Latvijas bokseris Mairis Briedis ar saviem sasniegumiem jau šobrīd iegājis Latvijas sporta vēsturē, un viņš pēc nesen gūtās uzvaras pār kubieti Maiku Peresu negrasās samazināt savu tempu, dodoties pretī vēl lielākiem panākumiem. Nākamajā cīņā viņa pretinieks būs ukrainis Oleksandrs Usiks, un latviešu bokseris jau psiholoģiski ir gatavs šim duelim.
Jau vēstīts, ka Briedis 30. septembrī notikušajā boksa mačā "Arēnā Rīgā" pēc punktiem pārspēja Peresu, aizstāvot Pasaules Boksa padomes (WBC) čempiona jostu un iekļūstot Pasaules boksa supersērijas (WBSS) pusfinālā. Janvārī Briedis tiksies ar Usiku, un šajā cīņā viņš mēģinās tikt arī pie ukraiņa Pasaules Boksa organizācijas (WBO) jostas.
Nepilnu nedēļu pēc uzvaras pār Peresu Briedis un viņa treneris Sandis Kleins tikās ar portālu "Delfi", kur pastāstīja par nesen notikušās cīņas aizkulisēm, gatavošanos nākamajai cīņai un citām lietām.
Jau uzreiz pēc cīņas ar Maiku Peresu sacīji, ka šī bija ļoti neērta cīņa. Vai tas, ka uzvara gūta šādā grūtā cīņā, sniedz papildu gandarījumu par paveikto?
Mairis Briedis: Gandarījuma par šādu cīņu nav, bet ir pozitīvas sajūtas par to, ka mēs esam tikuši pusfinālā. Tagad mums ir viela pārdomām, gatavojoties nākamajai cīņai. Mēs tagad visi esam apņēmības pilni un pilnībā mainīsim sagatavošanās posmu cīņai pret Oleksandru Usiku. Mēs beidzot būsim kopā kā komanda, strādāsim katru dienu. Ja vajadzēs, komanda ar mani strādās 24 stundas diennaktī. Tā nekad nav bijis. Esmu pārliecināts, ka būsim tādā formā, kādā būtu jābūt.
Trener, vai šāda cīņa parādīja tās lietas, pie kurām Mairis var piestrādāt, lai kļūtu vēl vispusīgāks?
Sandis Kleins: Ja šī cīņa būtu uzvarēta ar nokautu, tas neko nemainītu, jo Usiks būs pilnīgi cita veida pretinieks. Ja būtu bijusi šāda uzvara, tad mēs varbūt pat nedaudz atslābtu un domātu, ka viss ir kārtībā. Mairis jau teicis, ka varbūt pat ir labi, ka cīņa bija šāda un nekas ringā nesanāca. Mums tagad ir vairāk vielas pārdomām.
Vai šādā cīņā, kurā nekas īsti nenotiek pēc tava prāta, ir grūti saglabāt mieru?
Mairis Briedis: Man bija sašutums, un trenera acīs redzēju sašutumu, kad man pārsita uzaci. Trenerim bija lielas acis un varēja redzēt, ka viņš domā: "Kas tagad būs?" Mums bija labs "cutman" (atbildīgais par brūču ātru sadakterēšanu), kurš visu izdarīja tā, lai ar tādu brūci varētu noboksēt vēl deviņus raundus. Ir ļoti grūti boksēties, kad asinis tek pāri acij, jo ar vienu aci neko nevar redzēt. Tad iespējas uzbrukt un aizsargāties samazinās par 50%.
Sandis Kleins: Gribēju vēl piebilst, ka sapulcē pirms cīņas ar organizatoriem, inspektoriem un menedžeriem stāstīja, ja pirmajā raundā tiek pārsista acs vai jebkāda cita liela brūce tiek uzsista, tad cīņa tiek pārtraukta un savainotais sportists vairs nedrīkst turpināt un zaudē. Ja tas notiek otrajā vai trešajā raundā, tad tiek skaitīti punkti un uzvarētājs tiek noteiks pēc tiem. Tas ir ļoti interesanti, jo var zaudēt jau pirmajā raundā, kad vēl neko neesi parādījis.
