatnes sports Latvijā bez tās nevar kvalitatīvi darboties. Jābeidz akstīties ar 100 sporta veidu uzturēšanuu izdzīvošanas līmenī. Jānosaka prioritātes. Patiesībā dzīve jau tās ir noteikusi – ar sporta veidu popularitāti, pieejamību un sasniegumiem.
Basketbols prioritāro statusu šķiet nopelnījis pēc visiem parametriem...
Jā, bet Rīgā nav, kur spēlēt augsta līmeņa basketbolu! Elektrum Olimpiskais sporta centrs būtībā ir treniņzāle, turklāt viena no retajām – to Rīgā ir par maz. Ārpus Rīgas situācija ar bāzēm ir labāka, bet lielas starptautiskas sacensības bez problēmām varam sarīkot vēl tikai Liepājā, jo citur trūkst atbilstošu viesnīcu.
Tāpēc Basketbola savienības iecere tikt pie savas halles ir ļoti vajadzīga iniciatīva. Lieliski, ka Rīgas dome sapratusi situācijas nopietnību un atvēlējusi vērtīgu zemes gabalu. Jāturpina sarunas ar pilsētu par papildus finansējumu un infrastruktūras izveidi, bet skaidrs, ka ar to nepietiks. LBS ir sabiedriska organizācija, kurai tāda projekta īstenošana nav pa spēkam. Tāpēc izpratni un atbalstu vajadzētu arī no valsts puses.
Brīžos, kad tiek sasniegti lieli panākumi, visi grib gozēties saulītē, bet ikdienā basketbola vajadzības tiek aizmirstas. Lielāka problēma ir politika, kas valsti pretnostata Rigai, jo pie varas ir dažādi politiskie spēki. Bet sportu, tāpat kā kultūru, nevajag iejaukt politiskajās spēlītēs! Kultūras jomas cilvēki jau rāda priekšzimi: Rīga ar Kultūras ministriju atradušas kopīgu valodu ar mērķi atjaunot un atdot Latvijas cilvēkiem vēsturiskos objektus – VEF Kultūras pili, Valsts mākslas muzeju, Mežaparka estrādi. Ieguvēji ir visi. Mēs taču dzīvojam vienā valstī.
Kurā vietā iestrēgusi īstenošana?
Nacionālā sporta padomē par to tika runāts vasaras sākumā, bet jautājums tika atlikts laika trūkuma dēļ. Tā virzīšana ir IZM kompetencē, bet notiek nesaprotama vilcināšanās. Tad jau labāk, lai valsts skaidri un gaiši pasaka: sporta halles būvniecību Rīgā neatbalstīsim, jo pie varas citi politiskie spēki.
Svarīgi būtu virzīties pa soļiem – kaut vai vispirms piešķirt līdzekļus projektēšanai, atbalstīt galvojumu ar LOK starpniecību, lai var ņemt kredītu. Jāsper vismaz pirmais solis. Ja palīdzēs valsts, būs lielāka motivācija iesaistīties privātajiem atbalstītājiem. Halles projekts ir ļoti pārdomāts – tas būtu izcils risinājums.
Šovasar daudz – gan pamatoti, gan nepamatoti – tika runāts par jauno basketbolistu atteikšanos spēlēt izlasēs. Vai saskatāt nopietnu problēmu un – kas būtu darāms jaunatnes basketbola sistēmā, lai šādu gadījumu nebūtu vispār?
Pārstāvēt savu zemi ir liels gods un izcila iespēja spēlēt ar pasaulē labākajiem un parādīt sevi. Spilgts piemērs – Kristaps Porziņģis, kuram slīdzdalība Eiropas čempionātā bija lielisks atspēriens NBA sezonai. Tas deva līdera pieredzi, viņš atvērās kā līderis un tā turpina spēlēt arī NBA. Tas ir piemērs visiem, kas jāizvērtē visiem – arī citiem spēlētājiem un aģentiem.
Bet pirms dažiem gadiem Kristaps nespēlēja Latvijas izlasē, lai tajā laikā trenētos un gatavotos turpmākajai karjerai. Šovasar redzējām, ka bija vērts gaidīt. Tāpat, kā slovēņiem bija vērts gaidīt Dončiču, kurš nav spēlējis jauniešu izlasēs. Tātad vajadzīga elastīga pieeja?
Es saprotu sportistus, kuri zināmos apstākļos ņem pauzi un nepiedalās kādā turnīrā. Profesionālais sports ir ļoti traumatisks. Spēlētājam jābūt veselam un fiziski gatavam, jābūt pārliecinātam par sevi. Citādi ir risks zaudēt darbaspējas un tātad arī naudu, ko viņi pelna ar savu darbu. Tāpēc nevienam neesmu gatavs neko pārmest. Attieksme pret valsts galveno komandu ir iespēja parādīt patriotismu, kas jāaudzina no mazām dienām. Nevis ar skaistiem vārdiem, bet darbiem. Ģimenē, skolā, arī sporta skolā.
