Pirms mēneša Irākas Kurdistānā notika neatkarības referendums, pirms kura autonomā reģiona prezidents Masuds Barzani apliecināja, ka Kurdistāna ir vienota, un demokrātiski izteiktu vēlmi citas valstis agri vai vēlu būs spiestas atzīt par leģitīmu. Pēc referenduma Rietumi, uz kuru atbalstu Barzani lika cerības, izvēlējušies klusēt, Irākas spēki ar Irānas tiešu iesaisti ieņēmuši daļu kurdu pārvaldītās teritorijas, Kurdistānas koalīcija sašķēlusies sīkākos savstarpēji naidīgos grupējumos, bet kopš šodienas autonomija palikusi bez prezidenta.
Šī mēneša laikā pamazām atklājies, ka galu Kurdistānas politiskajai un ekonomiskajai rīcības brīvībai varētu būt izplānojis vai vismaz vadījis Irānas Islāma Revolucionārās gvardes specvienības "Quds" ģenerālis Kasems Soleimani. Laikā, kad kurdi gatavojās referendumam, irāņu delegācija tikās ar reģiona otrās lielākās politiskās partijas "Kurdistānas Patriotiskās savienības" (PUK) līderiem, raksta Tuvo Austrumu medijs "Al Bawaba".
PUK saviem koalīcijas partneriem "Kurdistānas Demokrātiskajai partijai" (KDP) apliecināja piekrišanu referendumam, bet, kā tagad redzams, tajā pašā laikā plānojuši prezidenta un KDP dibinātāja Barzani nobīdīšanu malā un lielāku pakļaušanos Irākai. Barzani paziņojums par atkāpšanos sadalījis kurdus divās nometnēs, un krīzei eskalējoties var novest pie konkurējošo partiju atbalstītāju plašākām sadursmēm.
KDP pārstāvji PUK vienošanos ar Irākas vadību un Kasamu Soleimani uzskata par "vēsturisku nodevību", atsaucoties uz Barzani teikto, raksta "Rudaw". Tomēr patiesi vienota Kurdistāna tā arī nekad nav bijusi. Abas lielās parlamenta koalīciju veidojošās partijas 90. gados pat savā starpā karoja, un karā bojāgājušo skaits tiek lēsts ap 5000, no kuriem vairums bija civiliedzīvotāji. Kurdu zemessardzes jeb pešmergas vienības līdz šai dienai nav pakļautas reģiona valdībai, bet gan vienai vai otrai partijai.
Kopš militārā konflikta gadiem saglabājušās vēl vairākas skaudra dalījuma iezīmes. KDP pamatā stiprinājusi ārējus kontaktus ar Turciju, bet tikmēr PUK reģionā pārstāvējusi Irānas intereses. KDP ilgstošā sadarbība, noslēgtie naftas cauruļvadu izbūves projekti no Kurdistānas uz Turcijas ostām un lielās turku investīcijas nostiprināja Barzani un viņam pietuvināto varu, savulaik rakstīja "Financial Times".
Tiesa, KDP varā "dalījās" – abas politiskās partijas sadalīja interešu sfēras, lai izvairītos no jauniem militāriem konfliktiem. Tas noveda pie varas centralizācijas un korupcijas palielināšanās, bet kopš naftas cenu un attiecīgi valsts iedzīvotāju ienākumu krituma – arī lielākas neapmierinātības sabiedrībā.
Viena no spēcīgākajām jaunajām opozīcijas partijām "Kustība par pārmaiņām" jeb "Gorran" lielāko popularitāti audzēja Kurdistānas dienvidu lielpilsētā Suleimānījā. Tā ir arī PUK varas centrs, un, lai gan sākotnēji tās bija sīvi sāncenši, bijušā PUK līdera un Irākas prezidenta Džalala Talabani dēlam Bafelam pēdējo gadu laikā izdevies apvienot ar to spēkus cīņā pret KDP.
Pēc tam, kad Sīrijas pilsoņkara sākumā lielākā daļa Sirijas armijas karavīru pārgāja opozīcijas pusē vai dezertēja, prezidenta Bašara al Asada lielākais sabiedrotais Irāna steidza palīgā. Speciālo uzdevumu vienības "Quds" ģenerālis Soleimani vadīja Sīrijas armijas pārpalikumu reorganizāciju un jaunu, privāti un Irānas finansētu grupējumu izveidi.