Vēl smieklīgi bija tas, ka tiktu mesta monēta, ja nevarētu noteikt uzvarētāju, jo šeit neizšķirts nevar būt. Alberts (Hačaturovs jeb Als Siesta, Brieža menedžeris) vēl prasīja, vai monēta var būt mūsējā.
Pēc Maira uzvaras par šo cīņu daudz runā gan Latvijā, gan ārzemēs. Interesantu komentāru pateica IBF čempions Murats Gasijevs, sakot, ka Briedis parādīja, ka ir sava aroda meistars un ar "netīro" boksu pārsteidza Peresu. Kā tu vērtē šādus izteikumus?
Mairis Briedis: Ko var saukt par "netīru" boksu? Bija tā, ka mēs viens otram gājām virsū un salipām kopā. Es uzskatu, ka "netīrs" bokss ir tad, kad sit ar galvu, ar elkoņiem, kož ausīs, kāpj uz kājām. Tiesnesim bija jājūt, kā cīņu sakārtot. Viņam ātrāk vajadzēja teikt "stop" un "break". Šeit klasiski sagājām kopā, un kādam bija rokas virsū, kādam rokas bija apakšā. Protams, bija brīži, kad viņš turēja mani un es turēju viņu, bet to darījām, lai pretinieks nevarētu iesist "netīri". Kad Peress trāpīja pa pakausi, tad tiesnesis viņu pabrīdināja, bet viņš turpināja izdarīt šādus sitienus, bet punktus neatņēma. Man atņēma punktu par turēšanu. Katram ir savs redzējums. Galvenais pašam ir skatīties, lai netrāpītu.
Tāpat bija brīži, kad varēju viņam iesist pa pakausi. Man galvenais bija atrast to distanci, lai būtu ērtāk boksēties. Viņš ir pieredzējis, cīnījies ar lielām zvaigznēm un svešās teritorijās noboksējies ļoti labi. No Kubas vispār nāk labi bokseri.
Vai var apgalvot, ka šī bija saraustīta cīņa?
Sandis Kleins: Bija šī cīņa saraustīta, bet tas bija tāpēc, ka abi gāja uz priekšu. Bija brīži, kad Mairis viņu pieturēja, bet čempionu raundos varēja redzēt, ka Peress viņu turēja.
Kas šādās saraustītās cīņās ir tie faktori, kas izšķir uzvarētāju?
Mairis Briedis: Tā ir cīkstēšanās un spēka patēriņš, pēc kura kļūst redzams, kurš ir izturīgāks un kurš fiziski ir labāk sagatavots.
Sandis Kleins: Pēc šīs cīņas Mairi pat sāka salīdzināt ar Andrē Vordu, kurš savā karjerā nepiedzīvoja zaudējumu. Vords savā laikā bijis cīkstonis, tikai vēlāk viņš pievērsās boksam. Es uzskatu, ka tas nav baigi slikts salīdzinājums. Vordam cīņas nav tik skatāmas, bet viņš tās vinnē.
Maika Peresa treneris Šadīds Suluki gan pirms, gan pēc cīņas atgādināja, ka Mairis nāk no kikboksa, un tāpēc viņš neesot "tīrs" bokseris. Vai tev pašam ir skaidrs, ko viņš ar to gribēja pateikt?
Mairis Briedis: Boksam cilvēki ir pievērsušies no cīņas, no dejošanas, no futbola. Kikbokss, protams, ir kaut kas citādāks, bet es vispirms pievērsos boksam, tad pārgāju uz kikboksu un pēc pāris gadiem atgriezos. Tur es ieguvu daudz jauna, jo paplašināju koordināciju gan ar kājām, gan ar rokām. Boksā es jutos daudz labāk, tāpēc atgriezos.
