Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas pētnieks Linards Muciņš publikācijā "Nošaušana sevišķā kārtībā – PSRS noziegums pret ius cogens normām. Liepājas Zilā brīnuma piemērs" detalizēti apraksta, kā čeka Zilā brīnuma namā, kas aizvien atrodas Republikas ielā 19, īstenoja zvērīgas slepkavības.

Liepājnieki atceras

Muciņš raksta, ka, Atmodai sākoties, Liepājā par tradīciju kļuva zīmīgos datumos sākt gājienu ar piemiņas brīdi pie namiem Republikas un Toma ielas krustojumā. Iemesls bija tas, ka gan Zilajā brīnumā, gan ielas pretējā pusē pa diagonāli esošajā namā 1940. gadā iemitinājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas represīvā iestāde – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Iekšlietu tautas komisariāts.

Zilā brīnuma pagrabā iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika vadītā okupācijas varas represīvā iestāde iekārtoja kameras. Notikumi, kas PSRS okupācijas laikā risinājās šajās kamerās un Zilajā brīnumā kopumā, atklājās 1941. gada 29. jūnijā, kad nacionālsociālistiskās Vācijas armija pilnībā ieņēma Liepāju.

"Zilā brīnuma kameras atstāja pieci dzīvi palikušie "asinsdzīru" liecinieki. Kamerās bija atrastas astoņpadsmit nošauto cilvēku mirstīgās atliekas, kuru personību noskaidrošanā piedalījās liels skaits liepājnieku. Skats, kas pavērās viņu acīm, redzams fotogrāfijās. Reprodukcijas apskatāmas grāmatā "Baigais gads", bet oriģināli šobrīd redzami Liepājas muzeja nodaļas "Liepāja okupāciju režīmos" ekspozīcijā," publikācijā norāda Muciņš.

Šāva ar naganiem

Lai gan ir noskaidrota lielākā daļa kamerās atrasto mirstīgo atlieku personību, 1941. gada 27. jūnijā notikušo nonāvēšanu apstākļi, kā arī par to tieši atbildīgās personas, tomēr daudzi jautājumi, kā uzsver pētnieks, joprojām ir neatbildēti.

Viens no pieciem dzīvi palikušajiem upuriem, kurš vēl divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā dzīvoja Liepājā, Ādolfs Dzintarnieks atcerējās, kāda nāves tehnika pret apcietinātajiem pielietota. Muciņš publikācijā citējis izdzīvojušā atmiņu stāstu.

"Līdz pienāca piektdienas rīts. Pulkstenis bija apmēram 3, kad mūs no lielās kameras izsauca citā mazākā kamerā, kur bija ievietotas sievietes. Nepagāja dažas sekundes, kad kameras durvīs parādījās miliču niknās sejas. Izsauca manu vārdu. Izejot no kameras, man pavēlēja iet atpakaļ lielajā kamerā, kur ieraudzīju pie sienas divus miličus ar pistolēm rokās. Kad atskanēja uz mani mērķēti divi revolvera šāvieni, pakritu un paliku guļot," atceras nu jau mūžībā aizgājušais Dzintarnieks.

"Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, starp kuriem bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. Pēc tam vēl otru reizi miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. Manīju, ka kāda lode man iestrēga gurnā. Tad kameras durvis tika noslēgtas un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur atskanēja sieviešu izmisuma kliedzieni," stāstījis Dzintarnieks.

Viņš norādījis, ka miliči šāvuši ar režīmā populārajiem revolveriem naganiem. Dzintarnieks savu izglābšanos autoram skaidroja šādi: lai gan šāvēji bijuši Liepājas pilsētas miliči, tomēr nebija profesionāli bendes, un viņam veltītās pirmās divas lodes skārušas tikai apģērbu vēdera daļā, tādēļ viņš palicis dzīvs.

Miliči šāva kā ārprātīgi

Muciņš atradis arī izdzīvojušā Latvijas armijas atvaļinātā kapteiņa Žaņa Kāna liecības.