Kad 2014. gadā Irākas armija piedzīvoja smagu sagrāvi, pametot valsts ziemeļus un milzīgu daudzumu ieroču "Daesh" rokās, kaimiņvalsts Irāna arī te īstenoja Sīrijā jau izmēģināto taktiku.
Pēc Sadama Huseina gāšanas valsts vadība, jo īpaši iekšlietu ministrijas pakļautības iestādes jau bija nonākušas bijušo trimdas Irākas šiītu, galvenokārt Irānā bāzētās politiski militārās "Badr" organizācijas biedru, rokās. Savukārt Soleimani vadītā bruņoto spēku reorganizācija Irānai kontroli Bagdādē ļāva ievērojami palielināt.
Cita starpā Irāna dibināja un apbruņoja Irākas šiītu grupējumus "Tautas mobilizācijas vienības". Tie līdz pat pērnajam gadam pat formāli nebija pakļauti Irākas Bruņotajiem spēkiem. Savukārt pēc šīs formalitātes nokārtošanas, kas ļāva vairākiem "mēreniem" grupējumiem saņemt ASV bruņojumu cīņai pret "Daesh", bieži izskanējušas bažas, ka līdzās irākiešiem šajās militārajās vienībās karo arī irāņi.
Kurdistāna jau vairākus gadus KDP vadībā tuvinājās Turcijai, kā arī aizvien skaļāk aktualizēja neatkarības jautājumu. Irāna, valsts ar otru lielāko kurdu kopienu aiz Turcijas, neatkarības centienos saskatīja draudus savai iekšējai nestabilitātei. Turklāt tā regulāri izrādīja neapmierinātību ar Kurdistānas neatkarīgo ārpolitiku, attiecībā uz kuru Bagdādes kontrole samazinājās.
Irānas lielā ietekme, kā arī Kurdistānas politisko spēku nevienprātība radīja priekšnosacījumus, lai KDP rosināto neatkarības referendumu izmantotu par ieganstu politiskās varas maiņai reģionā. Turklāt lielā kurdu kopiena neatkarības referenduma pretinieku frontē nostādīja arī līdzšinējo Barzani režīma lielāko balstu Turciju, skaidroja "Independent".
PUK Bafla Talabani vadībā ar Soleimani slepeni slēdza vienošanos par Kurdistānas pakļaušanos un no "Daesh" atkaroto naftas bagāto teritoriju atdošanu Badādei un attiecīgi arī Teherānai, raksta "Al Bawaba". Medijs norāda, ka līdz ar to Kurdistāna nedēļas laikā Irākas armijai un Irānas kontrolētajiem "Tautas mobilizācijs grupējumiem" zaudēja trīs gadus veidotu ekonomisko pamatu neatkarīgas valsts izveidei.
Irānas specvienības "Quds" ģenerāļa Kasema Soleimani (attēlā pa labi) biogrāfija ir raiba, un viņš bijis iesaistīts operācijās arī ārpus Tuvajiem Austrumiem. Piemēram, "Quds" vīri tiek apsūdzēti 2011. gada plānos nogalināt Saūda Arābijas vēstnieku ASV. Specvienība nodrošinājusi arī Venecuēlas līdera Ugo Čavesa apsardzi, vienlaikus apmācot Kolumbijas kaujiniekus.
Kamēr "Quds" operācijas parasti ir slepenas, Soleimani no publicitātes nevairās. Viņš pat savulaik piedalījies neoficiālās diplomātiskās sarunās, Irākas kara laikā amerikāņiem nosūtot vēstuli ar paziņojumu, ka tieši viņš ir atbildīgs par Irānas politiku Irākā, Libānā, Gazā un Afganistānā. Viņš arī nav slēpis savu iesaisti Irākas šiītu "Tautas mobilizācijas spēku" grupējumu veidošanā. Tie noderējuši gan karā pret "Daesh", gan atbalstījuši Irākas armijas uzbrukumu kurdiem.
Soleimani pirms referenduma pārmaiņus ticies ar abu Kurdistānas lielāko partiju līderiem. Pēc referenduma viņš tikās vairs tikai ar PUK, tostarp apmeklēja šā gada oktobra sākumā mirušā Džalala bēres un tikās ar viņa dēlu Bafelu. "Bafels tikās ar [Irākas premjeru] Abadi un apsprieda [Irākas pretterorisma vienības] Zelta divīzijas iespēju ierasties Kirkūkā. Viņš pieminēja vairāku pozīciju nodošanu gvardes pārraudzībā," kāda kurdu amatpersona komentēja tikšanos "Guardian". Jautāts, vai tikusi panākta vienošanās, viņš to noraidījis, apgalvojot, ka tie bijuši tikai sarunu temati.