Peresa treneris man vispār ļoti nepatika kā cilvēks, jo bija viltīgs un nepatīkams. Kad rokas jau bija noteipotas, viņš sāka iebilst, ka neesot pareizi noteipots. Sākām lamāties, jautājām, kāpēc viņš gaidīja 15 minūtes, kad viss ir pabeigts, un tikai tad sāka kaut ko teikt. Viņš tur piekasījās par kaut kādu vienu milimetru. Viņš psiholoģiski mēģināja izsist, ietekmēt un taisīja "zapadlo".
Sandis Kleins: Tajā pašā laikā, kad es sāku iebilst par Peresa rokas teipošanu, viņš pieskrēja klāt un teica, ka viss esot normāli. Es arī uzsvēru, ka man nepatīk tā viena milimetra neprecizitāte. Mūsu "cutman" viņu zināja, jo kopā esot strādājuši, un teica, ka esot ļoti sakarīgs, bet tagad viņš redzēja, kāds viņš ir esot pretējā komandā.
Tas tikai nozīmē, ka boksa pirms cīņas aizkulises spēlē gandrīz tikpat lielu lomu, kā pati cīņa.
Mairis Briedis: Protams, katrs sīkums spēlē ļoti lielu lomu. Pirms cīņas esmu uzvilcies, un viņš sāk "dot pa nerviem".
Sandis Kleins: Arī par cimdiem viņš piekasījās. Organizatori pirms cīņas no kastes izņēma cimdus. Maiks atnāca, uzvilka mūsējos, uzvilka savējos, pateica, ka viss ir "okey", viss apmierina un aizgāja. Atnāca viņa treneris, paņēma mūsu cimdu un teica, ka neesot labi, jo neesot vienādi, rādot, ka mūsu cimdiem malas ir asas, bet viņu cimdiem – apaļas. Tie cimdi tika izņemti no vienas kastes un nāca no vienas firmas.
Viņš sāka teikt, ka mums jāvelk Peresa cimdi un jāaizkrāso viņa marķējums, bet es nepiekritu. Teicu, ka abi var boksēt ar mūsu cimdiem, bet viņi arī nepiekrita. Atbildīgās personas kļuva dusmīgas un pieņēma lēmumu, ka katrs boksēsies ar saviem cimdiem.
Domstarpības par cimdiem bija arī pirms cīņas ar Marko Huku.
Mairis Briedis: Jā, toreiz aizbraucām uz Vāciju un sacēlām traci, bet tur Hukam bija mazi cimdi, mums – lieli. Tur neko nevarēja sajaukt.
Sandis Kleins: Tur uzreiz visi nostājās Huka pusē, viņi pat nedeva ne mazāko iespēju kaut ko iebilst. Pat cilvēks no dopinga kontroles, kurš galīgi nav saistīts ar šo cīņu, iesaistījās un teica, ka viss esot kārtībā. Es gan viņam prasīju, kāpēc viņš iesaistās šajā sarunā, jo tie nav viņa pienākumi.
Tad jau sanāk, ka nav nekādas starpības, kur jūs boksējaties, jo nekur nav mājinieku priekšrocības?
Sandis Kleins: Mairis to arī visu laiku saka. Pret mums Latvijā tā attieksme no federācijas nav pārāk laba. Mēs neizjutām, ka bijām mājās. Viena WBC pārstāve bija satraukta, jo viņa vairāk gribēja, lai Mairis uzvar, bet to viņa man atsevišķi teica. Tāpēc mums ir vienalga, kur boksēties, jo nav starpības.
Cik liela ietekme jūsu komandai ir par nākamās cīņas norises vietu?
Sandis Kleins: Mums nav nekādas ietekmes. Es domāju, ka līdzjutēju sniegtais atbalsts "Arēnā Rīgā" un organizatoru paveiktais darbs var kaut ko ietekmēt. Mums galvenais pēc iespējas ātrāk uzzināt, kad cīņa notiks un kad varēsim sākt savu treniņnometni.
Cīņa pret Usiku notiks janvārī. Laika periods no oktobra līdz janvārim ir pietiekams, lai pilnvērtīgi sagatavotos?