"Pirmo izsauca Vilbrantu, meklēja arī Dzintarnieku. Kuru no kameras izsauca, to turpat koridorā nošāva. Šķiet, šis "sports" miličiem likās par garlaicīgu. Pēkšņi mūsu kameras durvis atvērās pilnīgi, un tanīs redzējām pret mūsu galvām vērstus pistoļu stobrus. Miliči šāva kā ārprātīgi. Pagrabā atskanēja mirēju vaimanas. Uz grīdas nāves agonijā asins peļķēs raustījās nobendēto miesas. Pēc pirmajiem šāvieniem tūliņ metos pie zemes un izlikos miris. Man sakrita virsū vairāki līķi, bet pats paliku neievainots. Uz līķu kaudzes vēl iegrūda dažus no blakus kamerām un nošāva," tolaik stāstījis Kāns.

Muciņš norāda, ka liepājnieki atpazina gandrīz visus nošautos, kas ļāva tos apbedīt, tomēr palika arī nezināmie, par ko liecinot tas, ka laikrakstā "Kurzemes Vārds" minēti tikai 13 no pavisam 18 nošauto vārdiem.

"Lai precizētu nošauto personības un sniegtu objektīvu priekšstatu par katru, bija jāveic pētījums," raksta Muciņš.

Rezultātā viņš noskaidroja, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā saglabājusies virkne dokumentu, kas ļauj ieskicēt upuru vaibstus un personības izpausmes, noskaidrot viņu ģimenes, kā arī izvirzīt versijas par aresta iemesliem, par to, kas deva pavēli viņus nonāvēt, kas un kāpēc izpildīja pavēli, un, visbeidzot, sniegt novērtējumu šādai rīcībai.

Kopumā paglābušies pieci cilvēki

Paglābušies no nonāvēšanas Zilā brīnuma pagrabos bija pieci liepājnieki Ādolfs Dzintarnieks, Žanis Kāns, Hermanis Štegers, kāds ievainotais Oldenburgs un tirgotājs Ošis.

Izdzīvojušo, kā uzskata autors[1] , būtu vairāk, ja vien mēģinājumi atstāt Zilo brīnumu notiktu vēlāk. Tā, piemēram, kāds Jāzeps Keiselis un Andrejs Brekters bija nošauti bēgšanas mēģinājuma laikā.

"Vērtējot notikušo Zilajā brīnumā, jāņem vērā, ka PSRS okupācijas vara Liepājā gan pirms, gan arī pēc notikušā nonāvēja ievērojami lielāku skaitu cilvēku." Piemēram, pēc notikušā Zilajā brīnumā atklāšanas pie Pērkones fortiem atrasts nonāvēts arī Liepājas pilsētas slimnīcas direktors, ārsts, ķirurgs un māsu skolas vadītājs Teodors Volframs. Līdzās viņam bija atrasts arī slimnīcas kurinātājs Sergejs Hercenbergs.

"Minēto divu personu nonāvēšanas laiks un apstākļi saistījuši tos ar Zilajā brīnumā notikušo, tāpēc tie minami konkrētā darba ietvaros," pētījumā skaidro Muciņš.

Viņš raksta, ka īsi pirms nacionālsociālistiskās Vācijas armijas ienākšanas Liepājā pilsētas slimnīcas direktoru kopā ar kurinātāju esot apvainojuši spiegošanā.

Konkrētāk, Volframs esot iebildis pret zenītieroču izvietošanu slimnīcas teritorijā. Savukārt kurinātājs esot raidījis nacionālsociālistiskās Vācijas armijai signālus no katlumājas, uz ko esot norādījusi mainīgā dūmu krāsa.

Zilajā brīnumā nonāvētos apglabāja galvenokārt radinieki dažādās Liepājas kapsētās, un viņus pēdējā gaitā pavadīja radinieki un paziņas.

Ar pilnu apskata tekstu iespējams iepazīties šeit.

Jau vēstīts, ka Saeima 2014. gada pavasarī valdībai uzdeva izveidot pētnieku komisiju, kurai rekomendācijas par "čekas maisu" atvēršanu jāsniedz līdz 2018. gada jūnijam. Kopš izveidošanas komisija saskārusies ne vien ar administratīviem šķēršļiem, bet tā arī nav varējusi iepazīties ar čekas dokumentiem.