Foto: Shutterstock

Aprīļa beigās Satversmes tiesa (ST) pieņēmusi spriedumu strīdā par Reliģisko organizāciju likuma normām, kas noteic ierobežojumus jaunas reliģiskas savienības jeb baznīcas veidošanai Latvijā, kā arī nosaka, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu baznīcu. Satversmes tiesa (ST) par Satversmei neatbilstošām atzinusi vairākas šī likuma normas.

Jau vēstīts, ka pieteikumu ST iesniedza Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments, kura tiesvedībā ir Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas (LPAB) strīds ar valsti par atteikšanos šo organizāciju reģistrēt.

LPAB dibinātāji norādījuši, ka šo baznīcu vēlējušās reģistrēt desmit Latvijā dibinātas draudzes, turklāt organizācija norādījusi, ka tā ir uzskatāma par tās pareizticīgās baznīcas kanonisko tiesību pārņēmēju, kas Latvijā pastāvēja līdz 1940. gadam, jo jau no 1936. gada LPAB kā autonoma pareizticīgā baznīca esot atradusies kanoniskā saistībā ar Vispasaules Konstantinopoles patriarhātu, kas ir viens no deviņiem pareizticīgās baznīcas patriarhātiem.

LPAB ieskatā, valsts kļūdaini esot atzinusi Latvijas pareizticīgo baznīcu, kura saistīta ar Maskavas patriarhātu, izriet no administratīvo lietu materiāliem.

ST vērtēja Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam un Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 99. un 102. pantam.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa noteic, ka "desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijas Republikā, var izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Šis noteikums neattiecas uz šā likuma 8. panta ceturtajā daļā norādītajām reliģiskajām organizācijām."

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa nosaka, ka "vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu)", bet Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtā daļa teic, ka "draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas reģistra iestādē. Pārreģistrējot reliģisko organizāciju, reģistra iestāde pamatojas uz Tieslietu ministrijas sniegto atzinumu par reliģiskās organizācijas iepriekšējā perioda darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām."

Savukārt Satversmes 91. pants nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas", 99. pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts", bet Satversmes 102. pants nosaka,ka "ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās."

Ko vērtēja Satversmes tiesa

Kā informē ST, tiesa secināja, ka no apstrīdētajām normām izriet divi patstāvīgi ierobežojumi reliģiskajām organizācijām – draudzēm –, kas izveidotas un reģistrētas kā privāto tiesību juridiskās personas, izveidot reliģisko savienību (baznīcu). ST katru no šiem ierobežojumiem izvērtēja atsevišķi.

ST vispirms vērtēja, vai Satversmei atbilst likumā noteiktais ierobežojums, kas jaunizveidotām draudzēm paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, kurā tās nevar izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Pēc tam ST vērtēja to, vai Satversmei atbilst ierobežojums, kas ļauj vienā konfesijā izveidot tikai vienu reliģisko savienību jeb baznīcu.

Kā norāda ST, reliģiskā pārliecība Satversmes 99. panta izpratnē ir tulkojama plaši. Reliģijas brīvība ir galvenokārt individuālās ticības jautājums, taču tā ietver arī brīvību "izrādīt reliģiju" individuāli un privāti vai kopā ar citiem, publiski, un kopā ar tiem, kam ir tāda pati ticība. Ticīgo tiesības uz reliģijas brīvību, kas ietver tiesības izrādīt savu reliģiju kolektīvi, paredz to, ka ticīgie var brīvi apvienoties un valsts nevar nepamatoti iejaukties šajās tiesībās.

Satversmes 102. pants aizsargā dažādus biedrošanās brīvības izpausmes veidus. Ja reliģijas brīvība neaizsargātu reliģisku kopienu organizatorisko dzīvi, arī visi citi reliģiskās brīvības aspekti tiktu vājināti. Tādējādi reliģiskās organizācijas tiesības uz reliģijas brīvību tās ārējā izpausmē aizsargā vērtības, kuras aizsargā arī tiesības uz biedrošanās brīvību.

ST arī atzina, ka tiesību biedroties reliģijas brīvības īstenošanai ierobežojumu veido ne tikai juridiskās personas statusa atteikums. To veido arī tāds regulējums, kas kavē reliģiskās kopienas izmantot biedrošanās tiesības reliģijas brīvības īstenošanai arī citās organizatoriskajās formās.

Reliģiskā kopiena iegūst juridiskās personas statusu jau brīdī, kad tā tiek reģistrēta kā draudze, bet šāds juridiskās personas statuss tai tiek piešķirts tikai uz laiku.

Ierobežo tiesības biedroties

Attiecīgās apstrīdētās Reliģisko organizāciju likuma normas ierobežo arī reliģisko organizāciju – draudžu – tiesības apvienoties reliģiskajā savienībā (baznīcā) un līdz ar to iegūt kopīgu pārstāvniecību. Tāpēc ST secināja, ka attiecīgās apstrīdētās normas ierobežo reliģisku kopienu tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai, proti, tās jaunizveidotām draudzēm ierobežo Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās pamattiesības.

