Serbu nacionālistu grupējums četņiki ir vienība, kuru nereti asociē ar masu slepkavību un kara noziegumu pastrādāšanu vairākos militāros konfliktos. Grupējuma ideoloģija un atbalstītie principi ir visai pretrunīgi. Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu šī grupējuma vēsturē, idejās, kuras tas pārstāv, kā arī veiktajām darbībām Otrā pasaules kara, Dienvidslāvijas kara un Ukrainas konflikta ietvaros.
Vārds četņiki ir atvasināts no serbu valodas vārda "četa" (tulkojumā - grupa, vienība). Četņiki kļuva par vienu no galvenajiem pretošanās grupējumiem bijušās Dienvidslāvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. 1941. gadā nacistiskā Vācija okupēja Dienvidslāvijas karalisti. Vācijai un tās sabiedrotajām visai ātri izdevās iegūt kontroli pār Dienvidslāvijas galvenajām pilsētām un lielceļiem, tomēr lauku apkaimēs, kā arī kalnu ieskautajos reģionos pamazām sāka veidoties pretošanās grupējumi. No šiem grupējumiem īpaši jāizceļ divi – Partizāni ar Josipu Brozu Tito priekšgalā – šis grupējums pretojās nacistu okupācijai un atbalstīja komunisma idejas. Otrs pretošanās grupējums bija četņiki, kuri cīnījās pret nacistu okupāciju, kā arī pret komunisma atbalstītājiem.
Kad nacistiskā Vācija okupēja Dienvidslāvijas karalisti, tās karalis Pēteris II devās trimdā uz Londonu. Četņiki cīnījās arī par Dienvidslāvijas monarhijas saglabāšanu. Grupējuma līderis bija ģenerālis Dragoļubs Mihailovičs. Četņiku kodolu veidoja serbi, kuri, sākoties Vācijas invāzijai, devās uz kalnainajiem reģioniem Bosnijā, Melnkalnē un Serbijā. Četņiku grupējumos darboties drīkstēja tikai serbi – citām tautībām dalība bija liegta.
Lai arī četņiki bija homogēns grupējums etniskā ziņā, tā dalībnieki pārstāvēja atšķirīgus ideoloģiskus uzskatus. Daļa no četņikiem par galveno draudu uzskatīja nacistisko Vāciju un tās sabiedrotās, kamēr citi kā galveno oponentu saskatīja komunistisko partizānu kustību. Tomēr visus četņikus vienoja atbalsts Dienvidslāvijas karalistes monarhijai, kā arī vēlme nodrošināt serbu tautas izdzīvošanu. Četņiki bija aktīvi "Lielās Serbijas" idejas atbalstītāji. Nereti četņiki nodarbojās ar "etnisko tīrīšanu", kas tika īstenota pret horvātiem, musulmaņiem un citām grupām, kuras, pēc četņiku domām, apdraudēja serbus un viņu apdzīvotās teritorijas.
Neilgi pēc Vācijas iebrukuma, četņiku un partizānu grupējumi sadarbojās, kopā cīnoties pret nacistu okupāciju. Taču jau visai drīz par četņiku galveno mērķi kļuva partizānu sakaušana. Mihailoviča vadītais grupējums pat bija gatavs sadarboties ar Ass valstīm, lai tikai nodrošinātu uzvaru pār partizāniem. Uzbrukumi Ass valstīm izsauca asiņainas pretuzbrukumu kampaņas, tādēļ četņiki izvairījās no militāras konfrontācijas ar vāciešiem vai to sabiedrotajiem un izlēma ar tiem sadarboties, ņemot vērā to, ka abiem spēkiem bija viens un tas pats pretinieks – komunismu atbalstošie partizāni. Četņiku līderis Mihailovičs kādam britu pulkvedim pat esot atklājis, ka grupējuma galvenie ienaidnieki, pēc prioritātes, ir sarindojami šādā secībā: partizāni, "Ustaše" (horvātu nacionālistu grupējums), musulmaņi, horvāti un, visbeidzot, vācieši un itāļi.
Sadarbošanās ar Ass valstīm negatīvi ietekmēja četņiku reputāciju Sabiedroto valstu acīs. Četņiki nebija gatavi atteikties no sadarbības ar nacistisko Vāciju un iesaistīties tiešā karadarbībā pret Ass valstīm. Līdz ar to, Tito partizāni kļuva par grupējumu, kas saņēma atbalstu no Sabiedroto puses. Pēc Teherānas konferences partizāni tika atzīti par leģitīmu atbrīvotāju spēku un tie sāka saņemt taktiski svarīgu atbalstu no Sabiedroto puses. Pēc tam, kad četņiki kārtējo reizi atteicās izpildīt Lielbritānijas pavēles, briti pārtrauca atbalstīt šo grupējumu.
Otrā pasaules kara noslēgumā Dienvidslāvijas teritorija nonāca četņiku pretinieku – partizānu kontrolē. Tika izveidota Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika. Pēc kara daļa no četņikiem devās uz Austriju vai Itāliju. Daudzi nonāca partizānu gūstā – tos notiesāja par nodevību, piespriežot tiem cietumsodu vai arī nāvessodu. Grupējuma līderis Dragoļubs Mihailovičs arī nonāca partizānu gūstā. 1946. gada martā Mihailovičs stājās tiesas priekšā – viņu apsūdzēja nodevībā un tā paša gada jūlijā četņiku līderis tika sodīts ar nāvi. 2015. gadā Belgradas Augstākā tiesa reabilitēja Mihailoviču, sakot, ka 1946. gada spriedums esot bijis "politisks un ideoloģisks" un ka tiesas laikā esot pieļautas vairākas juridiskas kļūdas, raksta portāls "Balkan Insight".
