Pirmdien IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresa paneļdiskusijā "Ko Latvijas sabiedrība sagaida no zinātniekiem" savus uzskatus par zinātnes attīstību, tās mērķiem un reliģijas attiecībām ar zinātni pauda gan bijusī Valsts prezidente un psiholoģijas doktore Vaira Vīķe-Freiberga, gan Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts teoloģijas doktors Zbigņevs Stankevičs.

Vaicāts, kā vērtē to, par ko zinātnieki diskutē, vai netiek aizmirstas kādas lietas, kas šķiet svarīgas Stankevičam, viņš atbildēja, sakot, ka ar lielu cieņu izturas pret zinātni un ļoti augsti to vērtē, kā arī cenšas savu iespēju robežās, cik laiks atļauj, sekot zinātnes sasniegumiem.

"Bet mans iespaids ir tāds, ka zinātnes attīstība patiesībā ir apsteigusi cilvēka tādu... Var teikt tā, ka cilvēks ir zaudējis savu integritāti. Ja mēs paskatāmies kaut vai uz bērniem un jauniešiem, redzam kā viņi tur ātri spaida tos taustiņus. Un visu laiku sēž tur iekšā sociālajos tīklos, un patiesībā veidojas jauna veida atkarība. Un arī psihiatri runā par jauna veida depresiju, tas ir tad, kad mobilais vai viedtālrunis izslēdzas, tad cilvēks jūtas pilnīgi apjucis un atrauts no realitātes. Tā kā šis līdzsvars savā veidā ir izjaukts," sacīja garīdznieks.

"Tas, kas ir ārkārtīgi svarīgi, zinātnei jākalpo cilvēkam. Un lielākā zinātnes kļūda, ko tā pieļauj, vai arī ne zinātnes, bet zinātnieku, dažu zinātnieku (..), ir, ka. iespējamo, to, ko zinātne spēj sasniegt un padara par iespējamu, to pieņem kā atļauto (..). Visvienkāršākie piemēri – atomenerģija, vai atombumbas ražošana, tad jaunu baktēriju vai indīgu vielu izgudrošana, piemēram, tas novičoks, kas te visus saviļņoja pēdējā laikā. Tad kaut kādi ģenētiskie eksperimenti, kas pataisa cilvēku par kiborgu vai ar robotu viņu sakrusto gandrīz, tad prenetālā diagnostika, kas izpēta, kādi augļa parametri mātes klēpī, un tad uzreiz abortu industrija var taisīt savu biznesu (..). Vai arī tāpat olšūnas apaugļošana mēģenē. Zinātne to ir padarījusi par iespējamu, tas tiek darīts, bet, teiksim, ar to nodarbojas bioētika, ka visos šajos jautājumos jāņem vērā cilvēku cieņa un katram cilvēkam, katram bērnam ir tiesības tikt ieņemtam divu mīlošu vecāku savienošanās aktā mātes klēpī, tur tikt iznēsātam un piedzimt," pauda arhibīskaps.

"Šeit, es domāju, ir liels humanitārās, humānās dimensijas deficīts," uzsvēra Stankevičs.

Viņš arī savā komentārā sacīja, ka tieši jūdeokristīgā atklāsme padarījusi iespējamu zinātnes attīstību, un izskaidroja savu viedokli sīkāk, atsaucoties arī uz Vīķes-Freibergas iepriekš nolasītajā kongresa ievadreferātā minēto kritisko domāšanu, sakot, ka iepriekš daba tikusi dievišķota, bet tad cilvēks sācis "pielietot kritisko domāšanu" un atsijājis mitoloģisko dimensiju no objektīviem faktiem.

Viņš arī pieskārās zinātnes attīstībai Rietumos, sakot, ka tieši Rietumu civilizācijā sākusies zinātniski tehniskā revolūcija, lai gan ķīniešiem un arābiem bijuši izcili izgudrojumi, un šie procesi varēja aizsākties tur. "Šis process tur nesākās, process sākās tieši Rietumos. Mēs zinām, ka pirmās universitātes sākās no katedrāļu skolām un tām universitāšu statusu piešķīra pāvests (..). Var teikt tā – teoloģi un garīdznieki bija pirmie izcilākie zinātnieki un tikai vēlāk pakāpeniski zinātne sāka iziet laukā no baznīcas un reliģijas patronāta, un šodien tas process ir aizgājis ļoti tālu".

"Šeit ir ļoti svarīgi atgriezties pie tā sākuma. Gribu pateikt, ka, saliekot visu kopā (..), ka teoloģija, kas nav ideoloģijas inficēta, (..) spēj sasaistīt atsevišķās zinātnes nozares vienotā pasaules kopainā. Tieši reliģija nodarbojas ar cilvēka dzīves jēgas jautājumiem un mēģina šos svarīgākos cilvēka dzīves jautājumos saistīt kopā un tiem piesaistīt zinātni, var teikt humanizēt zinātni," sacīja garīdznieks.

"Es piekrītu tam, ko Freibergas kundze teica, ka tautas izglītošana pāri pār visu, bet ar vienu piebildi, ka arī šo reliģijas jautājumu, šo cilvēka dzīves jautājumu ziņā," akcentēja Stankevičs, sakot, ka šajā jomā Latvijā "ir liels deficīts. Kaut kas tiek darīts, bet visas iespējas nav izmantotas un ir svarīgi šeit aizpildīt šo logu šo tukšumu".

