Zinātnieki, kas patlaban nodarbojas ar VDK dokumentu izpēti, secinājuši, ka šobrīd Saeimā virzītais likumprojekts ir juridiski neprecīzs, kā arī tā formulētais mērķis neatbilst juridiskās tehnikas noteikumiem un neaptver visus VDK dokumentus, kas ir valsts varas rīcībā.
Rīgas apgabaltiesas tiesnesis un VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Juris Stukāns paskaidroja, ka zinātnieku komisija sākotnēji likumprojektu atbalstījusi, jo tā doma bijusi, ka materiāli, kas atrodas Satversmes aizsardzības birojā (SAB), maksimāli ātri tiek nodoti arhīvam. Tomēr patlaban situācija esot būtiski mainījusies. Pēc diviem mēnešiem zinātnieku komisijai ir pienākums iesniegt ziņojumu, un Stukāns pauda, ka varbūt šobrīd nav pamata steigties ar šāda likuma virzību, jo galvenais jautājums ir par dokumentu apjomu.
"Likums ir jāvirza, bet tas jāprecizē. 2014. gadā Saeima izdarīja visu iespējamo, lai dokumentus nepubliskotu. Manā izpratnē būtu labi, ja būtu jauns likums, kas pasaka, ka visi dokumenti būtu pieejami. Apjoms ir milzīgs un iztērēt valsts resursus vienkārši un formāli visu digitalizējot, nav jēgas," skaidroja Stukāns. Viņš apšaubīja, ka Saeimas deputāti būtu izlasījuši visus zinātnieku komisijas izdotos sējumus. Taču tieši no to izlasīšanas rastos izpratne, cik daudz un kādā apmērā dokumenti būtu publiskojami. Zinātnieki ir lēmuši valdībai sagatavot ziņojumu, kas nebūs tik apjomīgs kā sējumi, un ar konkrētiem priekšlikumiem par konkrētiem dokumentiem un konkrētu apjomu, kas būtu publicējams. Vienlaikus tiesnesis atsaucās uz kaimiņvalsts Lietuvas piemēru, kas lēmusi šajā jautājumā izveidot interneta vietni, kur ikviens interesents varot iedziļināties un iepazīties ar šiem jautājumiem.
"Ja mēs runājam par virzībā esošo likumu, ja ir šis vispārīgs formulējums, ka būtu publicējami visi dokumenti, tad jautājums, kāda vajadzība ir publicēt VDK žurnālus, kas nesatur nekādu informāciju, kas atspoguļotu VDK darbību un VDK sadarbību ar aģentiem un informatoriem. Grūti prognozēt, kā valdība rīkosies, jo tas prasīs arī naudu," noteica Stukāns.
Tiesnesis sacīja, ka, virzot šo likumu, jāsaprot, kurš nodarbosies ar dokumentu digitalizēšanu un publicēšanu. Tāpat Stukāns norādīja, ka spēkā esošais likums neesot atceļams, un tas nemaz neesot iespējams, jo spēkā paliek jautājums par sadarbības fakta konstatēšanu, ko vērtē tiesa. Viņš gan piebilda jau iepriekš pausto pārliecību, ka sadarbības fakta konstatēšanai tiesā lielā daļā gadījumu nav jēgas, jo lielākoties tiesas pasaka, ka nav pietiekoši dokumentu, lai spriestu par sadarbību. Turklāt lietu formāli vērtē tiesa pat tajos gadījumos, kad no prokuratūras saņemts atzinums, kas sadarbības fakta konstatēšanai nav pietiekamu pierādījumu.
Tiesneša ieskatā esošajā likumā 2014. gadā izdarīti grozījumi, kas aizsargā gan VDK štata, gan ārštata darbiniekus, un tas kaut kādā veidā jāizlabo.
Viens no iespējamiem risinājumiem, viņaprāt, ir lemt, ka visi dokumenti jānodod Nacionālajam arhīvam, un SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSCD) ar visu finansējumu un informāciju jānodod arhīvam, kas varētu turpināt darbu, arī izsniegt visādas izziņas. Savulaik TSCD bijis Tieslietu ministrijas pakļāvībā, bet Stukāna ieskatā centra īstā vieta ir arhīvā. "Un tad šo centru var stiprināt un viens no tā uzdevumiem būtu sākt dokumentu publicēšanu un digitalizēšanu. Jau šobrīd ir resursi, kas tiek tērēti centra uzturēšanai. Tas būtu vienkāršāk nekā izdomāt kaut ko jaunu," pauda tiesnesis.
Atbildot uz deputātes Lolitas Čigānes (V/Par!) jautājumu, vai pēc izpētes komisijas darba beigām 31. maijā pareizā rīcība būtu visu VDK dokumentu pārvietošana no TSDC uz Nacionālo arhīvu, Stukāns atbildēja, ka patlaban tam neesot nekāda tiesiskā regulējuma. "Visu dokumentu nodošana Valsta arhīvam ir milzīgs devums šim darbam," noteica Stukāns, piebilstot, ka tam riskus no juridiskā viedokļa neredz.
Jautājumā par dokumentu publiskošanu Stukāns sacīja, ka "nevar uzdot publicēt visu, nezinot, ko publicēju". "Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu – viss ir VDK dokumenti. Līdz ar to tas apjoms ir milzīgs. Priekš kam to internetā visu likt. Šajā aspektā komisija uzskata, ka Ministru kabinetam (MK) vajag pateikt dokumentu veidu un apjomu," noteica Stukāns.
Savukārt, pieņemot likumu, MK deleģējumam vairs nebūs jēgas. Līdz ar to arī jautājums, vajag šobrīd ir nepieciešams steigties ar likumprojektu.
Runājot par dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam, SAB pārstāvis komisijas sēdē komentēja, ka paredzot, ka pirms dokumentu nodošanas arhīvam tie tiek digitalizēti, tad SAB rīcībā paliek visa informācija, pēc kuras arī birojs var sniegt tā kompetencē esošās ziņas. Visu dokumentu nodošanai Nacionālajam arhīvam, SAB ieskatā, nepieciešams vismaz pusgads, kā arī papildu cilvēku resursi, proti, būtu jāpieņem darbā vismaz vēl trīs cilvēki. Tāpat esot jāparedz tehnika, lai SAB digitalizēšanā var sadarboties ar arhīvu. Tas ir nepieciešams, lai digitālizācija nav jāveic katrā pusē, līdz ar to izdarot darbu divreiz.
Jau ziņots, ka patlaban Saeimā atrodas likumprojekts "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu". Likumprojekts izskatīts 1. lasījumā, un šobrīd atbildīgā komisija gaida priekšlikumus pirms tā izskatīšanas 2. lasījumā.
Likumprojekta mērķis ir nodrošināt PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu, publiskojot Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) un LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus ar to zinātniskajiem komentāriem, teikts likumprojekta anotācijā.
Likumprojekts paredz, ka visi LPSR VDK dokumenti, kuri šobrīd glabājas SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, līdz 2018. gada 1. jūnijam tiek nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami.
Šāds priekšlikums 2017. gada nogalē tika atbalstīts koalīcijas padomē. Dokumentu pārvietošana varētu izmaksāt aptuveni 150 tūkstošus eiro.
VDK zinātniskās izpētes komisija izveidota 2014. gadā, praktiski tā darbu uzsāka 2015. gadā, kad bija piešķirts finansējums, kā arī noslēgts līgums ar LU.
