Drošības policija izvērtēs Saeimas deputāta Edvīna Šnores (VL-TB/LNNK) kādā izdevumā minētos izteikumus par krieviem un utīm. Tikmēr deputāts ir pārliecināts par savu taisnību un uzsver – "pietiek liekuļot un apvainoties".
Tiesībsargājošās iestādēs vērsās prokrieviskais aktīvists Vladimirs Lindermans. Drošības policijā teica, ka Lindermana iesniegums ir saņemts un to izvērtēs.
Lindermans iesniegumā rakstījis, ka 19.maijā izdevumā "Nacionālās Ziņas", tika publicēts Šnores raksts, kurā, atsaucoties uz kādreizējo sabiedrisko lietu ministru Ādolfu Bērziņu, politiķis esot norādījis, - "ja vienreiz ielaidīsi krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti". "Patiešām, redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc," publikācijā minējis Šnore.
Lindermana ieskatā, citas tautības pielīdzināšana utīm, tarakāniem, tārpiem, baciļiem esot tipisks nacistiskās propagandas paņēmiens, kura mērķis esot sagatavot masu apziņu citu tautību nogalināšanai, jo "utis un tarakānus nav žēl saspiest, iznīcināt".
Lindermans uzskata, ka Šnores izteikumi ir vērtējami pēc Krimināllikuma panta par nacionāla, etniska un rasu naida izraisīšanu.
Edvīns Šnore portālam "Delfi" sacīja, ka Lindermans viņa teiktajā saskatījis nodomu dehumanizēt krievus ar mērķi tos vēlāk nogalināt. "Viņa iniciatīvu pilnībā atbalstījušas vietējās krievu NVO. Nosodītāju pulkam šoreiz pievienojušies arī trīs Vienotības deputāti Andrejs Judins, Lolita Čigāne un Aleksejs Loskutovs, kurus sevišķi aizskāris fakts, ka citēts ir Alfrēds Bērziņš - Ulmaņa režīma īstenotājs Latvijā".
"Tā kā pēc izglītības esmu vēsturnieks, tad visai bieži atsaucos uz vēsturisku personību teikto. Kas attiecas uz Bērziņa citātu [1939] par "krievu uti kažokā" tad vēsturnieki līdz šim to izmantojuši vairākkārt (skat., piemēram, Dr.habil.hist. I. Feldmanis, Baltija triju lielvalstu šaha spēlē, LA 22.05.2009.). Ja skatāmies literatūrā, tad redzam, ka jau kopš PSRS okupācijas pirmajām dienām latviešu rakstnieki un kultūras darbinieki sakāmvārdu "ielaist uti kažokā" ir izmantojuši, lai raksturotu PSRS okupāciju un tās sekas, tostarp Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju," sacīja Šnore.
Viņš uzsver, ka to darījis gan Ulmaņa režīma favorīts Bērziņš, gan Ulmaņa režīma kādreizējie pretinieki sociāldemokrāti. Pat okupētajā Latvijā latviešu rakstnieki izmantoja alegoriju par "uti kažokā", tādējādi nokaitinot toreizējo okupācijas administrāciju.
"Piemēram, 1959. gada jūlijā, kad notika bēdīgi slavenais LKP CK slēgtais plēnums, kurā izrēķinājās ar Berklavu u.c. "buržuāziskajiem nacionālistiem", LPSR Valsts Drošības komitejas vadītājs b. Vēveris savā runā citēja Visvalža Lāma romānu "Kāvu blāzmā". "Svešās tautas redz un zina, cik skaista un iekārojama ir mūsu zeme, ar elkoņiem laužas te iekšā, lien te kā utis kažokā", no tribīnes citēja sašutušais LPSR Čekas priekšnieks, komentējot: "Un lūk, tāds rakstnieks kā Eglons (V.Lāms) bauda Rakstnieku savienības atbalstu, lai gan vajadzēja parādīt viņa īsto seju!" Pieņemu, ka Vienotības trijotne ātri atrastu kopīgu valodu ar biedru Vēveri, meklējot un uzrādot tos, kuri okupantiem piemēro teicienu "uts kažokā". Tādi ļaudis mums ir bijuši visos laikos, diemžēl ir arī šodien," norāda Šnore.
"Kas attiecas uz Latvijas krievu NVO sašutumu, domāju, nevienam tas nav pārsteigums. Tās vada cilvēki, kas publiski slavē Putinu, aicina mainīt krievu valodas statusu Latvijā un uzskata, ka "pret Baltijas valstīm vajadzētu izmantot pieeju, kas pārbaudīta Abhāzijā un Dienvidosetijā". Arī atbalstīt Lindermaņa iniciatīvas šīm organizācijām nav nekas jauns. Atcerēsimies kaut vai 2012. gada valodu referendumu ar mērķi panākt krievu valodai valsts valodas statusu," turpina deputāts.
"Kad jāsvin 9. maijs - atkārtotās PSRS okupācijas sākums, tad vērojam absolūtu vienaldzību pret latviešu līdzcilvēku jūtām. Tad krievu NVO jūtība un empātija ir līdzīga nullei. Kad jāpiemēro "fašista" epitets, arī tad lieku toleranci pret līdzcilvēku jūtām nenovērojam. Bet, kad izskan "krievu uts kažokā", tad ir uguns pakulās, tad pēkšņi ir ārkārtēja jūtība, prasība pēc tolerances un sašutums. Neizslēdzu, ka liekulīgais sašutums ir mēģinājums novērst uzmanību no drošības iestāžu pastiprinātās intereses par šīm organizācijām," sašutumu neslēpj Šnore.