Portāls "Delfi" iepazīstina ar spilgtākajiem pretrunīgi vērtētiem atgadījumiem un personāžiem prēmijas pasniegšanas vēsturē.
Vispirms jau pati balvas pasniegšana iedibināta kāda pārpratuma dēļ. Kad Francijā miris izgudrotāja Alfrēda Nobela brālis Ludvigs, franču laikraksti nebija papūlējušies noskaidrot, kas ir mirusī persona un pieņēma, ka miris pats dinamīta izgudrotājs un ražotājs. Kāds laikraksts pat virsrakstā paziņojis: "Nāves tirgonis ir miris".
Nobels ļoti sāpīgi uztvēris faktu, ka viņu pēc aiziešanas no šīs pasaules atcerētos vienīgi kā "nāves tirgoni". Tieši šī iemesla dēļ bagātais uzņēmējs savas dzīves pēdējos gados daudz laika un līdzekļu ziedoja zinātnei un labdarībai, bet pēcnāves testamentā 94% sava īpašuma novēlēja ikgadējai Nobela prēmiju pasniegšanai.
Vispretrunīgāk vērtētie atgadījumi un personāži Nobela prēmijas pasniegšanas vēsturē:
Lai gan penicilīns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta izgudrojumiem, paša tā atklājēja Aleksandra Fleminga teiktais izraisījis ne mazums diskusiju, vai viņš par to bija pelnījis 1945. gada Nobela prēmiju. Turklāt daudzi kritiķi atsaucas uz 19. gadsimta pētījumiem, kuros jau konstatētas pelējuma baktērijas iznīcinošās īpašības.
Ne mazāk kritizēta tiek Nobela komiteja par savu izvēli, jo pats Flemings sākotnēji norādījis, ka penicilīnu atklājis negadījuma dēļ. Tajā pat laikā viņš nenoliedzami ir pirmais cilvēks, kurš spēja penicilīnu ražot un piedāvāt tirgū, glābjot miljoniem cilvēku dzīvības visā pasaulē.
Pērn Nobela prēmiju ieguvis vēl kāds zinātnieks, kurš norādījis, ka balvu atnesušais izgudrojums ir nejauša kļūda. Astrofiziķis Ādams Rīss apbalvojumu ieguva par supernovu pētījumiem, atklājot, ka pēc lielā sprādziena, kurā radīts universs, tā izplešanās ātrums pamazām pieaug.
"Katru dienu pieļauju vidēji divas trīs kļūdas. Ja kādreiz redzu, ko neparastu veikto pētījumu rezultātos, tad vienmēr secinu "tā, esmu izdarījis ko muļķīgu". Šajā gadījumā eksperiments atkārtots vēl daudz reižu, bet kļūdu līdz šim nav izdevies atrast," par savu turpat desmitgadi seno atklājumu pēc balvas pasniegšanas stāstījis Rīss.
Viņa izstrādātā teorija devusi pamatu idejai par tumšo enerģiju jeb pretējo gravitāti, kas liek visumam izplesties ar pieaugošu ātrumu.
Pacifists un prominents nacistiskās Vācijas fīrera Ādolfa Hitlera pretinieks Karls fon Oseckis 1935. gadā ieguva Nobela Miera prēmiju par rakstu sēriju, kas atmaskoja Vācijas nepārtrauktos Versaļas līguma pārkāpumus. Par balvas iegūšanu Oseckis uzzināja, cīnoties ar tuberkolozi Gestapo cietumā, pēc trīs gadu pavadīšanas koncentrācijas nometnēs.
Par spīti brīdinājumiem no nacistiskās Vācijas amatpersonām viņš balvu pieņēma. Tas Hitleru tik ļoti saniknoja, ka viņš ne tikai aizliedza laureātam apmeklēt balvas pasniegšanas ceremoniju Oslo, bet pat izdeva likumu, aizliedzot Vācijas pilsoņiem vispār saņemt Nobela prēmijas. Šis liegums vēl trim vāciešiem neļāva saņemt viņiem pienākošās balvas. Zinātnieki gan tās ieguva pēc Otrā pasaules kara, bet bez materiālās balvas daļas.
