Viņš pastāstīja, ka 2017.gada februārī veiktajā sociālās atmiņas monitoringa pētījumā uzdodot iedzīvotājiem jautājumu vai Latvijā ir aktuāli diskutēt par iedzīvotāju sadarbību un Padomju režīmu, 60% aptaujāto uzskatīja, ka nav. "Lai gan šis jautājums konkrēti nebija uzdots par sadarbību ar VDK, sadarbība ar padomju režīmu nepārprotami tāda ir," teica pētnieks.
Viņš arī atgādināja par 2016.gadā VDK izpētes komisijas pasūtīto pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi par VDK aģentu kartotēkas publicēšanu un norādīja, ka trešdaļai aptaujāto viedokļa par maisu atvēršanu neesot bijis, lai arī 34% aptaujāto atzina, ka saraksti jāpublicē ar ekspertu skaidrojumiem, bet 28%, ka tas jādara nekavējoties. Viņaprāt, šis esot politiķu un mediju aktualizēts jautājums.
Līdzīgu viedokli diskusijā pauda arī režisors Jānis Streičs, kurš norādīja, "ka tiekoties ar tautu neviens nekad par čekas maisiem prasījis nav." Viņaprāt, uzskats, ka sabiedrība šī jautājuma apspriešanas procesā tiek šķelta esot pārlieku pārspīlēts un sabiedrība "ir veselāka nekā mums šķiet."
Klātesošo ekspertu vidū bija pieaicināts arī arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kurš norādīja, ka, viņaprāt, "vēsturisko taisnīgumu atjaunot būtu labi", taču tas jādara balstoties uz objektīviem datiem. "Cik es noprotu, viena daļa no maisiem ir izmesta ārā un ne būt ne ar tiem mazāk vainīgo vārdiem, gluži pretēji. Un, ja mēs atveram maisus bez jebkādas kontroles un vērtēšanas, sanāks, ka lielie vaininieki ir noslēpušies, bet tie mazie tiks atdoti saplosīšanai," sacīja arhibīskaps.
Viņš pauda, ka fakts, ka kāda cilvēka vārds kartotēkā ir atrodams, vēl neko nenozīmē, jo ir jāpārbauda, cik objektīva šī informācija esot. "Jā, maisus būtu taisnīgi atvērt, taču nevis vienkārši palaist tos pašplūsmā," teica bīskaps.
Savukārt Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža sacīja, ka ir nepareizi runāt tikai par maisiem, jo tā esot maza sistēmas daļa. "Kur paliek visi tie, kas veicināja šo sistēmu un viņus uz to mudināja? Mēs nevaram izraut kaut ko un padarīt par vainīgu vienu lietu. Vārdi ir jāpublisko, bet sadarbība jāpierāda. Arī lietuvieši publisko tikai to, kas ir pierādīts," sacīja Sprūdža.
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte sacīja, ka maisu ēnā tiek aizmirstas labās lietas, kas ir izdarītas, piemēram, panākta valsts aizsardzība no totalitārās pagātnes.
Viņš arī atzīmēja, ka sabiedrībā izskanējušās baumas par to, ka kāda no kartītēm no maisiem varētu tikt izņemta esot pilnīgas muļķības. "1991.gadā, kad dokumentēšanas centrs šos dokumentus pārņēma savā pārziņā, mēs veicām revīziju, kur klāt bija arī Saeimas komisijas un prokuratūras pārstāvis un visas kartiņas tika pārskaitītas un reģistrētas. Tas, ka savus vārdus var "izpirkt" no maisiem ir mīts," teica Zālīte.
Viņš skaidroja, ka šādas baumas radušās jau deviņdesmito gadu sākumā, kad tika pārbaudīts Augstākās deputātu padomes sastāvs un konstatēts, ka VDK kartotēkā ir piecu locekļu vārdi. Viens no viņiem - Aivars Kreituss - vēlāk izteicies, ka viņam kāds savu vārdu ir piedāvājis izpirkt, taču neteica kurš. "Mēs prasījām atbildīgajām institūcijām, lai uzrunā deputātu un lūdz viņam atklāt - kas to ir darījis, taču mūsu lūgums palika neievērots," pastāstīja centra direktors.
Tāpat viņš skaidroja, ka ikvienam ir tiesības centrā pieprasīt informāciju par sevi un uzzināt vai viņu vārds maisos ir atrodams. Šādu informāciju par sevi esot pieprasījuši aptuveni 17 000 cilvēku un 400 no tiem vērsušies tiesā lūdzot ierosināt pārbaudes lietu, kuras laikā tiek pratināti visi iesaistītie, kas ir atrodami un uz izmeklēšanas rezultātiem tiesa pieņem lēmumu - ir sadarbība bijusi vai ne. "Manuprāt, cita varianta nemaz nav, jo šādi autentiskie, bet anonīmei dokumenti nav nekāds pierādījums," teica eksperts, norādot, ka sarakstā atrodamo likteņi esot bijuši pārlieku dažādi un esot arī tādi gadījumi, ka aģentā vārda noformēšana veikta bez viņa paraksta, bez tikšanās dzīvokļos, bez segvārda un ar aģenta nosacījumiem - par ko viņš noteikti nekad neziņos. "Balstīties tikai uz kartotēku un kaut ko apgalvot ir neiespējami," teica Zālīte.
Savukārt jurists un politologs Egils Levits pauda, ka tiesiski raugoties esot samērā mazas iespējas kādu notiesāt, bet morālais nosodījums demokrātiskai valstij ir nepieciešams visu laiku. "Nodrošināt izlīgumu sabiedrībā starp "pāri darītājiem" un "upuriem" var tikai vienā veidā. Ir jāizdara seši soļi - jānoskaidro patiesība, jāatzīst nodarījums, jānožēlo izdarītais, jāizpērk izdarītais, jāpiedod un jāizlīgst. Tas ir vienīgais veids," teica Levits.
Kā ziņots, Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu konsīlijs šodien diskutēja par VDK maisu atvēršanas tēmu sabiedrības attīstības aspektā.
Konsīlija rezultāti tiks apkopoti "Konsīlija slēdzienā" un nodoti valsts atbildīgajām institūcijām, ekspertiem, plašsaziņas līdzekļiem un publicēti "Zinātnes Vēstnesī", "LZA Vēstīs" un LZA interneta mājaslapā.
