Viņš skaidroja, ka Krievijas pamata stratēģija ir veidot tīklu ar ietekmes aģentiem jeb cilvēkiem, kas var izmantot savu ietekmi vai statusu, lai ietekmētu sabiedrības un politiķu lēmumu pieņemšanu.

Marens uzsvēra, ka šos cilvēkus kontrolē Krievija, piedāvājot viņiem resursus un ietekmi, kā arī finansiālu palīdzību un biznesa iespējas. Viņš piebilda, ka šajā tīklā ietilpst politiķi, akadēmiķi un žurnālisti. Tāpat Marens uzsvēra, ka Kremļa atbalstītie politiķi ir gan labējā, gan kreisajā politiskajā spektrā.

Marens skaidroja, ka Krievijai nav nepieciešams ietekmēt vēlēšanu balsu skaitīšanu, jo tā spēj ietekmēt vēlētāju izvēli. Viņš arī minēja divus piemērus - pirmajā gadījumā kādas Eiropas valsts parlamenta loceklis apciemoja Krievijas okupēto Krimu. Šo ceļojumu viņam apmaksāja Krievija un drīz pēc ceļojuma politiķis savā parlamentā sāka lobija kampaņu, lai tiktu atceltas sankcijas pret Krieviju.

Savukārt otrajā piemērā kādas citas valsts politiķis sāka reklamēt biznesa attiecības ar Krievijas okupēto Krimu, viņš uz to organizēja politiķu un uzņēmēju braucienus, kā arī lobēja sankciju samazināšanu.

Izlūks arī uzsvēra, ka Krievijas stratēģija ir "ilgtermiņa spēle", Kremlis regulāri pamanot marginālus politiķus dažādās valstīs, kuri ar Krievijas palīdzību iekļūst parlamentos, tādējādi kļūstot par Krievijas ietekmes aģentiem parlamentos.

Noslēgumā Marens norādīja, ka stratēģija cīņai ar Krievijas ietekmi sastāv no četriem punktiem - apturēt, atklāt, informēt un savstarpēji sadarboties ES un NATO līmenī. Viņš piebilda, ka nevajag uztraukties par Krievijas provocēšanu "mums nevajag uztraukties vai Putins naktī varēs gulēt".