Ko darīt, ja tas nav izdarīts?
Spēlētāja diskvalificēšana nav risinājums. Basketbola savienības pienākums ir runāt ar visiem un censties panākt, lai visi labākie būtu ierindā. Sēsties pie galda un runāt, lai nebūtu lieku pārpratumu un nebūtu aizvainojuma, ka kāds nepareizi saprasts. Objetīvus iemeslus – piemēram, kluba izvirzītos noteikumus – jāsaprot un jāciena. Taču piespiedu kārtā izlases komplektēt nevajag. Nebūs jēga. Jāspēlē tiem, kuri grib.
Pēdējos gados aizvien vairāk aktualizējas aģentu ietekmes tēma. Kas būtu jāņem vērā talantīgajiem jauniešiem un viņu vecākiem, nonākot saskarē ar aģentiem?
Pirmkārt, jācenšas ievākt pēc iespējas vairāk informācijas, nepaļaujoties tikai uz solījumiem un skaistās nākotnes vīzijām. Katram aģentam vai cilvēkam, kurš par tādu uzdodas, ir sava darbību vēsture, ko vajag izpētīt. Jādomā, jāanalizē, jāizskata vairāki varianti. Svarīga ir sadarbība ar treneri un sporta skolas vadību, bet lēmums jāpieņem ģimenei pašam. Aģents nav lamuvārds, šie cilvēki pēc būtības ir ieinteresēti ilgā un abpusēji veiksmīgā sadarbībā, spēlētāja talanta attīstībā. Taču katrs gadījums ir individuāls.
Tas nav vienkārši, turklāt visu vēl vairāk sarežģī tas, ka latviešiem patīk radīt intrigas. Kurš un kāpēc spēlēs, kurš un kāpēc nespēlēs? Jebkurš līdzjutējs zina, kā jāspēlē, kā jātrenē, kurā brīdī jāiet laukumā un kurā pozīcijā jāspēlē. Ja kaut kas nenotiek tā, kā iedomājies – visi apkārtējie vainīgi... Visu cieņu cilvēkiem, kuri iedziļinās basketbolā un grib visu izprast, bet svarīgi nekāpt pāri savas kompetences ietvariem. Ieklausīties arī citos viedokļos.
Pirms 25 gadiem Latvijas Jaunatnes basketbola līgas tika nodibināta kā SIA, bet kopš 2005. gada šo zīmolu pārņēmusi Basketbola savienība. Trīs iepriekšējās sezonas LJBL nosaukumu papildināja VEF vārds, kura šosezon vairs nav. Kāpēc tādas pārmaiņas?
LJBL izveidošana savulaik bija tālredzīgs Valda Valtera solis, kas palīdzēja atraisīt Latvijas basketbola potenciālu un palīdzēja nostiprināt pozīcijas gan jauniešu, gan pieaugušo konkurencē. Paldies visiem, kas šajā laikā strādājuši līgā, palīdzējuši tai attsītīties. Arī atbalstītājiem, kuri laika gaitā mainījušies.
2014. gadā Basketbola savienības prezidents vērsa LBS padomes uzmanību, ka Jaunatnes līga palikusi bez ģenerālsponsora, tāpēc, acīmredzot, dalībniekiem – sporta skolām – nāksies palielināt izdevumus. Vienmēr esmu uzskatījis, ka jaunatnes sportam jābūt prioritātei, tāpēc uzņēmos iniciatīvu, lai ne tikai dotu gudrus padomus, bet arī praktiski palīdzētu basketbolam. VEF ir Latvijas basketbolā vēsturiski pazīstams zīmols, pats esmu bijis starp atjaunotā kluba dibinātājiem un tobrīd biju padomes priekšsēdētājs, tāpēc "VEF Rīga" iesaiste projekta īstenošanā bija loģiska. Taču dzīve rit savu gaitu, ar "VEF Rīga" neesmu saistīts jau kopš 2016. gada vasaras. Ģenerālspnsora vārda līgas nosaukumā šosezon nav, bet LJBL tiek atbalstīta līdzšinējā līmenī.
Jaunatnes sportam jābūt prioritātei – tā ir mana absolūtā pārliecība. Tas attiecas gan uz labu apstākļu radīšanu talantu attīstībai, gan nepieciešamību novērtēt jauniešu treneru darbu. Tāpēc esam ieviesuši tradīciju teikt īpašu paldies tiem sporta skolu treneriem, kuri sagatavojuši jaunatnes izlašu dalībniekus. Tāpēc rīkojam seminārus treneriem, vēršot uzmanību uz basketbola jaunākajām tendencēm.