Izpētes komisija vienā no jaunākajām publikācijām raksta, ka, apzinoties riskus, padomju varas režīms bija izveidojis sistēmu, lai kontrolētu padomju kuģu ekipāžas un veiktu to politisko audzināšanu, ar ko nodarbojās kapteiņa pirmais palīgs.

Pētījumā aprakstītas vairākas krimināllietas, kas, pēc autora domām, visuzskatāmāk raksturo to, kā un cik padomju tiesību sistēma un ekonomikas organizācija ir ietekmējusi kontrabandu un kā iespaidā veidojusies kontrabandā apsūdzēto personu tiesiskā izpratne. Šīs lietas raksturo arī tādi aspekti kā vecums, kontrabandas prece un tās iegūšanas veids. Vienā no krimināllietām aprakstīta arī bijušā "Bankas Baltija" uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa līdzdalība kontrabandas darbībās.

90 neilona mēteļi

1966. gadā kādā no krimināllietām, kā raksta Daugavvanags, VDK daļas priekšnieks apakšpulkvedis Jānis Kiršteins izmeklēšanas gaitā konstatējis, ka pilsonis Ivars Straume bija nopircis komisijas veikalā mākslinieka Ludolfa Liberta gleznu "Venēcijas skats" par 120 rubļiem un "Dārzs" par 43 rubļiem un Rīgas tirdzniecības ostā, apejot muitas iestādes, nodevis Somijas karoga kuģa kapteinim aizvešanai uz Zviedriju skolasbiedra tēvam Ernestam Vanagam.

Kā atlīdzību Straume no Vanaga saņēmis pasta sūtījumu ar neilona segu, diviem neilona lietusmēteļiem un vienu kombinē. Sūtīto viņš pārdevis komisijas veikalos. Turklāt izmeklēšanā bija noskaidrots, ka Straume kopā ar līdzgaitnieku Teodoru Ausēju vairākkārt esot uzpirkuši no Vācijas Federatīvās Republikas karoga kuģa "Hornbaltic" jūrniekiem neilona lietusmēteļus, lai pārdotu ar vairāku personu atbalstu.

VDK izmeklētāju skatījumā tas liecināja par kontrabandas veikšanu organizētā grupā.

Kopumā, kā apraksta VDK izpētes komisija, Straume realizējis kontrabandas ceļā iegūtos 90 neilona lietusmēteļus, no kuru pārdošanas guvis peļņu – ne mazāk kā 20 rubļus par katru lietusmēteli, kopā 1800 rubļus.

Izmeklēšanā konstatēts, ka Straume un Ausējs nozieguma izdarīšanas laikā nestrādāja "sabiedriski derīgu darbu", bet piekopa "parazītisku dzīvesveidu", lai gan, kā norāda pētnieks, lietā ir dokumenti, kas apliecina, ka Straume ir strādājis par ārštata tulku un latviešu valodā tulkojis čehu stāstus "Tratu leģenda", Bruno Apica grāmatu "Kails vilku barā", Roberta Stīvensona darbu "Melnā bulta".

Straumem noteica sodu – septiņi gadi pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā ar mantas konfiskāciju. Mantas konfiskāciju gan nolēma nepiemērot, jo Straumem tādas nebija. Ausējam tiesa noteica sešus gadus pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā ar mantas konfiskāciju. Arī viņam mantas konfiskāciju nolēma nepiemērot tādas neesamības dēļ.

PSRS Laventu sodīja 19 gadu vecumā

Tāpat Daugavvanags apraksta kādu gadījumu, kad 1979. gada 1. augustā uz motorkuģa "Mehāniķis Gerasimovs" un 1979. gada 12. oktobrī uz motorkuģa "Stepans Halturins" bija atklāta kontrabanda. Sākumā bija ierosinātas divas krimināllietas, bet 1980. gada 26. februārī abas apvienoja.

Krimināllietas izmeklēja vairāku VDK daļu darbinieki.

Izpētītajos apsūdzības dokumentos teikts, ka 19 gadus vecais nestrādājošais Aleksandrs Lavents kopā ar Latvijas jūras kuģniecības motorkuģa "Mehāniķis Gerasimovs" matrozi Aleksandru Savinu 1979. gada jūnijā bija organizējis noziedzīgu grupu kontrabandas veikšanai, proti, preču nelegālai izvešanai un tirdzniecībai ārpus PSRS un ārzemju preču iepirkšanai un nelegālai ievešanai PSRS teritorijā.

Saskaņā ar apsūdzību 1979. gada jūnijā šajā noziedzīgajā grupā "iestājušies" nekur nestrādājošais Vladimirs Ļeskovs un motorkuģa "Stepans Halturins" matrozis Jurijs Sakovičs.