Balvas saņemšanu par režīma patiesās dabas atspoguļošanu savulaik aizliedza arī Padomju Savienība. 1958. gadā Nobela prēmiju literatūrā piešķīra Borisam Pasternakam par romānu "Doktors Živago", kurā autors caur grāmatas varoņu dzīvesstāstiem aprakstīja Krievijas revolūciju un rūgto vilšanos tās sākotnējos ideālos.
Padomju Savienībā romānu atteicās izdot, taču to izdevās nogādāt ārpus dzelzs priekškara, un jau 1957. gadā "Doktors Živago" tika izdots Milānā, kā arī tā tulkojumi nonāca citās pasaules valstīs. Uzzinājis par balvas saņemšanu, Pasternaks aizsūtīja atpakaļ ziņu, ka ir pagodināts un saviļņots to saņemt, turklāt pats bija pārliecināts, ka viņam to ļaus. Jau nākamajā dienā pie viņa ieradās amatpersonas, liekot viņam no balvas atteikties.
Sākumā viņš to atteicās darīt, taču drīz tika izslēgts no PSRS rakstnieku savienības kā nodevējs. Pavisam viņu sagrāva draudi vērsties pret viņa mīļoto Olgu Ivansku, kas jau viņa dēļ iepriekš bija nonākusi cietumā. Rakstnieks īsi pirms ceremonijas no balvas atteicās un jau pēc pāris gadiem, morāli sagrauts, mira no plaušu vēža.
Viņa dēls tēva Nobela prēmijas laureāta diplomu saņēma 1989. gadā.
Viens no tikai dažiem cilvēkiem, kas saņēmis Nobela prēmiju vairākos izpētes laukos, ir Līnuss Paulings. Savā pirmajā karjeras posmā Paulings balvu ieguva kā pasaules vadošs ķīmiķis, strādājot pie ieroču prototipiem ASV labā. Viņš īpašu ievērību izpelnījās, izstrādājot dažādas ķīmiskās struktūras.
Vēlāk, sapratis atomieroču ēras skarbo realitāti, kā arī savas sievas un vienlaikus aktīvas pacifistes Avas iespaidots, viņš kļuva kvēls miera sludinātājs. Paulings pievienojās Albertam Einšteinam un virknei citu zinātnieku, kas pieprasīja atomieroču testu izbeigšanu. Viņa kampaņa bija tik aktīva, ka ASV drošības departaments uz laiku atņēma viņa pasi un izplatīja baumas par viņa saistību ar komunistiem.
Kad 1962. gadā viņš ieguva Nobela Miera prēmiju par anti-atomieroču kampaņu, laureāta pretinieki zinātnieku raksturoja kā naivu komunistiskās partijas runasvīru. Eļļu ugunij vēl vairāk pielēja Paulinga 1970. gada vizīte Padomju Savienībā, lai saņemtu Starptautisko Ļeņina miera balvu.
Nobela prēmija profesoram Haraldam cur Hauzenam tika pasniegta 2008. gadā par viņa veiktajiem pētījumiem, pierādot cilvēka papilomas vīrusa nepārejošas infekcijas saistību ar dzemdes kakla vēzi. Viņa atklājumi uzskatāmi par būtisku pavērsienu dzemdes kakla vēža profilaksē, tai skaitā arī vakcīnu izstrādē.
Par spīti lielajiem sasniegumiem medicīnā, drīz vien pēc balvas saņemšanas parādījās informācija, kas lika apšaubīt cur Hauzena tiesības to patiešām saņemt. Zviedrijas policija uzsāka izmeklēšanu pret Nobela komiteju un farmaceitisko kompāniju "Astra Zeneca". Izrādījās, ka kompānijai, kura ir viena no lielākajām pasaules papilomas vīrusa vakcīnas ražotājām ir saistīta arī ar vairākiem Norvēģijas Nobela komitejas locekļiem, kas arī piedalījušies balsojumā par cur Hauzenu.
