Lietuviešu rakstniece izplata nepatiesas ziņas nacionālo partizānu kustības komandieri; vēlāk atvainojas  (27)

Kā ziņots, pagājušajā nedēļā Vanagaite publiski apgalvoja, ka Ramanausks-Vanags - patiesībā "nav nekāds varonis", bet, iespējams, parakstījis sadarbības līgumu ar padomju okupācijas varas drošības dienestiem un pēc apcietināšanas 1956.gadā nevis spīdzināts, bet mēģinājis izdarīt pašnāvību. Savukārt viņas dzīvesdraugs, Simona Vīzentāla centra direktors Jeruzalemē Efraims Zurofs izteicās, ka Ramanausks-Vanags, iespējams, bijis saistīts ar ebreju holokaustu.

Lietuvas vēsturnieki vienprātīgi uzsvēruši, ka šie apgalvojumi neatbilst patiesībai. Viņi atsaukušies uz publiski pieejamām mediķu uzziņām, kas neatstāj nekādu iemeslu apšaubīt, ka Ramanausks-Vanags ticis nežēlīgi spīdzināts, un vienlaikus norādījuši, ka nav nekādu datu, ka viņš būtu piedalījies holokaustā.

Vanagaites izteikumi Lietuvas sabiedrībā nekavējoties izraisīja asu reakciju. Izdevniecība "Alma littera" pavēstīja, ka pārtrauc sadarbību ar rakstnieci, norobežojas no viņas izteikumiem un izņem no apgrozības visus viņas darbus, kuru skaitā ir arī pērn izdotā un visai pretrunīgi vērtētā grāmata "Mūsējie", kurā viņa pievēršas jautājumam par lietuviešu dalību ebreju holokaustā, cita starpā daudz atsaucoties uz PSRS Valsts drošības komiteju (VDK) nopratināšanas protokoliem un tā izpelnoties vēsturnieku kritiku par neprofesionālismu un paviršību.

Tikmēr Krievijas uzņēmēja Mošes Kantora vadītais Eiropas ebreju kongress trešdien izplatīja paziņojumu, kurā aizstāvēja Vanagaiti, norādot, ka viņa "ir drosmīga sieviete un pelnījusi uzslavu, nevis nopēlumu", un aicināja Lietuvu "izbeigt godināt tos, kuri sadarbojušies ar nacistu okupantiem un aktīvi piedalījušies ebreju šaušanā".

Vēl pirms dažām dienām telefonintervijā Izraēlas televīzijai Vanagaite apgalvoja, ka Ramanausks-Vanags nodevis 22 cilvēkus, kuri viņu slēpuši.

Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks partizānu kustībā iesaistījās 1945.gada pavasarī, sākoties otrajai padomju okupācijai. 1948.gadā viņš tika ievēlēts par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri. 1956.gadā Ramanausks un viņa sieva Kauņā tika apcietināti un gadu vēlāk viņam izpildīts nāvessods. Cietuma mediķu rakstītie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc aizturēšanas viņš nežēlīgi spīdzināts, faktiski kastrēts, viņam izdurta acs un viņš bijis gandrīz komas stāvoklī.

Piektdien portālā "Delfi.lt" tika publicēts Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās pētījumu centra vēsturnieka Darjus Juoža skaidrojums, ka Ramanausks ticis vervēts sadarbībai ar okupācijas varas drošības dienestu, kura redzeslokā viņš nonācis saistībā ar audzēkņu izspēlētu joku ap Ļeņina krūšutēlu. Viņam pieprasīts ziņot par audzēkņiem un, nevēlēdamies to darīt, viņš aizgājis mežā. Kā izteicies Juodis, ja partizānu lietas lasītu tā, kā to darījusi Vanagaite, katru dienu varētu nākt klajā ar kādu "sensāciju".

Kā tagad savā atklātajā vēstulē raksta Vanagaite, fakti, kurus atklājis Juodis, kurš detalizēti pētījis Ramanauska-Vanaga lietu, viņai neesot bijuši zināmi un viņu šokējuši.

"Šobrīd es atklāti atzīstu, ka manis paustais viedoklis par to, ka Ādolfs Ramanausks-Vanags nav pieredzējis spīdzināšanu, bet savainojies pats, bija pilnīgi maldīgs un balstīts uz meliem, kas fiksēti lietās, cenšoties slēpt spīdzināšanas pēdas. Ļoti nožēloju savus pārsteidzīgos un augstprātīgos publiskos komentārus," viņa paziņojusi.

Lietuvas Seims gatavojas 2018.gadu pasludināt par Ādolfa Ramanauska-Vanaga gadu, jo nākamgad aprit 100 gadi kopš viņa dzimšanas.

Kā intervijā Lietuvas sabiedriskajai televīzijai nesen izteicās Bruņoto spēku Stratēģiskās komunikācijas departamenta analītiķe Aukse Ūsiene, rodas iespaids, ka skandalozie paziņojumi par Ramanausku-Vanagu tiešā veidā saistīti ar gaidāmo Seima balsojumu par viņa piemiņas iemūžināšanu. Viņa izteica pieņēmumu, ka mēģinājumi diskreditēt pēckara nacionālo partizānu kustību Lietuvā ir "liela informācijas kara, lielas operācijas daļa", un domājams, ka Vanagaite atrodas šā informācijas kara "frontes pirmajās līnijās".

Tikmēr Vanagaite savā vēstulē norāda, ka viņas vārdi uztverti "kā naidīgu spēku rosināts uzbrukums pret Lietuvu", bet viņai šāda reakcija bijusi negaidīta un šokējoša.