Tāpat publikācijā Zelmenis norāda, ka, lai arī nereti nav pamata bēdzējus tiešā veidā uzskatīt par politiski represētajiem, taču viņu veiktais "noziegums" faktiski bijis tiešas sekas šādiem aizliegumiem, proti, PSRS vadības politikai.

"Likumsakarīgi rodas jautājums – vai pamatoti likums "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" politiski represētā statusu neattiecina uz bēdzējiem?" publikācijā vaicā vēsturnieks.

No Latvijas bēga dažādu tautību ļaudis

Faktu, ka no Latvijas teritorijas vairāk vai mazāk regulāri kāds mēģināja nelegāli nokļūt ārzemēs, pamatā noteica tās ģeogrāfiskais stāvoklis. Baltijas jūras piekraste bija PSRS ārējā robeža, un relatīvi tuvu atrodas Zviedrijai piederošā Gotlandes sala. Rezultātā, kā secina pētījuma autors, no Latvijas teritorijas uz ārzemēm mēģināja bēgt ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet laiku pa laikam bēgt gribētāji ieradās arī no citām PSRS republikām.

Viņš izpētījis, ka populārākie bēgšanas veidi astoņdesmitajos gados bija šādi – pirmkārt, cilvēki mēģināja ar kādu peldlīdzekli no Kurzemes piekrastes nokļūt Zviedrijā, otrkārt, citi mēģināja Rīgas vai Ventspils ostās nemanīti uzkāpt uz kāda kuģa un tad ar to nokļūt ārzemēs, treškārt, jau retāki bija gadījumi, kad kāds mēģināja aizdzīt lidmašīnu un ar to aizlidot uz ārzemēm.

"Jāņem vērā, ka ne vienmēr par bēgšanas mēģinājumiem bija rosinātas krimināllietas. Ir zināmi gadījumi, kad varas iestāžu pārstāvji arestēja personas, kas nelegāli bija iekļuvušas kādas Latvijas ostas teritorijā ar mērķi bēgt uz ārzemēm, taču krimināllietas nebija ierosinātas," piebilst Zelmenis.

Kas attiecas uz bēgšanas iemesliem, tad, kā uzsver Zelmenis, galvenais bija tas, ka absolūtajam vairumam PSRS iedzīvotāju nebija praktiski nekādu iespēju izbraukt no PSRS legāli. Vislabāk, viņaprāt, to apliecina fakts, ka vairāki cilvēki, kas mēģināja bēgt no LPSR uz ārzemēm, pirms tam bija mēģinājuši izbraukt legāli, taču varas iestādes šādu iespēju liedza.

VDK izmeklētajās krimināllietās par bēgšanu Zelmenis atradis arī liecības, ka būtisks bēgšanas motīvs bijis arī padomju dzīves ikdienas "pelēcīgums", "perspektīvu trūkums", kā arī "dzīves līmeņa atšķirības Rietumvalstīs un PSRS".

Vairumā gadījumu cilvēki, kurus arestēja neveiksmīga bēgšanas mēģinājuma laikā, centās par saviem patiesajiem bēgšanas motīviem izteikties vai nu iespējami mazāk, vai arī sniegt izmeklētājam tādu skaidrojumu, kas draudētu ar mazāku sodu. Šī iemesla dēļ, kā uzsver pētījuma autors, krimināllietās vai nu nav atrodami dokumenti par bēdzēju politiskajiem motīviem, vai arī to ir maz.

Sods – nonākšana psihiatriskajā slimnīcā

Politiski bēgšanas motīvi, kā uzskata Zelmenis, varēja būt kādam Vladimiram Korčakam, kurš Latvijā bija ieradies no citas padomju republikas, lai gan savās liecībās viņš piemin tieši pretējo – naidīgu darbību pret PSRS neesot gatavojis.

Korčaku 1981. gada 7. oktobrī aizturēja Ventspils tirdzniecības ostā, kur viņš bija iekļuvis, lai mēģinātu nelegāli nokļūt uz kāda kuģa, kas dodas uz ārzemēm.

