Īsi pirms savu pilnvaru beigām iepriekšējā Saeima pieņēma lēmumu, ko bija atlikusi 25 gadus – proti, atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu – "čekas maisus". Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, televīzijas žurnālistu, mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas ziņotājiem 70.-80. gados. Taču iztrūks komentārs par būtiskāko – kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja, svētdienas vakarā vēsta TV3 raidījums "Nekā personīga".
Vairāki no aģentūras, bez kuriem vienlaikus nav iedomājama Latvijas atmoda, par represīvās iestādes vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, stāsta tikko iznākušajā dokumentālajā filmā "Lustrum". Filmai interviju sniedza arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru visi atceras kā padomju gados populārā raidījuma "Varavīksne" veidotāju.
Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas radio un Latvijas televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam. Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju. Viņš izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas radio skanētu Šarla Aznavūra balss, un skatītāji beidzot ieraudzītu Rietumvācijā bāzēto grupu "Boney M". No 1971. gada ēterā demonstrētā "Varavīksne" ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem, atgādina raidījums.
Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, viņš bija ar viņiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja mūziķus savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60. gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja. Raidījumā klāstīts, ka 1983. gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē, viņu VDK vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci.
"Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros, ka grupai "Ornaments" bija paredzēts brauciens, man liekas, uz Apvienoto Arābu Emirātiem, nu tur jau bija mūsu Inkēns arī līdzi laikam, pēc tam. Un man vienā sarunā prasīja, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var last," atceras Ermanbriks. "Mēs tiekamies un runājam tikai par mūziku, par ierakstiem, par televīziju, bet par neko vairāk. Es taču nezinu, ko viņi domā. Un es teicu visu to labāko par grupu "Ornaments", un tā ir faktiski ir vienīgā reize, kad es par kādu no šiem mūziķiem kaut ko teicu un kad man kaut ko prasīja."
Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu "Varavīksnē" demonstrētu videoklipu. Laionela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās Kirova vārdā nosauktā Ļeņingradas teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.
Raidījums secina, ka Ermanbrika teikto vārdu patiesumu varētu pārbaudīt ar viņa pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem, taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 90. gada beigās un 91. gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļa darba lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Aģenta "Māra" ziņoto vēl varētu noprast no operatīvajām lietām daļēji atjaunotajā elektroniskajā datu bāzē "Delta", bet arī tur nav ne Ermanbrika ziņotais, ne par viņu rakstītais.
Saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5. daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes -Strausa vārds. Ermanbriks negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas, bet ir pateicīgs, ka savu stāstu var izstāstīt. Viņš apzinās, ka ne visi viņam noticēs, teic raidījumā.
"Mani visvairāk tracina tas, ka šie aģenti, varbūt, bija vismaznozīmīgākie visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, profesionālie darbinieki," norāda Ermanbriks.
80. gadu beigās Ermanbrika pārstāvētā Rīgas skaņu ierakstu studija izdeva plati un kaseti "Dziesmas brīvai Latvijai" , tajā uz vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, tajā skaitā brīvās Latvijas valsts himna. Viņš raidījumā stāsta, ka 80. gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un čeka ieguva no tādām organizācijām kā rakstnieku un komponistu savienības, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos.
Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi.