Tāpat viņš uzsvēra, ka zinātnei ir jāsaglabā neatkarība, jo arī šodien zinātne "ir zem dažādu ideoloģiju spiediena un ir svarīgi saglabāt savu neatkarību".

Savukārt Vīķe-Freiberga savu komentāru par zinātnes saskarsmi ar reliģiju sāka ar to, ka citēja "kādu incidentu", proti, kādā saietā, kur bijuši gan garīdznieki gan zinātnieki, "kāds ir pacēlis glāzi un teicis: "Es uzsaucu tostu fizikai un metafizikai," ar domu samierināt abas. Atbildes tostu sniedzot, viens slavens fiziķis ir sācis garu izklāstu par to, kas ir fizikas sasniegumi un cik tie ir unikāli, un to noslēdzis ar, viņaprāt, iznīcinošu argumentu, ka fizikai ir savas laboratorijas, bet metafizikai tādu nav".

"Ir tādi zinātnes popularizētāji kā Kārlis Seigans, kurš ASV ilgus gadus pavadījis, rakstot rakstus, ka zinātne ir cīņa pret tumsonību, bet lūk metafizika, reliģija, misticisms – tās visas ir tumsonības pazīmes. Kāpēc? Tāpēc, ka tās nav spējīgas precīzi pareģot nākotni, un tām nav savas laboratorijas," sacīja eksprezidente.

"Nu tā ir stipri vienkāršota pieeja. Zinām, ka ir zinātniskā domāšana. Aristotelim kā nekā bija fizika un turpat nākamā nodaļa – metafizika. Viņš to visu redzēja vienotu. Kamdēļ tieši Rietumu pasaulē attīstījās zinātne – es jums teikšu, tā ir mistērija (..)," sacīja zinātņu doktore.

"Attiecības ar baznīcu. Man ļoti žēl šeit atgādināt cienījamam mūsu arhibīskapam, ka lūk, piemēram 12. gadsimtenī, kad Rodžers Bēkons bija savācis tā laika zinātnes kompendium un uzrakstījis, dzīvodams dominikāņu klosterī, viņa priekšniecība visus viņa darbus iznīcināja, pašu iebāza karcerī un aizliedza viņam rakstīt. Nerunāsim par Džordano Bruno, Galileju un tā joprojām," sacīja Vīķe-Freiberga. Viņa minēja arī vairākus citus piemērus, raksturojot baznīcas negatīvo attieksmi pret zinātniekiem.

"(..) un es jums teikšu, ka merkantīlisms kā ideoloģija var būt tikpat kaitīgs zinātnei. Ja zinātniekam pasaka: vai jums tā prece, ko jūs izgudrosiet, nesīs profitu vai nē, un tas jūsu bizness ir dabūt labāku peļu slazdu vai ko citu, es baidos, ka nez vai tas nesīs gaidītos rezultātus," sacīja eksprezidente.

"Kas attiecas uz dzīves jēgas meklēšanu un ētikas vadlīnijām, šeit zinātne, protams, nav kompetenta, jo tas nav eksperimentāli īpaši pierādāms. Tai pašā laikā gribētu atgādināt, ka nedz arī baznīcām ir, kā sakot, ekskluzīvas tiesības šajā laukā, jo humānisma idejas ir attīstījušās Eiropā katrā ziņā ne tikvien neatkarīgi, bet tieši konfliktā ar baznīcu," sacīja Vīķe-Freiberga.

"Jēdziens, kas ir dzīvība, kas ir dzīvības vērtība. Ja viduslaikos pāvests pateica, Bezjē pilsētu iekarojot, lai cīnītos pret kataru ķeceriem, kad karavadonis viņam vaicāja, kā viņi atšķirs ķecerus no īstiem labiem katoļiem, tā pavēle bija tāda: kaujiet viņus visus nost, gan jau tas kungs atpazīs savējos. Nu, saprotiet, tā nav gluži tās humanitārās iecietības pazīme, kādu mēs Eiropā sīvās cīņās esam izcīnījuši," izteicās Vīķe-Freiberga.

"Mans secinājums ir tāds (..). Mums vajadzētu būt uzmanīgiem, mērķa uzstādīšana – jā, mērķtiecība – nenoliedzami, bet dogmatisms ir kaut kas, no kā mums tiešām jābīstas un kur zinātnei vajadzētu būt savās priekšrindās," sacīja Vīķe-Freiberga, piebilstot, ka arī zinātnieki jebkuras paradigmas ietvaros ļoti bieži ir bijuši dogmatiski, bet šajā ziņā priekšrocība ir tāda, ka zinātnes paradigmas var mainīties un vecās idejas aizies vēsturē.

Dzirdētais diskusijas fragments pirmdien raisīja viedokļu sadursmes arī sociālajos tīklos.

Jau vēstīts, ka pirmdien Latvijā sākās IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress, kas norisinās trīs dienas – līdz trešdienai, 20. jūnijam.

Ar ievadreferātu uzstājās Vīķe-Freiberga. To iespējams noklausīties šeit:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!