"Šo veidojumu stāvkrastā netālu no Ulmales sāka būvēt pirms kādiem gadiem pieciem. Mums pārvaldē bija sūdzība, un atbilstoši reaģējām. Uzlikām sodu par neatļautu būvniecību un likām nojaukt. Sekoja tiesvedība, kurā īpašnieks uzrādīja dokumentus, ka pieminētā būve ir kuģis, un prāvu mēs zaudējām. Arī sods nekāds īpašniekam nebija jāmaksā, un tā nu šī būve stāv kā kuģis jūras krastā," "Kursas Laikam" atklāja Liepājas reģionālās Vides pārvaldes direktore Ingrīda Sotņikova.
Vides pārvaldes iebildumi par to, ka kuģim jālīdzinās kuģim, ka tam jābūt nolaižamam ūdenī un tamlīdzīgi, nav ņemti vērā. Noteicošie, kā vēsta laikraksts, bijuši dokumenti, ka tas ir peldlīdzeklis un tādēļ var tikt novietots netālu no jūras. "Kursas Laiks" interesējās arī Pāvilostas pašvaldībā – vai par šo ēku kas zināms un vai ir izsniegta būvatļauja. "Tā nav ēka, tas ir kuģis – līdz ar to pašvaldības Būvvaldei nav jāprasa atļauja būvēt. Kuģa īpašnieks par to pašvaldībā nav interesējies, jo viņam tas nav jādara," paskaidroja novada priekšsēdētājs Uldis Kristapsons.
Laikraksts skaidro, ka no juridiskā viedokļa, jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības jūras krastā izvilkt savu peldlīdzekli – laivu, plostu vai kuģi – un nekas Latvijas likumos nav teikts par to, ka uz kuģa nedrīkstētu būt dīvāns, stiklota stūres māja, kas līdzinās verandai, vai bocmaņa šūpuļkrēsls. Īsāk sakot, no juridiskās puses viss ir kārtībā, īpašniekam tā atbrīvojoties no veselas rindas birokrātisku procedūru un nodevu. Tā kā atpūtas kuģis nav reģistrēts kadastrā kā ēka, tad arī nekustamā īpašuma nodoklis par to nav jāmaksā. Vienīgais, kur kuģis-vasarnīca redzams, ir Valsts zemes dienesta kadastra mājaslapā, kur tas iezīmēts uz valstij piederošās zemes ar kadastra numuru 64860020144.
"Kursas Laiks", apskatot ēku uz vietas, tā arī nespēja atrast ārējas līdzības ar jebkādu no pasaulē pazīstamiem peldlīdzekļiem. Kuģis-vasarnīca balstās uz sešiem balstiem.
Strīdīgais īpašums uzcelts tieši jūras krastā uz valsts zemes, un to no krasta zonas ieskauj privātīpašniekam piederošs zemes gabals "Oļi" un caur to vedošs piebraucamais ceļš.
Kā liecina Valsts zemes dienesta datu bāzes informācija, zemes īpašuma "Oļi" ar kadastra numuru 64860020013 īpašnieks ir SIA "Alco". Tieši šī zemesgabala malā, kas ir arī jūras krasts, uzcelts strīdīgais īpašums.
Uzņēmums "Alco" izveidots 2003. gadā un kā savu darbību norādījis dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecību. 2016. gadu tas noslēdzis ar 2 937 924 eiro apgrozījumu un 901 283 eiro peļņu. Uzņēmuma vienīgais īpašnieks ir Argods Lūsiņš, kurš ir amatpersona vairākos ar naftas biznesu saistītos uzņēmumos, piemēram, AS "Kurzemes degviela", SIA "Tranzīts Mi", AS "Saldus naftas bāze".
Laikraksta "Dienas Biznesa" jaunākajā apkopojumā pērnā gada nogalē "100 Latvijas lielākie pelnītāji" Argods Lūsiņš ierindojies 9. vietā, un viņa īpašumu vērtība tiek lēsta 43 miljoni eiro.
Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka Lūsiņš kopš 2010. gada dažādām partijām 11 ziedojumos kopumā atvēlējis 84 417 eiro. Sešas reizes viņš naudu pārskaitījis "Vienotībai".
