Populistisko un galēji labējo ideju popularitātes pieaugums Eiropā ir novērojams salīdzinoši nesen. 2010. gadā Brīvības partija ieguva 24 vietas Nīderlandes parlamentā, kļūstot par tobrīd trešo spēcīgāko politisko spēku valstī. Tas bija viens no pirmajiem pavērsieniem, kurš norādīja, ka pietiekami liels skaits vēlētāju ir gatavs atbalstīt politiku, kas fokusējas uz nācijas valsts stiprināšanu un kritizē integrācijas un globalizācijas procesus.
Populistiskās partijas Eiropā iegūst aizvien lielāku atbalstu – šobrīd tās saņem miljoniem balsu vēlēšanās un atsevišķos gadījumos kļūst par valsts galveno politisko spēku. Šīs partijas galvenokārt pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar imigrāciju un centieniem to samazināt, valsts suverenitātes saglabāšanu un veicināšanu, kā arī globalizāciju un tās negatīvo ietekmi uz valsti.
Tāpat šīm partijām ir raksturīgs eiroskepticisms. Nonākot pie varas, tās mēdz aktīvi nostāties pret Eiropas Savienības lēmumiem, normām un definētajām vērtībām. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš pārstāv populistisko "Fidesz" partiju, ir bijis viens no redzamākajiem Eiropas migrantu politikas kritiķiem. Orbāns ir izteicies, ka ES pilsoņi vēlas, lai nelegālā imigrācija tiktu apturēta un nelikumīgie imigranti tiktu izraidīti.
Līdzīgas tendences ir saredzamas arī Itālijā. Valsts iekšlietu ministrs Mateo Salvīni, kurš amatā stājās šī gada 1. jūnijā, paziņoja, ka Itālija vairs nebūs Eiropas migrantu nometne. Itālijas centieni samazināt migrantu ienākšanu valstī ir kļuvuši par vienu no jaunās valdības pamatmērķiem.
Eiroskepticisms sasniedza līdz šim nepieredzētu popularitāti 2016. gada jūnijā, kad Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par izstāšanos no ES. Partija, kas visaktīvāk atbalstīja Lielbritānijas izstāšanos no ES, bija UKIP un tās tā brīža līderis Naidžels Farāžs. Neilgi pēc "Brexit" referenduma Farāžs atkāpās no UKIP līdera pozīcijām, sakot, ka viņa politiskās ambīcijas ir realizētas. Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības ir viens no redzamākajiem populistisko partiju sasniegumiem pēdējo gadu laikā.
Ideja par ES pamešanu neilgi pēc "Brexit" referenduma izskanēja arī citā Eiropas lielvalstī – Francijā. Marina Lepēna, kas kandidēja uz valsts prezidenta amatu, apsolīja, ka arī Francijā tiks organizēts līdzīgs referendums, ja viņa tiks ievēlēta par prezidenti. Kā zināms, Lepēna vēlēšanās zaudēja centriski noskaņotajam Emanuelam Makronam, tomēr viņas kandidatūru atbalstīja vairāk nekā 10 miljoni vēlētāju.
Vēl viena iezīme, kas raksturīga Eiropas populistiskajām partijām, ir politiskā saikne ar Krieviju, kā arī to nereti draudzīgā nostāja pret austrumu lielvalsti. Marina Lepēna ir viens no spilgtākajiem šīs tendences piemēriem. Partijas rasistisko un antisemītisko paziņojumu dēļ Francijas bankas atteicās sniegt finansējumu Lepēnas pārstāvētajai "Nacionālajai frontei". Šī iemesla dēļ Lepēna vērsās pie citu valstu bankām. Francijas populistiskās partijas līdere finansiālo atbalstu atrada Krievijā. 2014. gadā "Nacionālā fronte" saņēma aizdevumus no Krievijas bankām 11 miljonu eiro apmērā, no kuriem 9 miljoni nāca no nelielās, Kremlim piesaistītās "First Czech Russian Bank", vēsta BBC.
Cita starpā Lepēna ir izteikusies, ka Krimas aneksija esot bijusi leģitīma, jo par pussalas pievienošanos Krievijas Federācijai tika lemts referendumā. Tāpat Lepēna paziņoja, ka Krimā nav notikusi invāzija un ka ES sankcijas pret Krieviju vajadzētu atcelt, raksta "Independent".
Arī jaunās Itālijas valdības vadītājs Džuzepe Konte ir paziņojis, ka centīsies panākt pret Krieviju noteikto sankciju pārskatīšanu. Savukārt Itālijas iekšlietu ministrs Salvīni ir publiski slavējis Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. "Itālijai noderētu vairāki tādi vīri [kā Putins], kuri darbojas savu iedzīvotāju interesēs," izteicās Salvīni. Pirms gada Putina pārstāvētā partija "Vienotā Krievija" parakstīja sadarbības līgumu ar Salvīni "Līgas" partiju. Līdzīgs līgums 2016. gadā tika parakstīts ar Austrijas "Brīvības" partiju. Tikšanās esot notikušas arī starp Krievijas valdības un Vācijas galēji labējās partijas "Alternatīva Vācijai" pārstāvjiem, vēsta "Financial Times".
ASV domnīcas "Brookings Institute" analītiķis Viljams A. Galstons ir izteicies, ka populistiskās partijas iegūst atbalstu, jo tās izrāda pretestību masveida imigrācijai. Tāpat šīs partijas spēj pārliecināt vēlētājus, ka nacionālā suverenitāte ir atdota attālām starptautiskām institūcijām. Vienlaikus Galstons norāda, ka ekonomiskie faktori nav saistāmi ar populistisko un nacionālistisko partiju popularitātes pieaugumu. Kā piemēru Galstons min "Brexit" referendumu, sakot – ja ekonomiskie jautājumi būtu tie, kas nosaka vēlētāju izvēli, tad referenduma rezultāts būtu pretējs.
Ja vēl nesen populistiskās partijas bija salīdzinoši mazi spēki gan savas valsts, gan Eiropas ietvaros, tad šobrīd tās ir kļuvušas par ietekmīgām Eiropas politikas dalībniecēm. "Brexit" referenduma rezultāts, relatīvi lielais atbalsts, ko Francijas prezidenta vēlēšanās ieguva Lepēna, kā arī populistisko partiju uzvara Itālijas un citu Eiropas valstu vēlēšanās liecina, ka liela kontinenta elektorāta daļa ir gatava atbalstīt idejas, kas nereti ir pretrunā ar tiem mērķiem, kuri ir dominējuši Eiropas politikā vairākas desmitgades.
Viljams A. Galstons apgalvo, ka populistisko partiju popularitāte var būtiski ietekmēt Eiropas politisko telpu: "Uzmanības nepievēršana antiimigrantu un antiinternacionālisma sentimentam var radīt nopietnas sekas liberālajai demokrātijai kopumā."