Viņš jau 1966. gada septembrī bija aizbēdzis uz Turciju, bet pēc tam apmeties uz dzīvi Vācijā. Tur viņš sāka strādāt kuģu remonta rūpnīcā, vēlāk uz tirdzniecības kuģiem, taču 1969. gadā, kad kuģis, uz kura Korčaks strādāja, iebrauca Oņegas ostā, Arhangeļskas apgabalā, viņu arestēja.

Pēc aresta viņu nosūtīja uz V. Serbska psihiatrijas institūtu un tur ar diagnozi "lēni progresējoša šizofrēnija" atzina par nepieskaitāmu. Rezultātā viņam noteica piespiedu ārstēšanu speciāla tipa psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš atradās līdz 1978. gadam.

1980. gadā Korčaks iesniedza lūgumu Iekšlietu ministrijas Vīzu un ārzemnieku reģistrācijas daļai atļaut izbraukt no PSRS, taču saņēma atteikumu un vēlreiz uz pieciem mēnešiem tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā.

Pēc izlaišanas no tās Korčaks nolēma bēgt uz ārzemēm. Kā redzams arhīvu dokumentos, Korčaks mēģināja bēgt pēc tam, kad PSRS varas institūcijas viņu jau divas reizes bija piespiedu kārtā ievietojušas psihiatriskajā slimnīcā, līdz ar to grūti iedomāties, ka viņa bēgšanai nebija politisku motīvu, norāda Zelmenis.

"Te, protams, var oponēt, ka Korčaka atrašanās psihiatriskajā slimnīcā drīzāk liecina par viņa problēmām ar mentālo veselību, nevis par viņa bēgšanas politiskajiem motīviem, taču vismaz divi apstākļi liecina par pretējo. Pirmkārt, jau pats fakts, ka V. Serbska psihiatrijas institūts Korčakam bija diagnosticējis "lēni progresējošu šizofrēniju", liecina, ka ar mentālo veselību Korčakam, visticamāk, viss ir bijis kārtībā, jo šo diagnozi 1950.–1960. gados izstrādāja PSRS psihiatrs A. Sņežņevskis un viņa sekotāji, un to parasti izmantoja politiskajās represijās. Citur pasaulē psihiatrijas speciālisti šādu šizofrēnijas paveidu neatzina un diagnostikā neizmantoja. Otrkārt, 1982. gada martā tas pats V. Serbska psihiatrijas institūts atšķirībā no 1970. gada Korčakam vairs nekonstatēja psihisku slimību un atzina viņu par pieskaitāmu," izpētījis Zelmenis.

Viņš secina: "Tātad, ja V. Serbska institūts 1982. gadā atzina, ka Korčakam psihisku saslimšanu nav un tādēļ viņš atzīstams par pieskaitāmu, faktiski tas nozīmē, ka arī 1970. gadā viņam šizofrēnijas, visticamāk, nebija. Visbeidzot, treškārt, ir grūti iedomāties, ka garīgi slimam, ar šizofrēniju sirgstošam cilvēkam Vācijas Federatīvajā Republikā ļautu strādāt kuģu remonta rūpnīcā un uz kuģa."

Ar pilnu apskata tekstu iespējams iepazīties šeit.

Ziņots, ka Eiropas Parlamenta (EP) 2013. gadā publiskotā ziņojumā secināts, ka Krievijas psihiatriskās ārstēšanas sistēma kopš padomju laikiem reformēta minimāli un amatpersonas pēdējos gados "jūt, ka viņām dota brīvība atgriezties pie psihiatrijas izmantošanas kā instrumenta savu oponentu iebiedēšanai".

Jau vēstīts, ka Saeima 2014. gada pavasarī valdībai uzdeva izveidot pētnieku komisiju, kurai rekomendācijas par "čekas maisu" atvēršanu jāsniedz līdz 2018. gada jūnijam. Kopš izveidošanas komisija saskārusies ne vien ar administratīviem šķēršļiem, bet tā arī nav varējusi iepazīties ar čekas dokumentiem.