Pasaules kuģu radara datos konkrētajā piekrastē kuģis gan neuzrādās.
Ar pašu Lūsiņu portālam "Delfi" patlaban nav izdevies sazināties.
2013. gada 6. februāra Administratīvā rajona tiesas Liepājas tiesu nama spriedums liecina, ka strīds ir bijis par to, ka Valsts vides dienests ir sodījis uzņēmumu par Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļas 8. punkta pārkāpumu. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 57. pants iepriekš paredzēja, ka par to soda ar 300 latu naudas sodu. Tiesā izskatāmajā lietā nebija strīds, vai konstrukcija, kas atrodas minētajā vietā, ir vai nav kuģis.
Spriedums liecina, ka lietu skatīja tiesnese Kristīne Brokane, piedaloties pie administratīvās atbildības sauktā uzņēmuma pārstāvji A. L. Un L. P., kā arī Valsts vides dienesta pārstāvis R.B.
Dienests tiesai sniegtajos rakstveida paskaidrojumos norādījis, ka uzņēmuma, kas administratīvi sodīts, "īpašumā būvētais kuģis jau pēc saviem tagadējiem izmēriem nav ielaižams Baltijas jūrā bez īpašas tehnikas palīdzības un nav ielaižams jūrā blakus uzņēmuma īpašumam sakarā ar stāvkrastu un jūras dziļumu. Uzņēmums nav norādījis kādiem mērķiem kuģis tiks izmantots un nav pierādījis, ka tiek būvēts zvejas kuģis."
Lietā par pierādījumiem kalpo 2011. gada 11. oktobrī Liepājas reģiona novadu būvvaldes būvinspektoru sastādīts pārbaudes atzinums. Atzinumā norādīts, ka vizuālās īpašuma apsekošanas laikā konstatēts, ka krasta kāpu aizsargjoslā uz dzelzsbetona grodu akām, kas ir iebetonētas, novietota metāla konstrukciju būve būvniecības stadijā, kurai blakus novietota vagoniņa tipa būve. Būvdarbi apsekošanas laikā nav notikuši, un būve novietota, nesaskaņojot ar Liepājas reģiona novadu būvvaldi un Pāvilostas novada domi. Tāpat lietā ir 2011. gada 20. oktobrī Vides dienesta pārbaudes akts, kas liecina, ka pārbaudes brīdī uz konstrukcijas strādājuši trīs cilvēki. Viņi dienesta pārstāvim paskaidrojuši, ka darbā pieņemti konstrukcijas krāsošanai un, ka minētā konstrukcija būšot kuģis, teikts spriedumā.
Tāpat lietā ir Latvijas jūras administrācijas Kuģošanas drošības inspekcijas Kuģa būves sākšanas apsekošanas akts un Latvijas jūras administrācijas 2011. gada 15. novembra izziņa. No tiem izriet, ka atbilstoši ierakstiem Latvijas Kuģu reģistra būvniecības stadijā esošu kuģu reģistrācijas grāmatā 2011. gada 15. novembrī ar reģistrācijas numuru 160 ir reģistrēts kā būvniecības stadijā esošs kuģis. Kuģi būvē kāds cits uzņēmums, nevis tas, kurš administratīvi sodīts, un būvniecība sākta 2011. gada 28. augustā, būves tips – pontons.
Vēl lietā atrodams administratīvi sodītā uzņēmuma paskaidrojums Valsts Vides dienestam. Tajā norādīts, ka konstrukcija ir būvniecības stadijā esošs kuģis, kura atrašanās konkrētā vietā nav aizliegta.
Tiesa lēma par labu uzņēmumam, atceļot Vides dienesta lēmumu un izbeidzot administratīvo lietvedību pret uzņēmumu. Kā liecina ieraksts Latvijas Tiesu e-pakalpojumu sistēmā, spriedums tika pārsūdzēts, un lieta nonāca Kurzemes apgabaltiesā, kur to izskatīja tiesnese Ināra Rozīte.
Kurzemes apgabaltiesa 2013. gada 11. aprīlī lēma pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu. Spriedums stājās spēkā 2013. gada 18. aprīlī.