To savā šonedēļ publicētajā pētījumā "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas ārštata darbinieku (aģentu) un informatoru, kuri apzināti sadarbojušies ar VDK, identitātes un tiesas procesi par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, apspriešanu presē un publiskajā telpā" secinājis LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis dr. hist. Jānis Taurēns.

Viņš pētījis publikācijas laikrakstos, kā arī citos izdevumos, kuros tikušas atspoguļotas tiesas prāvas par personu iespējamo sadarbību ar VDK, kā arī oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un trimdas presē. Viņš atzīmē, ka kopš likuma "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" spēkā stāšanās dienas 1994. gada 3. jūnijā līdz 2015. gada 19. decembrim pirmās instances tiesa ir izskatījusi 298 lietas par sadarbības ar fakta ar VDK konstatēšanu, bet no 2015. gada 19. decembra līdz 2017. gada 18. oktobrim skatīta tikai viena sadarbības fakta ar VDK lieta pirmajā instancē.

Pētnieks secinājis, ka prese publicējusi to Saeimas vēlēšanās izvirzīto kandidātu vārdus, kuri pēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TDSC) ziņām bija varējuši būt VDK aģenti, tomēr trūcis pētnieciskās žurnālistikas, lai mēģinātu noskaidrot lietas būtību un izvērtēt, cik ticama varētu būt tā vai cita kandidāta saistība ar VDK, pētot viņa darbību PSRS okupācijas laikā.

Presē tādā vai citādā veidā pieminētas aptuveni 60 personas, par kuru sadarbību ar VDK bijusi informācija TSDC, sīkāk prese iztirzāja ievērojami mazāku skaitu no šiem gadījumiem. Presē tika apskatītas apmēram 20 tiesas prāvas, kurās tika pārbaudīts personas sadarbības fakts ar VDK, kas ir būtiski mazāks skaitlis nekā šādas tiesas prāvas faktiski bija.

Tāpat prese nosaukusi apmēram 15 VDK virsnieku vārdus, ieskaitot pazīstamākos Staņislavu Zukuli, Edmundu Johansonu un Jāni Trubiņu. Pateicoties tiesvedības atspoguļojumam presē, atklātībā nonāca arī mazāk zināmu VDK virsnieku vārdi, ieskaitot tos, kas strādāja segorganizācijās.

Lielāku preses interesi izsaukuši varas partiju kandidāti un sabiedrībā labi pazīstamas personas, tomēr intervijas snieguši un publiski uzstājušies tikai daži no nosauktajiem. No tiem, kuri komentēja situāciju, daudzi atsaucās uz savu zinātnisko darbību. Daudzi skaidroja sava vārda publiskošanu ar politisko pretinieku intrigām, piemēram, Jānis Rupkus un Normunds Lakučs. Patiesu sašutumu par apsūdzībām saistībā ar VDK pauda Arvīds Ulme, kurš nenoguris uzsvēra, ka īstenībā esot bijis padomju varas pretinieks un grāvējs, secina pētnieks.

Viņš norāda, ka iezīmējas vairāki modeļi, kādos gadījumos aģenta personas lietai esot noformēta aģenta uzskaites kartīte. Viens no tiem bija kartītes noformēšana zinātniekam, kas devās ārzemju komandējumos un atskaitījās formāli institūcijās, kas tos bija sūtījušas, bet faktiski VDK. Daudzi noliedza, ka būtu zinājuši par atbildīgo amatpersonu saistību ar VDK. Līdzīgi varot traktēt populāru radošo profesiju pārstāvju aģentu lietu rašanos.

Bez šī modeļa iezīmējas arī citi – daudzi no tiem, kuriem bija noformēta aģenta uzskaites kartīte, bija padomju varas pretinieki – tā saucamie disidenti, disidentiska darbība –, kas, ļoti ticams, noveda viņus kontaktos ar VDK, un tieši šajos gadījumos atklātība varētu palīdzēt noskaidrot lietas patiesos apstākļus, atzīmē Taurēns.

Tāpat iezīmējas modelis, ka aģenta uzskaites kartīte izveidota PSRS laika nelegālajam komersantam, tomēr tādu netika atklāts daudz, acīmredzot, parasti PSRS laika nelegālās komercijas pārstāvji neieguva varas pozīcijas, kas prasītu sadarbības fakta konstatēšanu. Vēsturnieks atzīmē, ka dažkārt ticis apgalvots, ka pat viena saruna ar VDK esot varējusi novest pie aģenta dokumentācijas izveides.

Prese, atspoguļojot prāvas par sadarbības fakta konstatēšanu ar VDK, parasti centusies būt neitrāla un atspoguļot tiesas prāvā izklāstītas pušu pozīcijas. Starp rindām dažkārt nolasāma ironija. Tikai dažkārt prese pauda viedokli: spilgts piemērs ir toreizējas "Dienas" žurnālistes Sanitas Jembergas sašutums par VDK Oktobra rajona nodaļas darbinieka Jurija Motina liecībām, kurās viņš nespēja atcerēties, vai viņš un viņa nodaļa vervējusi aģentus, secina pētnieks. Dažās, piemēram, Riharda Eigima lietā, turpretī žurnālisti pat neminēja, ka liecinieks, kurš izveidojis Eigima aģenta uzskaites kartīti, bija VDK virsnieks.

Viņš norāda, ka preses materiāli liecina: pati prokuratūra neuzskatīja sadarbības faktu par pierādāmu tiesā, ja tai pieejamas bija tikai aģenta uzskaites kartītes. Šad un tad izskanēja viedoklis, ka VDK virsnieks varot kartīti safabricēt – šādu viedokli atbalstījis TDSC vadītājs Indulis Zālīte, aizrādot, ka to nevajadzētu attiecināt uz 99% gadījumu.

Prese parasti neapšaubīja pašu procesu kopumā, proti, to, ka vajadzētu vispār nodarboties ar sadarbības fakta ar VDK pierādīšanu tiesā. Tikai 2011. gadā vērojama tendence, uzdodot jautājumu Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam Arnim Cimdaram par šādiem ierobežojumiem kandidēt vēlēšanās, kā arī apšaubīt atklātības nepieciešamību un, iespējams, sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas nepieciešamību vispār.

"Faktiski, vērtējot preses darbu, jākonstatē, ka reti notika kāda žurnālista veikta izmeklēšana, jautājuma detalizēta izpēte; prese necentās aizdomāties par to, cik ticama reāli bija kādas konkrētas personas sadarbība ar VDK," secina pētnieks.

Viņš atzīst, ka tā dēvētās varas partijas, it īpaši 21. gadsimtā, centās nevirzīt kandidātus ar VDK pagātni un pieprasīja pašiem kandidātiem saņemt izziņas no TSDC. Sīkajām partijām tādu kandidātu vienmēr bija vairāk.

Taurēns atzīmē, ka lielākā interese par VDK aģentu un informatoru lietām bija pagājušā gadsimta 90. gados, savdabīgu kulmināciju tā sasniedza ap 1998. gadu, kad bija publicēti "Dienas" žurnālistu un "Neatkarīgais informācijas un pētniecības birojs" darbinieku raksti, vēlāk arī publicista Lato Lapsas raksti. Nāca klajā arī ciniskas VDK darbinieku intervijas, piemēram, triju VDK virsnieku – Jāņa Trubiņa, Arņa Jumīša un Nikolaja Ņevicka – intervija laikrakstam "Diena".

Ar Taurēna pētījumu iespējams iepazīties šeit.