Lai gan oficiāla apsūdzība tā arī nekad neparādījās, lietu vēl neskaidrāku padarīja fakts, ka "Astra Zeneca" vēlāk kļuva par oficiālo Nobela interneta vietnes sponsoru.
Viena no pretrunīgākajām personām, kas jebkad saņēmusi Nobela Miera prēmiju, ir Kordels Halls. Viņš nozīmīgo apbalvojumu saņēma 1945. gadā par savu nozīmīgo lomu Apvienoto Nāciju Organizācijas dibināšanā. Lai gan viņa pūles ANO izveidē patiešām ir apbrīnojamas, tikai sešus gadus iepriekš viņš ar savām darbībām bija paspējis sabiedrību krietni samulsināt.
Kā ASV prezidenta Frenklina Rūzvelta laika Valsts sekretārs viņš atteica iebraukšanu ASV 950 ebrejiem, kas ar kuģi "St. Louis" no Hamburgas bija devušies uz Ameriku meklēt patvērumu. Par spīti Rūzvelta labvēlībai bēgļus uzņemt Halls kopā ar Dienvidu štatu demokrātiem solīja balsot pret viņu nākamajās prezidenta vēlēšanās, ja tas patiešām notiks.
1939. gada 4. jūnijā prezidents noraidīja kuģa pieņemšanu, liekot tam atgriezties Eiropā. Vairāk kā ceturtā daļa uz tā esošo pasažieru vēlāk gāja bojā holokaustā.
Vieniem terorists, bet citiem brīvības cīnītājs - lai ko kāds nedomātu par Jāsiru Arafātu, viņš ir arī Nobela Miera prēmijas laureāts. Palestīniešu līderis prēmiju ieguva vienlaikus ar Izraēlas ārlietu ministru Šimonu Peresu un premjeru Ichāku Rabīnu par centieniem panākt mieru Tuvajos Austrumos.
Kamēr kritiķi viņu jau tolaik saukāja par teroristu, kurš neatslābstoši veicinājis vardarbību vairākas desmitgades, Arafāta atbalstītāji turpretim salīdzināja palestīniešu līderi ar citu balvas ieguvēju, bijušo Dienvidāfrikas prezidentu, Nelsonu Mandelu.
Viņa saistība ar tādām militārām organizācijām kā "Hamas", kā arī apsūdzības korupcijā un nepatika pret jebkādiem piedāvātajiem kompromisa variantiem miera sarunas ar Izraēlu, vēlāk noveda strupceļā.
Nobela Miera prēmijas laureāte Kenijas vides aktīviste Vangari Māthai bija pirmā sieviete no Āfrikas kontinenta, kas ieguvusi prestižo balvu. Viņa iedvesmoja lauku reģionu sievietes cīnīties pret mežu iznīcināšanu, kā arī aicināja stāties pretim korumpētajai un patriarhālajai varas sistēmai.
Pēc 2004. gada triumfa Māthai iesaistījās dažādos vides aizsardzības projektos visā pasaulē, ka arī kādu laiku ieņēma Kenijas Vides ministra amatu.
Viņas panākumus drīz vien pēc balvas iegūšanas aizēnoja pašas izteikumi vietējam laikrakstam. Vides aktīviste norādīja, ka HIV un AIDS esot Rietumu zinātnieku izstrādājums, lai samazinātu Āfrikas iedzīvotāju skaitu. Vēlāk gan viņa savus izteikumus noraidīja, taču intervijā žurnālam "Time" skaidroja, ka kāds zina, no kurienes nāk HIV un tas "noteikti nav nācis no pērtiķiem".