Tie gan izrādījās meli – Irākas spēku tūlītējais uzbrukums, PUK pakļautībā esošo pešmergas vienību strauja atkāpšanās un PUK amatpersonu publiska klusēšana liecināja, ka Kurdistānas spēku 2014. gadā ieņemto teritoriju atdošana Irākas spēkiem ir bijusi skaidri izrunāta ar Soleimani. Ģenerālis pat apmeklēja Irākas spēkus Kirkūkas reģionā kā konsultants, vēstīja "Reuters".
Līdz ar to ar naftu bagāto reģionu ziedošana un nepieciešamība desmitiem tūkstošiem kurdu pamest mājas iemainīta pret PUK lielāku ietekmi Kurdistānā, secina "Al Bawaba".
Soleimani noslēgtā vienošanās ar PUK neitralizēja KDP mēģinājumus aizstāvēties. "Al Bawaba" uzsver, ka vienlaikus tā nostiprināja Irānas varu Bagdādē. Līdz ar to paredzams, ka augs arī Soleimani autoritāte, kurš pēdējo gadu laikā spējis nostiprināt Irānas ietekmi Libānā, Sīrijā un tagad Irākā, faktiski atverot tai logu uz Vidusjūru.
Lai gan nav zināms pēdējās nedēļās Bagdādes un Kurdistānas politisko spēku starpā notikušo sarunu saturs, kā arī pagaidām netiek atklāts, kā tieši tiks sadalītas prezidenta pilnvaras, pēc Masuda Barzani atkāpšanās, Irākas kurdi jau sadalījušies naidīgās nometnēs.
Barzani svētdien televīzijā publiski uzrunāja autonomijas iedzīvotājus apstiprinot, ka ar 1. novembri atstās prezidenta amatu. Viņš skaidroja, ka jau iepriekš nav vēlējies pagarināt savas prezidentūras termiņu, bet tas darīts "Daesh" uzbrukuma radītās nestabilitātes dēļ, raksta "Rudaw".
Aizejošais prezidents nodevību, kuru Kurdistāna pieredzēja Kirkūkā pielīdzināja "saindēta zobena dūrienam mugurā". Viņš uzsvēra, ka referendumā atdotās kurdu balsis iegājušas vēsturē un tās nekad nebūs iespējams izdzēst. "Pat ja referendums nebūtu noticis, viņi [Irāna un Bagdāde] plānoja uzbrukumus jebkurā gadījumā. Nodevība demoralizēja pešmergu un kurdu tautu, mainīja mūsu plānus," skaidroja Barzani. Tāpat prezidents skaidroja, ka nožēlo līdzšinējās kaujās kritušo pešmergu nāvi, taču citas iespējas neesot bijis.
PUK un "Gorran" atbalstītāji Barzani atkāpšanos sveikuši, paziņojot, ka beigusies tirānija un likti pamati demokrātijai. Tomēr, reaģējot uz Barzani paziņojumu, naktī uz pirmdienu sekoja abu šo partiju, kā arī tām lojālo mediju biroju demolēšana un dedzināšana Zāhū (attēlā), Dahūkā, Erbīlā un citās Kurdistānas ziemeļu pilsētās. Nemierus vēl vairāk pastiprināja Irākas izsludinātais lielāko kurdu mediju aizliegums, kā arī ziņas par KDP lojāla medija žurnālista noslepkavošanu Irākas spēku ieņemtajā Dākūkā uz dienvidiem no Kirkūkas.
Kurdistāna mēneša laikā zaudējusi ne tikai Kirkūku, tās galveno ekonomisko balstu, bet arī plašas kurdu apdzīvotas teritorijas citos reģionos. Savukārt līdz ar politiskās vienotības zaudēšanu sašķēlusies pēdējās divas desmitgades salīdzinoši viendabīgā kurdu sabiedrība. Daļa Kurdistānas referenduma neveiksmē vaino Barzani un KDP autoritāro valdīšanu, citi – PUK nodevību, taču abas puses ir vienisprātis, ka uz savu neatkarīgu valsti pārredzamā nākotnē kurdi cerību ir zaudējuši.