Mairis Briedis: Laika pietiek. Tagad nedaudz atpūtīsimies un tad sāksim strādāt. Psiholoģiski esmu gatavs.
Sandis Kleins: Es pat uzskatu, ka šādi ir labāk, jo pēc pārāk lielas pauzes ir grūtāk atkal ieiet formā. Paldies Dievam, ka mums nebija nekādas lielās traumas.
Jau minējāt, ka gatavošanās nākamajai cīņai būs daudz profesionālāka. Kas mainīsies?
Sandis Kleins: Mairim jau teicu, ka tagad daudz ko likšu klāt arī pie fiziskās sagatavošanās. Pēc krosiem būs daudz papildu darba, tieši piestrādājot uz kājām un boksa lietām. Iepriekš mēs to nevarējām izdarīt, jo mēs dzīvojām atsevišķi.
Un kā notiks gatavošanās taktiskajā ziņā?
Sandis Kleins: Tagad daudz skatīsimies video. Pirms tam es daudz skatījos Maira un pretinieku cīņas, veicot salīdzinājumus, un nodevu tālāk informāciju. Tagad mēs to visu darīsim kopā. Pirmo reizi mums viss būs tā, kā tam vajadzētu būt.
Ko šobrīd varat pateikt par nākamo pretinieku Usiku?
Mairis Briedis: Peress un Usiks ir pilnībā dažādi bokseri gan augumā, gan tehnikā, gan kustībā, gan sitiena spēkā. Būs jāgatavojas pavisam citādāk.
Cik tev ir labas attiecības ar Usiku? Izskanējusi informācija, ka iepriekš esat mēģinājuši sarunāt cīņu.
Mairis Briedis: Es ar viņu esmu ticies divreiz. Pirmo reizi ar viņu tikos pēc cīņas ar Olanrevaju Durodolu, bet otrreiz – supersērijas draftā. Trešo reizi tiksimies pirms cīņas kaujinieciskā noskaņojumā. Iepriekšējie menedžeri ar viņu kaut ko runāja par iespējamo cīņu, bet tagad mēs tiksimies kā čempioni un ažiotāža būs daudz lielāka.
Sandis Kleins: Pie iepriekšējiem menedžeriem mums no Usika komandas bija piedāvājums par cīņu, bet tas bija tad, kad viņš bija aizvadījis četras cīņas. Piedāvājums bija doties uz Kijevu, bet nosacījumi bija ļoti smieklīgi.
Cīņā pret Usiku Mairis aizstāvēs savu WBC čempionu titulu un cīnīsies par Usika WBO čempiona titulu. Kādu lomu spēlē šī titulu apvienošana?
Mairis Briedis: Es nezinu, kādu lomu tas var spēlēt, bet pirmo reizi Latvijas vēsturē kāds bokseris mēģinās apvienot divas čempionu jostas.
Sandis Kleins: Vispār pasaules boksā nav daudz gadījumu, kad tiek apvienoti tituli. Pat, ja paņem tādas boksa zvaigznes, kā Floids Meivezers – viņš ir boksējies par atsevišķiem tituliem, bet ne par apvienošanu.
Tas, ka Maira komandā pārsvarā ir latvieši, šķiet saistoši gan līdzjutējiem, gan žurnālistiem. Kādas jums ir savstarpējās attiecības?
Mairis Briedis: Mums viss ir kārtībā. Strādājam, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Nekādi konflikti mums nav un par tiem nemaz nav vērts runāt.
Mairi, tev iepriekšējās divas cīņas bija ļoti ievērojamas. Vai tu izjūti, ka tava dzīve kaut kādā ziņā ir mainījusies?
Mairis Briedis: Nu jā, cilvēki mani atpazīst. Ar katru cīņu atpazīstamība pieaug, protams. Tas notiek pateicoties sasniegumiem un medijiem, jo tiek rakstīts arvien vairāk un vairāk. Tagad jau mani zina gan bērni, gan cilvēki sirmā vecumā.
Kā tev izdodas sadzīvot ar lielo mediju uzmanību?