Kontrabandas krimināllietās atklājās VDK izpētes komisijas skatījumā interesanta nianse par VDK darbības metodēm, proti, par krimināllietu ierosināšanu un vēlāk to izbeigšanu saistībā ar dažādām darbībām. Piemēram, pret kontrabandas lietā apsūdzētajiem bija ierosinātas krimināllietas un vēlāk izbeigtas gan par pornogrāfiska rakstura priekšmetu izgatavošanu un glabāšanu, jo kratīšanā bijusi atrasta viena izplēsta lapa no 1975. gada ārzemju žurnāla, gan par sievietes inficēšanu ar venērisko slimību, gan par žaketes un mēteļa iespējamu nelikumīgu pārvešanu pāri PSRS robežai.

Saistībā ar pēdējo krimināllieta bija jāizbeidz, jo žaketi un mēteli apsūdzētais bija nonēsājis un tie nebija vairs saglabājušies, tātad nebija saglabājušies pierādījumi.

1979. gada jūlija sākumā Lavents Rīgā iegādājās 12 ikonas 1500 rubļu vērtībā, bet Maskavā 26 burkas ikru, katras svars bija 1,8 kilogrami, bet kopējā vērtība 1872 rubļi, liecina lietas materiāli.

Matrozis Savins uz kuģa ierīkoja speciālu slēptuvi, kur pārvadājot glabāt preces. 1979. gada jūlijā Savins, neuzrādot muitā, no Latvijas teritorijas izveda kontrabandas preces, kuru kopējā vērtība bija 3372 rubļi, uz dīzeļkuģa "Mehāniķis Gerasimovs" reisā Rīga–Antverpene–Rīga.

Savins nelegālajā darbībā iesaistīja vēl trīs kuģa apkalpes locekļus – pirmās klases matrozi Alekseju Madļanu, vecāko matrozi Anatoliju Jevsejevu un kapteiņa ceturto palīgu Mihailu Popovu. Viņu uzdevums bijis iepirkt preces Antverpenē un nelegāli ievest PSRS teritorijā, slēpjot tās no muitas.

Popovs no Antverpenes vietējā veikala pārdevēja iegādājās 76 džinsa auduma bikses, vienas velveta bikses un divas kasešu lentes. Savins un Madļans vietējā Antverpenes veikalā iegādājās 172 džinsa auduma sieviešu kleitas, 170 džinsa auduma bikses un 1000 polietilēna maisiņus.

Jevsejevs savukārt iegādājās 4000 polietilēna maisiņus. Tādējādi konteinerā bija noslēptas un pārvestas preces, kuru kopējā vērtība bija 43 tūkstoši rubļu.

Daugavvanags publikācijā piemin, ka 1979. gada septembrī Lavents nodeva matrozim Sakovičam nelegālai izvešanai no PSRS 3550 Amerikas Savienoto Valstu dolāru, kuru vērtība krimināllietā novērtēta 2284 rubļu un 43 kapeiku vērtībā, un 50 Šveices frankus, kuru vērtība attiecīgi novērtēta 20 rubļi un 43 kapeikas, kā arī gredzenu ar mākslīgu akmeni, kas savukārt novērtēts 7 rubļu un 5 kapeiku vērtībā.

Apsūdzības dokumentos norādīts, ka Sakovičs, Ļeskovs un Savins bija vienojušies par tālāku kontrabandas darbības paplašināšanu, lai kontrabandas ceļā nogādātu ārpus PSRS teritorijas priekšmetus ar antikvāru vai muzejisku vērtību, dārgmetālus, juvelierizstrādājumus, gleznas, ikonas un ķīmiskās vielas.

Sakovičam visas nelegālai izvešanai paredzētās vērtības bija jāpaslēpj savās biksēs un kurpēs, kā arī savā kajīte uz motorkuģa "Stepans Halturins", kas gatavojās ārzemju reisam. Muitas pārbaudes laikā visas vērtības tikušas atklātas un konfiscētas.

1980. gada 17. septembrī LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija pasludināja spriedumu, kas bija galīgs un nepārsūdzams. Rezultātā Laventam piesprieda piecus gadus un sešus mēnešus ieslodzījuma stingra režīma darbu labošanas kolonijā bez izsūtījuma ar mantas konfiskāciju, Savinam noteica sešus gadus un sešus mēnešus ieslodzījuma stingra režīma darbu labošanas kolonijā bez izsūtījuma ar mantas konfiskāciju, līdzīgs sods deviņu gadu garumā piemeklēja Ļeskovu. Arī pārējie iesaistītie galvenokārt saņēma cietumsodus.

Ar pilnu apskata tekstu iespējams iepazīties šeit.

Jau vēstīts, ka Saeima 2014. gada pavasarī valdībai uzdeva izveidot pētnieku komisiju, kurai rekomendācijas par "čekas maisu" atvēršanu jāsniedz līdz 2018. gada jūnijam. Kopš izveidošanas komisija saskārusies ne vien ar administratīviem šķēršļiem, bet tā arī nav varējusi iepazīties ar čekas dokumentiem.