Pēdējo gadu divdomīgākās reakcijas izsaukusi Miera prēmijas piešķiršana ASV prezidentam Barakam Obamam. 2009. gada priekšvēlēšanu kampaņas saukļi "Yes, we can!" un "Change!"("Jā, mēs varam!" un "Pārmaiņas!") nenoliedzami izskanēja visā pasaulē, taču raisīja diskusijas, vai ar to pietiek prēmijas saņemšanai.
Viņš tika izvēlēts balvai par "ārkārtīgajām pūlēm starptautiskās diplomātijas stiprināšanā un sadarbības veicināšanā starp cilvēkiem". Šis paziņojums pārsteidza daudzus, īpaši ņemot vērā faktu, ka viņa nominācija kļuva zināma tikai 12 dienas pēc tam, kad viņš uzsāka savu darbu.
"The New York Times" norādīja, ka tas ir "satriecošs pārsteigums", kamēr citi to skaidroja ar Nobela komitejas politisko motivāciju. Komiteja savukārt noraidīja jebkādus apvainojumus, paziņojot, ka balva ir piešķirta par Obamas pūliņiem panākt pasaulē mieru, ne par kādiem noteiktiem sasniegumiem.
Neizpratni un kritiku Norvēģijas Nobela komiteja savulaik saņēmusi ne tikai par piešķirtajām balvām, bet arī nepiešķirtajām. Indijas politiskais un garīgais līderis, kā arī Indijas neatkarības kustības vadītājs Mohandass Karamčands Gandijs balvu tā arī nesaņēma.
Lai gan viņš apbalvojumam tika nominēts veselas piecas reizes, ikreiz to saņēma kāds cits, tostarp jau pieminētais Kodels Halls. Pēc Gandija nāves Nobela komiteja publiski izteica nožēlu par balvas nepiešķiršanu agrāk.
Tā kā Nobela prēmijas netiek pasniegtas pēc nāves, tad komiteja 1948. gadā izlēma nevienam prēmiju nepiešķirt. Tā vietā tā paziņoja, ka "nav neviena atbilstoša dzīvojoša kandidāta".
Viens no eksistenciālisma radītājiem literatūrā Žans Pols Sartrs no balvas atteicās pats. Viņš norādīja, ka rakstniekam nevajag ļaut sevi pārvērst institūcijā.
Kā eksistenciālists un ateists viņš neatzina, ka vara vai labklājība cilvēku padara labāku vai sliktāku, kā arī tās nepalīdz piepildīt viņa dzīves mērķu sasniegšanu.
Nobela prēmijas literatūrā nominants paskaidroja, ka "tas nav tas pats, vai es parakstos kā "Žans Pols Sartrs" vai kā "Žans Pols Sartrs, Nobela prēmijas ieguvējs". Rakstniekam jāatsakās no sevis pārvēršanas institūcijā, pat ja tas notiek pašā cienījamākajā veidā."
Ģēnijs Alberts Einšteins savu Nobela prēmijas summu 1919. gada šķiršanās papīros novēlēja šķirtajai sievai Milevai Marisai un viņu diviem dēliem. Tas nebūtu nekas īpatnējs, ja vien viņš balvai netiktu nominēts tikai pēc diviem gadiem.
Par pašu lēmumu atstāt naudu viņa pirmajai sievai bijušas daudzas spekulācijas. Tostarp minēts, ka Einšteins juties viņai parādā par asistēšanu vairākos eksperimentos, kas noveduši pie relativitātes teorijas radīšanas. Pati būdama jauna zinātniece, viņa patiešām asistējusi vairākos fiziķa eksperimentos, bet viņas vārds neparādās ne pie vienas Einšteina publikācijas, kā arī nav citādi apstiprinājies.
Tajā pat laikā zinātnieka pareģošanas spējas, šķiroties novēlot naudu, kuras viņam vēl nav, skaidrojamas visai pragmatiski. Jau vairākus gadus pirms pašas balvas pasniegšanas, par to klīda baumas gan zinātnieku gan plašākas sabiedrības vidū. Maz bijuši tādi, kas baumām neticējuši un, acīmredzot, tāds bijis arī pats Einšteins.