Mairis Briedis: Lielākā uzmanība ir pirms cīņas. Pēc cīņas vienmēr esmu gatavs parunāt par visu, ko mediji vēlas, bet pirms cīņas gribas koncentrēties, nevis runāt apkārt. Man labāk patīk darīt, nevis runāt.
Taču pirms cīņas ar Peresu Pasaules boksa supersērijas kameras tev sekoja visur.
Mairis Briedis: Mums bija parakstīts līgums, ka supersērijas mediji drīkst bez maz vai līst tualetē pie manis. Tas bija saspringti, bet mēs to pārvarējām.
Cik dziļi tu dzīvo boksā? Vai tu brīvajā laikā skaties cīņas?
Mairis Briedis: Nē, īsti neskatos.
Sandis Kleins: Nākamajos mēnešos viņš būs tik dziļi boksā kā vēl nekad. Taču es uzskatu, ka brīvajā laikā vajag atslēgties no boksa. Ja visu laiku dzīvo tajā visā, tad sāk neredzēt nianses.
Mairis Briedis un policija šobrīd šķiet nešķirami jēdzieni. Kā tev izdodas apvienot šīs divas karjeras – darbs policijā un bokss?
Mairis Briedis: Te jāsaprot, ar ko saistās darbs policijā. Parasti darbs policijā saistās ar ekipāžu, kas braukā un apcietina, raksta sodus un tā tālāk. Ir daudz dažādu amatu. Es strādāju tehniskās apsardzes nodaļā, kur darbs ir ar dokumentiem un kolēģiem, ir objekti, kurus mēs apsargājam. Vairāk atbildu par darbinieku grafikiem.
Kā to izdodas apvienot? Kad gatavojāmies cīņai ar Peresu, aizgāju atvaļinājumā. Iespējams, ka nākamajai cīņai paņemšu bezalgas atvaļinājumu. Kad ir jāgatavojas cīņai, tad nestrādāju, bet, ja ir kāda ekstremāla situācija, tad es aizbraucu uz darbu un nokārtoju visu nepieciešamo.
Tagad, kad tu boksa pasaulē esi pietiekami slavens, vai neesi apsvēris iespēju atgriezties supersmagajā svara kategorijā?
Mairis Briedis: Es sāku savu karjeru kā supersmagsvars, visus "Bigger's Better" turnīrus noboksējos supersmagajā svarā. Tas man nav nekas jauns. Treneris man saka, ka viņš mani neredz šajā svaru kategorijā, jo tad nebūs tas ātrums. Ir jāpiedzimst par supersmagsvaru. Ja būtu finansiāli labi piedāvājumi, tad varētu apsvērt, bet karjeru taisīt nevēlos. Šobrīd visi labākie supersmagsvaru bokseri ir īsti dabas bērni. Kādreiz Muhameds Ali bija supersmagsvaros, bet bija manā augumā un nesvēra 100 kilogramus.
Un kā ar olimpiskajām spēlēm – vai tajās piedalīties nemaz nav vilinājuma?
Mairis Briedis: Kāds var būt vilinājums? Pirmkārt, gan profesionāļos, gan amatieros būtu jāmaina visa valdība, kas ir pie stūres. Otrkārt, ir jāatrod finansējums, lai mūsu bokseri varētu pilnvērtīgi gatavoties cīņām. Šobrīd nav treneru, kas būtu izaudzinājuši labus bokserus. Pie mums katrs velk segu uz savu pusi. Nav nekādu kopējo treniņu, jo katrs grib būt vienīgais un labākais. Ja gribam būt spēcīgi, tad ir jāapvienojas. Ja katrs turpinās vilkt segu uz savu pusi, tā saplīsīs un nekas nebūs.
Varbūt, kad beigšu savu boksa karjeru, mēs pamainīsim to visu. Varbūt tad tie vecie tiks izdzīti laukā un entuziasma pilni cilvēki tiks pie boksa federācijas stūres. Esmu pierādījis, ka mēs boksā varam kaut ko sasniegt, tad būs tikai jāturpina.