Četņiku aktivitāte no jauna uzplauka Dienvidslāvijas karu laikā 20. gadsimta 90. gados. Vairāki serbu paramilitārie grupējumi gan vizuālā ziņā, gan arī īstenoto darbību ziņā līdzinājās četņikiem.
Tūkstošiem četņiku devās īstenot "Lielās Serbijas" ideju Horvātijā un Bosnijā un Hercegovinā, nodarbojoties ar etnisko tīrīšanu un terorizējot visus tos, kas nebija serbi.
Viens no četņiku kara noziegumu piemēriem ir Bijeļinas slaktiņš. Četņiku grupējumi šajā Bosnijas un Hercegovinas pilsētā divu dienu laikā nogalināja starp 48 un 78 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Bosnijas musulmaņi. Tāpat četņiki ir piedalījušies Sarajevas apšaudē, kā arī palīdzēja Dienvidslāvijas Tautas armijai pārņemt pilsētas un reģionus, lai pēc tam tos "attīrītu" no ne serbu iedzīvotājiem.
Četņiku grupējumi ir atbalstījuši arī Krimas okupāciju, kā arī karojuši prokremlisko separātistu pusē Ukrainas austrumos. Dalību Ukrainas konfliktā serbu četņiki raksturo, kā savu "krievu brāļu aizstāvēšanu". Serbijas četņiku kustības prezidenta vietnieks Zorans Andrejičs portālam "Deutsche Welle" atklāja, ka serbu grupējumi, kas karo Ukrainā, ir pieredzējuši un savulaik piedalījušies arī militārajā konfliktā bijušajā Dienvidslāvijā.
"Mēs uz Ukrainu nesūtījām nepieredzējušus vīrus," paziņoja Andrejičs. Tāpat viņš norādīja, ka vairāki krievu brīvprātīgie kādreiz ir aizstāvējuši serbu zemes. Sākoties Krimas krīzei, četņiku grupējumi esot devušies arī uz Sevastopoli. kur atbalstīja prokrieviskos aktīvistus.
2014. gadā serbu četņiki paziņoja, ka esot nogalinājuši 23 Ukrainas armijas karavīrus, raksta portāls "International Business Times". Savā paziņojumā sociālajos tīklos četņiku komandieris Bratislavs Zivkovičs rakstīja, ka līdzās 23 nogalinātajiem Ukrainas armijas karavīriem, četņiki esot iznīcinājuši arī ievērojamu skaitu bruņumašīnu. Tāpat šajā paziņojumā Zivkovičs izteicās, ka "krievu pasaules ienaidnieki ir arī serbu ienaidnieki".
Šī gada martā Bosnijas un Hercegovinas pilsētā Višegradā, kas atrodas Bosnijas serbu republikā, notika atceres pasākums. Tas bija veltīts Otrā pasaules kara laika četņiku līderim Dragoļubam Mihailovičam. Kā raksta portāls "Balkan Insight", pasākuma dalībnieki bija tērpušies četņiku uniformās un valkāja grupējuma zīmotnes. Tāpat pasākumā notika parāde, tika atskaņota Serbijas himna, kā arī 90. gadu konfliktā bojā gājušo serbu karavīru godināšana.
Balkānu reģionā domas par četņikiem un to veiktajām darbībām dalās. Pēc tam, kad tika reabilitēts četņiku Otrā pasaules kara līderis Mihailovičs, vairāki Serbijas politiķi neslēpa savu prieku. Serbijas kroņprincis Aleksandars izteicās, ka četņiku līdera nomelnošana esot bijusi netaisnīga pret Serbijas tautu un valsti. Arī tobrīdējā Serbijas prezidenta padomnieks Olivers Antičs paziņoja, ka lēmums reabilitēt Mihailoviču ir svinību vērts.
Tomēr pastāv arī grupas, kuras četņiku reabilitāciju un atbalstīšanu neuztvēra pozitīvi. Piemēram, Serbijas kara veterānu asociācija "SUBNOR" šo lēmumu kritizēja, sakot, ka šādā veidā tiek mazināts Serbijas pienesums cīņai pret fašismu Otrā pasaules kara laikā. Savukārt jūlijā Melnkalnes premjerministrs Duško Markovičs ierosināja izmaiņas valsts likumdošanā, kas paredz aizliegt pasākumus, kuros tiek pieminēti cilvēki vai grupējumi, kas pastrādājuši kara noziegumus.
Lai arī četņiki un to atbalstītāji uzstāj, ka grupējums pretojās nacistu invāzijai un aizstāvēja savu valsti, viņu brutālās un cietsirdīgās darbības, kā arī radikālā ideoloģija bija pretrunīga un vairākās Balkānu valstīs tā joprojām tiek uzskatīta par noziedzīgu. Līdzīgi, kā vairāki citi notikumi bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, arī četņiku darbība tiek vērtēta dažādi un ir izraisījusi šķelšanos Balkānu reģionā.