ST atzina, ka pārreģistrācijas prasība jaunizveidotām draudzēm izvirzīta, lai izvairītos no tā, ka reliģiskās savienības (baznīcas) statuss tiktu ļaunprātīgi izmantots un tiktu veiktas prettiesiskas darbības, apdraudot sabiedrības drošību un publisko kārtību. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertajam ierobežojumam ir leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.

Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, ST secināja, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. Taču tā atzina, ka apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma leģitīmos mērķus var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Proti, citās Reliģisko organizāciju likuma normās noteikts pienākums uzraudzīt, vai reliģiskā organizācija nepārkāpj normatīvo aktu prasības un ar savu darbību neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, publisko mieru, kārtību, citu personu veselību un tikumību. Šāds citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības apdraudējuma novēršanas līdzeklis ir alternatīvs ikgadējam pārreģistrācijas pienākumam, turklāt efektīvi individualizēts un piemērojams tieši tām reliģiskajām organizācijām, kuras apdraud citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību.

ST secināja, ka apstrīdētā Reliģisko organizāciju likuma norma, ciktāl tā neparedz tiesības jaunizveidotām draudzēm izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, un norma, kas noteic šo pārreģistrācijas prasību, periodu un kārtību, neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 99. un 102. pantam.

ST arī atzina, ka ierobežojums, kas liedz jaunizveidotām draudzēm iegūt reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā augstāku – reliģiskās savienības (baznīcas) – pakāpi, un tādējādi arī liegums draudzēm reliģiskās pārliecības paušanai apvienoties, līdz ar to iegūstot kopīgu pārstāvniecību, ierobežo reliģisko organizāciju – draudžu – tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai.

Sargāja no šķelšanās

Tāpat ST atzina, ka ierobežojums, kas liedz draudzēm vienas konfesijas ietvaros reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu, tika noteikts, lai mazinātu reliģisko organizāciju savstarpējo šķelšanos un tādējādi, iespējams, arī veicinātu sabiedrības locekļu aizsardzību pret maldināšanu par jaunas organizācijas piederību jau pastāvošai reliģiskajai savienībai (baznīcai).

Viena no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām ir cieņa pret cilvēka brīvību sekot savai sirdsapziņai, uzskatiem, pārliecībai.

Jēdziens "konfesija" ir cieši saistīts ar personas reliģisko pārliecību. ST secināja, ka atbilstoši Satversmei valsts nav tiesīga atteikt reliģiskās savienības (baznīcas) reģistrāciju reliģiskajai kopienai, kas sevi identificē ar tādu konfesiju, kuras ietvaros valstī jau ir reģistrēta privāto tiesību juridiskā persona – reliģiskā savienība (baznīca).

Likumdevējs citās Reliģisko organizāciju likuma normās jau ir nodrošinājis to, ka reliģiskā organizācija reģistrējoties nevar maldināt sabiedrību par savu piederību pie citas reliģiskās organizācijas, tostarp reliģiskās savienības (baznīcas). Līdz ar to ST uzskatīja, ka attiecīgajā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums pats par sevi nav nepieciešams nedz citu cilvēku tiesību, nedz sabiedrības drošības aizsardzībai. Šādam ierobežojumam demokrātiskā tiesiskā valstī nav leģitīma mērķa, un tas neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam.

ST secināja, ka Latvijas tiesību sistēma, kas nosaka valsts un reliģisko organizāciju attiecības dažādos aspektos, piemēram, regulējot tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību skolā, veikt kapelāna dienestu, paredz, ka šādas tiesības var izmantot konkrētas konfesijas.

Tiesību normās, norādot konkrētas konfesijas, ar tām tiek saprastas tās vienīgās baznīcas, kuras līdz šim ir reģistrētas attiecīgajā konfesijā. Tādējādi līdz šim pastāvošo baznīcu tiesības ir noteiktas ar likumu un šāda tiesiskā kārtība netiktu ietekmēta, ja apstrīdētās normas zaudētu spēku sprieduma publicēšanas dienā. Ievērojot iepriekšminēto, ST atzina, ka apstrīdēto normu palikšana spēkā nav nepieciešama.

ST norādīja, ka valsts ir tiesīga deleģēt noteiktām reliģiskajām organizācijām atsevišķus valsts varas publiskus uzdevumus.

Apstrīdēto normu atzīšana par spēku zaudējušām neliedz likumdevējam turpmāk pārskatīt šādas deleģēšanas kārtību un to reliģisko organizāciju loku, kurām valsts ir deleģējusi tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību vai veikt kapelāna dienestu.

Atzīst par neatbilstošām Satversmei

ST atzina Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otro daļu, ciktāl tā neparedz tiesības draudzēm, kuras pirmo reizi sāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, par neatbilstošu Satversmes 99. un 102. pantam.

ST nosprieda atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu un 8. panta ceturto daļu par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!